Latvijas veiksmes stāsta realitāte199

Korupcija nav izdevīga nevienam, ja neskaita tās personas, kas ir iesaistītas kukuļdošanā/ņemšanā, jo ilgtermiņā tā rada ļoooti lielus zaudējumus katram sabiedrības loceklim, kurus dotajā brīdī var izjust ik katrs Latvijas iedzīvotājs.

par korupcijas apkarošanu runā jau no 1993. gada daudzi politiķi, tikai tā ir darbības imitācija un nekas vairāk. Dotajā brīdī ir pieķerta tikai maza daļa no kukuļņēmējiem, kas nebūt neatrodas korupcijas shēmas aukšgalā - respektīvi, tiek tiesāti ierēdnīši, policisti, daži ārsti un pāris tiesneses, kamēr atbildīgie par Parex, Krājbankas, Bankas "Baltija", krahu un izlaupīšanu, u.t.t., u.t.t., staigā uz brīvām kājām. Kam ir interese var pameklēt informāciju par korupciju Latvijā googlē, jeb arī īsumā šeit: http://www.pietiek.com/raksti/korupcijas_realas_apkarosanas_erkskainais_cels

Realitāte: ārzemēs katrs, kas ir ticis pieķerts korupcijā tiek atstādināts no sava amata, jeb arī atkāpjas pats, kā arī dažās valstīs ir paredzēta kriminālatbildība un reāla brīvības atņemšana par kukuļa ņemšanu, dažos gadījumos tiek izpildīts nāves sods(piemēram Kīnā).

Risinājums: šajā gadījumā nepastāv viegls risinājums, dotajā brīdī tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Palīdzēt varētu stingrāki sodi gan kukuļdevējiem, gan ņēmējiem, piemēram minimums 5 - 20 gadi cietumā ar mantas konfiskāciju(ierēdņiem), jeb arī nosūtīt uz speciāli viņiem paredzētām akmeņlauztuvēm, lai atstrādā nodarīto kaitējumu valstij.

Vēl varētu palīdzēt ļoti bargu likumu pieņemšana, korupcijā pieķertajiem, lai nevienam nerastos vēlme ņemt/dot kukuli, piedevām derētu padomāt par ārvalstu korupcijas un tiesu sistēmas piesaisti, jo KNAB ir tikai speciāli izveidots birojs, kas imitē savu darbību, bet tautai no tā nav nekāda labuma, jo neaizmirsīsim, kurš izveidoja šo instanci.

Ceļu stāvoklis

Veiksmes stāsts:jā, ceļu stāvoklis Latvijā ir ļoti kritisks, ja neizteikties skarbāk. Kamēr politiķi un atbildīgās amatpersonas saka, ka ceļu stāvoklis nav nemaz tik katastrofāls, autobraucēji salīdzina Latvijas autoceļus ar Āfriku un Zimbabvi.

Igaunijā un Lietuvā autovadītāji maksā tikai degvielas akcīzes nodokli(turpmāk tekstā DAN) ,kuru autoceļiem novirza aptuveni 80% apmērā, un brauc pa labiem ceļiem, tikmēr Latvijas pamuļķi(autobraucēji) maksā gan DAN, gan arī ceļa nodokli, kuru kaimiņvalstī pat nepazīst pēc definīcijas.

Latvijā tikmēr autoceļiem novirza tikai 8%(astoņus procentus, ja kāds domā, ka nepareizi izlasīja) no DAN, bet ceļa nodoklis tiek ieskaitīts valsts budžetā, kā un kur viņu izmanto, spriediet paši.

2011. gadā, pēc statistikas datiem bija sabrukuši(kritiskā stāvoklī) 25% asfalta seguma ceļi un 38% grants ceļu, tādēļ pieļauju, ka dotajā brīdī varētu būt sabrukuši vairāk, kā 50% asfalta seguma un virs 65% grants ceļu. Šīs ir kārtējās veiksmes stāsta sekas.

Šajā situācijā ir vainojami vairāki faktori: ceļa seguma materiāls un tā kvalitāte(lētākas sastāvdaļas negarantēs ilgstošāku ekspluatācijas ilgumu, tieši otrādi - ceļa klājums ātrāk sagrūs), būvdarbu izpildes kvalitāte/nekvalitāte, pamatnes atbilstība noslogojumam, ceļa seguma apkope(piemēram, asfaltam jābūt tīram, ja ir radušās plaisas, tad tās jāaizlej ar piķi, lai neiekļūst ūdens un nesagrauj asfalta klājumu, jo ūdens zemās temperatūrās kristalizējoties palielinās aptuveni par 9% un rada ievērojamu spiedienu gan plaisā, gan zem tās, tādējādi to paplašinot), kā arī jāņem vērā ka Lietuvā un Igaunijā no sākuma uzbūvē ceļu un pēctam nozog naudu, bet Latvijā no sākuma nozog un ar to, kas palicis pāri, taisa kaut ko ceļam līdzīgu.

Pēc statistikas datiem, tikai 20% no auto negadījumiem notiek asfalta seguma dēļ.

Ja kas, Lietuvā tehniskā apskate visiem auto ir jāveic reizi 2 gados, bet Igaunijā jauniem auto reizi 24 mēnešos. Tas tikai pierāda, ka kaimiņiem nav tik liela apetīte uz naudas kāšanu, jo ja Latvijā akcīzes nodokļa nauda un ceļa ekspluatācijas nodoklis nonāktu uz ceļiem, nevis kautkur izčabētu, tad iespējams arī mēs varētu iet skati reizi 2 gados, tādējādi ietaupot diezgan prāvu naudas summu.

Un kautkādas mistiskas atrunas, ka mums ir skarbs un "īpatnējs" klimats, nav vērā ņemamas, jo kaimiņvalstīs tas nav šķērslis, nezkapēc, lai būvētu kvalitatīvus un ilgi kalpojošus ceļus.

Realitāte: citās valstīs par valsts naudas izsaimniekošanu korumpētie ierēdņi sēdētu restotās istabiņās un būtu īpaši svarīgas personas, kā arī par savu karjeras turpinājumu viņi varētu aizmirst.

Ceļu garantijai jābūt minimums 10 - 15 gadiem, nevis, kā tas ir tagad 2 līdz 3 gadi, tāpat kā tosterim, jeb televizoram, pietam ceļu būves firmas, kuras savu darbu izpilda nekvalitatīvi turpmāk vairs var nepiedalīties konkursos, jo ar viņiem konkrētais pasūtītājs vairs diez vai slēgs līgumu.

Risinājums: lai uzlabotu ceļu stāvokli jāsamazina augstāk minētajās institūcijās korupcija, jācenšas valstij slēgt pasūtījumu ar būvdarbu veicēju bez entajiem starpniekiem, jāpalielina garantijas laiks līdz minimums 10 gadiem, jānoslēdz līgumi ar firmām, kas piedāvā nevis lētāko, bet gan kvalitatīvāko būvdarbu tāmi.

UN, pats galvenais, degvielas akcīzes nodoklim un ceļa ekspluatācijas nodoklim jānonāk tam paredzētajā vietā, jeb arī viens no iepriekš minētajiem ir jāatceļ!!!

Sabiedrības sašķeltība

Veiksmes stāsts: ir sens ķīniešu sakāmvārds: "Ja vēlies uzvarēt, sašķel savu ienaidnieku", šajā gadījumā vismaz man rodas iespaids, ka "ienaidnieks" ir tauta, kuru visu laiku cenšas sašķelt politiskie spēki. Nav nekāds noslēpums, ka dotajā brīdī tauta ir sašķelta 4 lielās grupās - latviešos, krievos, bagātajos, nabagajos un vairākās mazās grupās - māmiņas, pensionāri, skolēni/studenti, skolotāji, policisti, mediķi, autovadītāji, ceļu būvētāji, u.t.t..

Sašķelta sabiedrība ir diezgan forša lieta no tāda skatu punkta, ka ar visām iepriekšminētajām grupām ir viegli manipulēt sarīdot tās savā starpā un novēršot un izkliedējot uzmanību no daudz aktuālākām lietām, piemēram - sagrautās infrastruktūras un rūpniecības, valsts reālā ekonomiskā stāvokļa, valsts izzagšanas, valdības (apzinātu) nekompitenci, u.t.t. Ja kāds nav pamanījis, tad tāda veida darbības notiek katru gadu, jeb pat mēnesi, piemēri nav tālu jāmeklē un scenāriji ir diezgan līdzīgi. Palīgā pat tiek pieaicināti ārvalstu eksperti, ja tā maz tos var nosaukt.

Realitāte: civilizētās valstīs nav manīta mērķtiecīga sabiedrības šķelšana, laigan ik  katrā valstī pastāv bagātie, vidusšķira un nabagie, šaubos, ka kur citur ir tik liela bagāto/nabago attiecība, kā tas ir Latvijā. Pat ja pastāv ārvalstu kopienas, tad viņām tiek radīti apstākļi lai viņas integrētos pamatsabiedrībā. 

Risinājums: jācenšas sabiedrību nevis šķelt, bet gan apvienot tādējādi kopīgiem spēkiem ceļot savu un valsts labklājību, jo viena cilvēka viedoklis diez vai šajā valstī tiks uzklausīts, bet ja savu nostāju izteiks piemēram 100 000 pilsoņu, tad valdībai vienkārši nav citas izvēles, kā risināt konkrētos jautājumus(kurus jau sen vajadzēja atrisināt).

Sabiedrības šķiru atveseļošanās process diemžēl nenorit tik ātri, tam ir vajadzīgs zināms laiks un tas notiek paralēli ar ekonomikas atveseļošanos. Bet ja runājam par valsts cittautiešu etnisko minoritāšu nevēlēšanos integrēties sabiedrībā, tad šo jautājumu varēja atrisināt jau pirmajos Latvijas brīvvalsts gados - vienkārši pārejot uz latvisku izglītības sistēmu visās valsts skolās, bet tas vēl nav izdarīts līdz pat šim brīdim. Tas pats attiecas uz masu saziņas un ziņu dienestiem.

Ražošana

Veiksmes stāsts: veiksmes stāstam ražošana nav vajadzīga, labāk visu iepirkt no ārzemēm un ļaut lai uz turieni aizplūst arī iztērētie līdzekļi. Protams, kāpēc gan tā nedarīt, ja bauriem neinteresē kur tiek izlietota viņu nodokļos samaksātā nauda. Tā vietā lai ražotu vilcienus, autobusus, tramvajus, ikdienā nepieciešamās plašpatēriņa preces, tādējādi ļaujot cilvēkiem pelnīt un strādāt notiek taisni pretējais - ražošanas iznīcināšana, aplikšana ar papildus nodokļiem, tādējādi palielinot bezdarbu un samazinot sociālo vienlīdzību.

Realitāte: ārvalstīs, valsts labklājības celšanā ieinteresētas valdības atbalsta jaunu uzņēmumu tapšanu pirmajos pāris gados samazinot nodokļu slogu, kā arī piesaistot investīcijas konkrētajām nozarēm un uzņēmumiem.

Risinājums: kā jau es iepriekš minēju jāsamazina nodokļi un jāpiesaista investīcijas jaunajiem un esošajiem ražotājiem, kā arī veicot papildus pasākumus ražošanas veicināšanai un attīstībai. Neaizmirsīsim arī par valsts pasūtījumiem - vilcienus var ražot arī Latvijā, tādējādi tie nieka 430 miljoni latu, kas paredzēti vilcienu iepirkumam paliks te, attīstīs RVR un dos labi atalgotu darbu(iespējams) daudziem strādniekiem. Un tas ir tikai viens no ļooti daudziem piemēriem.

Kopsavilkums

Veiksmes stāsts: Latvija ir viens liels "veiksmes stāsts", jo ekonomika ir atgriezusies pirmskrīzes līmenī, darba ļaudis pelna pat vairāk kā pirms krīzes, tikai nez kapēc daudziem ir problēmas ar komunālo rēķinu apmaksu, skolas, slimnīcas, ugunsdzēsēju depo, policijas iecirkņi, tiek slēgti, lauksaimniecība un rūpniecība kā tāda praktiski nepastāv, lauki izmirst, daudzām nozarēm tiek atņemts finansējums.

Tikmēr daudzi skolēni un studenti klusībā domā uz kuru valsti doties, kad mācības būs pabeigtas un kāda nākotne gaida tur aiz "trejdeviņiem kalniem", bet pensionāri atrodoties "veiksmes stāsta" eiforijā izgudro 101 recepti, kā pagatavot kartupeļus, kuri to protams var atļauties, un dažs labs no senioriem pat nolec no Vanšu tilta pie prezidenta pils, jo tas taču ir, forši un stilīgi.

Pietam neaizmirsīsim arī par daudzajiem Sprīdīšiem, kuri veiksmes stāsta iespaidā dodas meklēt laimes zemi.

Realitāte: nekāda veiksmes stāsta NAV. Ir tikai maza ekonomikas izauksme, ja salīdzina šo brīdi ar krīzes zemāko punktu. Viss pārējais ir tikai "veiksmes stāsta" padomju laiku, jeb z-korejas cienīga propaganda un nekas vairāk. Ekonomikas ziņā Latvija pat nav sasniegusi 2004. gada līmeni un ekonomika tiek apzināti atvēsināta eiro sakarā.

Latvijā, neatkarības laikā ir jau bijuši 3 banku krahi, kuri ir iedzinuši lielu daļu tautas nabadzībā, bet neviens vēl joprojām nav izdarījis nekādus secinājumus un pieņēmis likumus lai tas turpmāk neatkārtotos, laikam jau kādiem tas ir ļoti izdevīgi.
Mākslīgi radītās krīzes iespaidā Latvija ir zaudējusi ne tikai milzīgus finansiālos līdzekļus, bet arī darbaspēku, kuru apmācībai valsts tērēja naudu, nemaz nerunājot par to, cik daudz pievienotās vērtības produktu šie aizbraucēji spētu radīt, ja tiktu nodarbināti pilna laika darbā.

Slimnīcas tiek slēgtas, tādējādi palielinot mirstību, skolas arī - tādējādi samazinot iedzīvotāju izglītības kvalitāti, laigan tā jau tā nebija augstā līmenī, zinātnei arī tika samazināts finansējums. Reāli domājošiem cilvēkiem vajadzētu saprast, ka nākotnē ilgtermiņā tas ļoti sāpīgi atspēlēsies.

Lai situācija mainītos, no sākuma jāmainās tautas domāšanai, ideāliem, kā arī vajag valsts vēlētu prezidentu.

Visa šī situācija man atgādina anekdoti, tikai melnā humora žanrā:

Jānītis: - Tēt, pastāsti kas ir politika?
Tētis: - Nu skaties, piemēram, mūsu ģimene.
Es pelnu naudu, tātad es esmu finansu ministrija.
Mamma vada saimniecību, tātad viņa ir valdība.
Vectētiņš seko lai mājās būtu kārtība, tātad viņš ir arodbiedrība.
Mājkalpotāja dara visus mājas darbus, viņa ir uzņēmēji un darbaļaudis.
Viss ko mēs darām ir priekš tevis, tātad tu esi tauta, bet tavs jaunākais brālītis mūsu nākotne. Saprati?
- Nē.
- Nu tad ej gulēt.
Nakts vidū Jānītis pamostās no brāļa raudāšanas, viņš skrien modināt māti, bet tā neceļās. Tad viņš dodās meklēt tēvu un atrod to virtuvē, kur tas mīlējas ar mājkalpotāju, pie kam vectētiņš to visu novēro pa durvju šķirbu. Pēc tā visa Jānītis atgriežās savā guļamistabā.
No rīta viņš satiek Tēvu un saka:
- Tēt, tēt es sapratu kas ir politika.
- Nu?
- Tas ir tad kad finanšu ministrija drāž uzņēmējus, valdība tajā laikā guļ un arodbiedrība uz to visu noskatās caur pirkstiem. Tajā pašā laikā uz tautu visiem uzspļaut, bet nākotne ir sūdos.