Nicinām skolniekus268

Grāmatas.

Atnākot 3. septembrī uz skolu, katrs sasēdās kur nu kurais un paņēma savas grāmatas, bet viens puisis grāmatas samainīja ar tām, kas atradās blakus solā. Bļāviens, kāpēc? Grāmatu izskats vai tad nav vienalga, jo uz grāmatām neskatās, bet gan mācās no tām, vai ne?

Lietas par ko ir jākaunas, nevis jālielas

Daudzi no pāgājušā gada 9. klases skolēniem nenormāli daudz smēķēja. Nopietni, kāpēc tas jādara vecumā, kad Tev vēl nav par īsti 16 iestājušies? Liekas, ka tas kopā ar dzeršanu padara tevi krutāku? Nē, tas tevi padara nožēlojamu, jo tu nevaru pateikt savai atkarībai, NĒ!

Ekskursija vai pārgājieni?

Gribētos zināt jūsu viedokli par to, kas ir labāks, ekskursijas vai pārgājieni? Protams, daudzi tagad bļaustītos, ka ekskursijas un tikai ekskursijas, un pārgājieni tiku nosviesti nevajadzīgi maliņā. Kāpēc? Pārgajieni mūsdienu skolēnu acīs vairs nav tik aktuāli kā tie bij agrāk. Vaitad tas, nav forši, kad tev ir iespēja iziet kautkur ārā, novērsties no ikdienas steigas, pilsētas drūzmēšanās un galvenais datora? Ha, daudzi jau teica, ka, nē, tas nav forši! Bet kāpēc tā? Protams, ne vienmēr visas ir tik vienkārši izskaidrojumi, bet tomēr bieži vien pie vainas ir tas, ka cilvēkam pašam vienkārši nav vēlēšanās neko darīt paša rokām (sanest malnu, taisīt ugunskuru, taisīt teltis u.c.), bet gan labāk kautkur aizbraukt noskatīties filmu un braukt atpakaļ. Protams, es tagad nesaku, ka ekskursijas pilnībā sūkā, bet, nu, doma ir tāda, ka pārgājienu būtība nav nemaz tik slikta, kā par to spriež lielākā jaunatnes daļa.

Mazie urļiķoni

Adidas bikses, smēķis mutē un semku taciņa aiz viņa, tie taču mūsu mazie, mīļie urlāni. Par šīs rases pārstāvjiem laikam Jūs visi zinat jau no viņu teiciena "daj, pazvaņitj", bet, nu, ok, šoreiz pastāstīšu pagājušā gada notikumu ar ko sastapāmies kopā ar Aigaru. Proti, mēs pagājuša rudens brīvlaika laikā bijām aizčāpojuši uz nostāko Rēzeknes rajonu, kur lielākoties dzīvo krievu tautības pārstāvji, nu, ok, pieņemami. Labi, palika auksti, devāmies mājup, un ko mēs ieraudzījām? Puisis, kas augumā MUMS bij līdz zodam (paši mēs līdz 1.70 īsti nebijām), diezgan "kruti" šūpodamies devām mums pa priekšu špļaudoties, rupji lamājoties un vēl smēķējot. Paskaidrojiet, kur tādi rodas? Domājams, ka tādi cilvēki rodas, ja ģimenē nav īsti tā audzināšana tāda kā vajag, jo itkā vecākiem ir jāiemāca morāles normas un citus ētikas pamatprincipus, ko viņš, protams, nedarīja.

Kruts idiotisms!

Skan dīvaini, zinu, bet tomēr tas diezgan bieži parādās ne tikai apkārt, bet arī manā klasē! Proti, stundas laikā visi skolēni mierīgi sēž, mācās, klausās skolotājā, un viens kautkāds indivīds vai, nu, ierēcas vai sāk kā, piemēram, šodien tirkšķināt pildpalvu, nu, vienā vārdā sakot, traucēt. Jā, labi būtu saprotami, ja, aizrādot viņam, viņš beigtu, bet, nē, obligāti pretī ir jāsūta kautkādas banālas frāzes "pats aizveries" " Man po*** " un citas. Kā piemēru ņemšu šodienas algebras stundu (starp citu mācos 9. klasē). Sēžam pildam atkārtojuma uzdevumus un klasesbiedrene (blonda) sāk izteikti citiem traucēt stundu, jā, labi viņai aizrādīja klasesbiedrene un pateica, ka tā eksāmenus viņa nenoliks. Bet ko viņa saņēma pretī? Varonīgi teiktu "Man vienalga". Kas, protams, pēc laika apvērsīsies otrādi (jau sen ir pierādīts sakarā ar kontroldarbiem) . Jā, es saprotu, ka viņai skola ir pilnīgi pie pēdas, bet tad kāpēc ir jātraucē citiem ar savu uzmanības trūkumu? Viņiem tas liekas kruti vai kā?

Lifts un citi invalīdu dzīvi atvieglojošie elementi.

Ņemot vērā, ka mācos skolā, kurā agrāk mācījās puisis ratiņkrēslā, skola tika izremontēta arī invalīdu vajadzībām, un iespējam šeit tuvākajā laikā arī kāds bērns ar invaliditādi mācīsies. Bet tomēr tas nav tieši tas par ko tiks runāts- runāts tiks tieši par liftu un invalīdu nobraucienu tieši blakus pie trepēm. Proti, kad tikko iesākās pagājušais mācību gads, visi bija ekstāzē, kad ieraudzīja liftu (nesaprotu, kas tur tāds ūber kruts ir, bet visi to vien gribēja, kā tikai vizināties tajā). Nu, labi, būtu vēl saprotami, ja skolēni izmantotu liftu normāli nevis kā lielākā pamatskolas daļa, respektīvi, iekāpj un vizinās augšā, lejā, augšā, lejā. Labi, par laimi tas jandāliņš ir beidzies, jo lifts tagad vairs nav vairs īpaši aktuāls. Bet lai vai cik vecs tas invalīdu nobrauciens ir, tas tomēr skolēnus vilina par daudz. Ņemot vērā, ka tas ir noflīzēts, tas labi slīd, un skolēni to izmanto kā slidotavu (pārsvarā sīkās klases: 5., 6., 7, nu, un arī kāds arī izaudzis kuilis arī mīl nošļūkt lejā). Viss jau būtu labi, ja viņi tik bieži nelidotu un necenstos iznest ārā blakus esošās margas ar savām galvām.