Naegleria fowleri - smadzenes ēdošā amēba.7

Amēba nemedī cilvēka smadzenes un nemaz nevēlas atrasties tavā degunā, taču iekšpusē to sagaida imūnsistēma. Tomēr diemžēl Naegleria fowleri ārkārtīgi labi izdodas izvairīties no imūnsistēmas darbības. Piemēram, deguna iekšpusi klāj gļotāda, pildīta ar ķīmiskām vielām, kas nogalina iebrucējus un brīdina imūnsistēmas šūnas. Taču Naegleria fowleri tās netraucē un amēba mierīgi turpina izpēti.

Tagad amēba pamana kaut ko, kas to ieinteresē - nervu šūnas. Deguns ir pilns ar lielu ožas nervu šūnu tīklu, kas uztver molekulas no ārpuses un pārraida informāciju uz ožas sīpolu. Šīs šūnas sazinās savā starpā, izdalot dažādas ķīmiskas vielas un atpazīstot tās ar īpašu receptoru palīdzību. Viena no svarīgākajām ķīmiskajām vielām ir acetilholīns.

Evolūcijas neveiksmes dēļ Naegleria fowleri ir receptori, kas atpazīst acetilholīnu. Tas amēbu neatvairāmi piesaista kā gaisma pievilina naktstauriņus. Kamēr ožas nervu šūnas veic savu darbu, izmantojot daudz acetilholīna, lai sazinātos ar smadzenēm, Naegleria fowleri iekļūst audos, sekojot ķīmiskajiem signāliem. Imūnsistēmas uzbrukumi mazliet palēnina tās gaitu, tomēr amēba turpina sekot ožas nerviem līdz galapunktam - smadzenēm.

Šis process ilgst no vienas līdz deviņām dienām un šajā laikā cilvēks neko nepamana. Smadzeņu šūnas ir bezpalīdzīgi upuri un tās visas izdala acetilholīnu. Naegleria fowleri sāk vairoties un var attīstīt līdz ducim piesūcekņu, ko sauc par barības bļodiņām. Amēbas pieķeras smadzeņu šūnām, iesūc tās un izrauj lielus kumosus. Tagad situācija strauji saasinās un sākas nāvējošā slimība PAM - primārs amēbisks meningoencefalīts.

Miljoniem imūnšūnu ierodas inficētajos audos. Tā ir problēma. Cilvēka imūnsistēma nav pārāk saudzīgs cīnītājs. Tas ir kā nodedzināt mežu, lai nogalinātu tajā dzīvojošos vilkus. Ļoti slikta ideja smadzenēs. Imūnsistēma uzbrūk amēbai, izmantojot visus ieročus, sākot ar ķīmiskām vielām un beidzot ar mēģinājumu to apēst, bet veltīgi. Antivielas, kas parasti ir viens no superieročiem, tiek iznīcinātas. Augsts drudzis, kas palēnina ienaidniekus, nelīdz, jo amēbai patīk karstums. Pa to laiku Naegleria fowleri turpina vairoties un ēst smadzeņu šūnas.

Viens no galvenajiem imūnšūnu cīņas veidiem ir iekaisuma izraisīšana, novirzot lielu daudzumu šķidruma no asinsrites uz infekcijas vietu. Slimībai turpinoties, smadzenēs nonāk arvien vairāk šķidruma. Tagad cilvēks izjūt simptomus, kas strauji progresē. Viss sākas virspusēji - galvassāpes, drudzis, slikta dūša un vemšana. Vēlāk parādās nopietni simptomi - apjukums, saprāta aptumšošanās, spranda stīvums, krampju lēkmes un halucinācijas. Smadzenes ļoti pietūkst, bet galvaskausa dēļ nespēj izplesties. Tāpēc tās nospiež smadzeņu stumbru, kas kontrolē elpošanu. Parasti cilvēks nomirst nedēļas laikā.

Letāls iznākums piemeklē līdz 98% inficēto pacientu. Šobrīd zināmi tikai 4 atveseļošanās gadījumi. Slimība bieži tiek nepareizi diagnosticēta un gandrīz vienmēr līdz brīdim, kad Naegleria fowleri infekcija tiek atpazīta, postošā cīņa par smadzenēm jau ir tik tālu, ka neko vairs nevar darīt. Pašlaik ne tikai nav efektīvu ārstēšanas līdzekļu, bet ir daudz neatbildētu jautājumu par to, kā amēba, kas dzīvo atklātā ūdenī, spēj tik efektīvi pārvarēt cilvēka imūnsistēmu.

Tātad, cik ļoti jāuztraucas par šo baiso amēbu? Ne pārāk. Lai gan Naegleria fowleri infekcija ir patiešām briesmīga, pēdējo desmitgažu laikā bijuši tikai daži simti saslimšanas gadījumu. Ir daudz lielāka iespēja noslīkt ezerā nekā inficēties. Naegleria fowleri nav milzīgs sabiedrības veselības drauds, tomēr katru gadu dažiem nelaimīgiem cilvēkiem ar to nākas saskarties. Kamēr netiks atrasts efektīvs ārstēšanas veids, Naegleria fowleri turpinās būt šī neskaidrā un šausminošā lieta upēs, ezeros un dažkārt arī krāna ūdenī.