Kardamons – Elletaria cardamomum ir trešā dārgākā garšviela pasaulē, tūlīt aiz safrāna un vaniļas. Tomēr tās siltais, pikantais citrona miziņu un eikaliptu atgādinošais aromāts ir visai spēcīgs – kardamons lietojams ļoti mazos daudzumos, tāpēc finansiālā krīze, to iegādājoties, nedraud. Bāli zaļās pākstiņas vai no tām izlobītās melnās sēkliņas izmanto dārzeņu vai saldo ēdienu aromatizēšanai, kā arī košļā, lai uzlabotu gremošanu un atsvaidzinātu elpu.
Karija lapas – tās ir koka Murraya koenigii lapas. Uzreiz piebildīšu, ka karijs, kas vairumam Rietumu cilvēku asociējas ar Indijas virtuvi, nav šo lapu pulveris, bet gan līdz pat 20 dažādu garšvielu maisījums. Karija lapas var ietilpt šajā garšvielu maisījumā, taču nav obligāta tā sastāvdaļa. Indijā un Šrilankā karija lapas, parasti gan svaigas, jo tad tās ir aromātiskākas, lieto tikpat plaši kā pie mums lauru lapas. Latvijā nāksies izlīdzēties ar kaltētām, bet ir vērts tās nogaršot – it īpaši pie pusdienu ēdieniem ar kokosriekstu pienu, dārzeņu sautējumiem un zupām, lēcām un samosu (eļļā vārītu pīrādziņu) pildījumiem. Karija lapas labi sader ar tādām garšvielām kā fenigrīks, kurkuma, melnās sinepes, cumin ķimenes, koriandrs, citronzāle. Ja neatrodat speciālas receptes ar karija lapām sastāvā, izmēģiniet tās lauru lapu vietā (apcepot eļļā vai gī, kā norādīts iepriekš rakstā) un salīdziniet, kā izmainīsies ēdiena garšas nianses.
Koriandrs – mazās, apaļās koriandra sēkliņas ar pavasarīgi svaigo aromātu ir ārkārtīgi populāras Indijas, Kipras un Latīņamerikas zemju virtuvēs. Latvijā jau diezgan plaši pazīst un lieto gan šīs sēkliņas, gan koriandra zaļumus, ko biežāk sauc par kinzu. Indijā audzētā koriandra sēklas ir mazliet iegarenas formas un maigāku aromātu, kā Eiropā augušās. Parasti sēkliņas pirms lietošanas samaļ un apcep vai apgrauzdē.
Manuprāt, nav nekā garšīgāka par parastiem ceptiem kartupeļiem ar maltu koriandru. Tas iederas gandrīz visās zupās, bieži izmantots dārzeņu sautējumos un arī maizes cepšanā (piemēram, ar koriandra sēkliņām apkaisīta tā sauktās Borodinas rupjmaizes garoziņa).
Kurkuma – Curcuma longa saknenis, pēc izskata līdzīgs oranžam ingveram vai topinambūram, tiek attīrīts, saulē izkaltēts un samalts pulverī. Kurkuma dod rīsu vai dārzeņu ēdienam spilgti dzeltenu krāsu un siltu, rūgteni maigu garšu.
Majorāns (Majorana hortensis) – ļoti populārs garšaugs faktiski visu Eiropas tautu virtuvē, mazāk iecienīts Austrumos. Majorānam piemīt delikāts, patīkams saldums ar mazliet rūgtenu piegaršu. Biežāk to lieto kaltētu – zupās, sautējumos, mērcēs, dārzeņu ēdienos. Svaigs majorāns ir garšīgs salātos.
Mango pulveris – nenogatavojušos mango augļu pulveri Ziemeļindijā izmanto tikpat bieži, kā Rietumos citronu. Tas piešķir ēdienam asumu un skābumu. Ļoti labs saldskābu ēdienu gatavošanai.
Melnās sinepes (Brassica juncea) – pēc izskata līdzīgas mums pazīstamajām parastajām sinepju sēklām, bet tumšā sarkanbrūnā krāsā, mazliet sīkākas un ar daudz izteiktāku garšu. Tās piešķir ēdienam karalisku asi – riekstotu garšu un ļoti dekoratīvu izskatu. Tās vienmēr apcep karstā eļļā, līdz melnie graudiņi sāk sprakšķēt un lēkāt pa katlu, un visbiežāk pievieno ēdieniem kopā ar veselu salūtu citu austrumniecisku garšvielu – kardamonu, kanēli, koriandru, krustnagliņām utt.
Muskatrieksts (Myristica fragrans) – vienmēr labāk pirkt veselas garšvielas, un samalt tikai tik, cik acumirklī vajadzīgs. Bet muskatriekstam tas ir vienkārši obligāts nosacījums – samalts tas aromātu zaudē tikpat ātri, kā melnie pipari. Manuprāt, šī ir viena no skaistākajām garšvielām – parīvējot ovālo riekstu uz smalkās rīves, atklājas tīklots raksts un degunu sāk kņudināt silta, vicoti salda smarža.
Ideāli piemērots ķirbju ēdieniem, spinātiem, sieram, svaigiem tomātiem, augļu salātiem, cepumiem, austrumnieciskiem saldumiem.
Izvēlieties lielus, smalki rievotus muskatriekstus un glabājiet tos cieši noslēgtā traukā.
Raudene – jeb oregano ir tipiska picas garšviela. Bet tā lieliski papildina arī citus tomātu ēdienus, dārzeņus, salātus.
Rozmarīns – pēc izskata mazliet līdzīgs vaivariņiem, ar īpatnēju, atsvaidzinošu aromātu, nopērkams lielveikalos un tirgū gan svaigs, gan kaltēts. Veģetārajā virtuvē tas piešķirs alternatīvu noti dārzeņu, it īpaši – ķirbju, kartupeļu un pupiņu ēdieniem. Rozmarīnu lietojot, jāatceras, ka to nav patīkami uzkost gatavā ēdienā. Tāpēc, ja izmantosiet svaigu, lieciet klāt nesasmalcinātu zariņu, kuru pēc tam tādu pašu veselu izņemiet ārā. Kaltētu rozmarīnu samaliet pulverī un sekundi (burtiski sekundi!) apcepiet karstā eļļā.
Safrāns – katram safrānkrokusa Crocus sativus ziedam ir tikai trīs drīksnas, kuras savāc ar rokām agri no rīta, tikko ziediņš atvēries. No 50 000 krokusiem iegūst kādus 100 g šīs karaliskās garšvielas. Saprotams, kāpēc kilogramā safrāns maksā pat līdz 5000 $. To bieži vilto, kā safrānu pārdodot Carthamus tinctorius pulveri. Tāpēc uzmanieties un paturiet prātā – īsts safrāns nekad nav lēts!
Taču tas atmaksājas. Maza šķipsniņa safrāna piešķir patīkamu, maigu aromātu un bagātīgu dzeltenu krāsu rīsu ēdieniem, saldumiem, dzērieniem. Lai sārtās drīksnas izpaustu visu savu burvību, tās jāizmērcē siltā pienā vai jāapgrauzdē uz sausas pannas dažas sekundes, un tad jāsaberž pulverī.
Vaniļa – tropu orhidejas pākstiņas ar visiem pazīstamo reibinoši saldo aromātu. Par labāko un kvalitatīvāko tiek uzskatīta Madagaskaras Bourbon vaniļa. Kvalitatīvai vaniļas pākstij jābūt ar bagātīgu, izteiksmīgu smaržu, spīdīgai, tādai kā mazliet ieeļļotai pēc izskata, dažkārt to var klāt balti vanilīna kristāli; nekādā gadījumā nepērciet sausas, sabirzušas vai trauslas pākstis, kas tikpat kā nesmaržo vai to smaržai nāk līdzi tāds kā tabakas dūmu aromāts. Glabājiet vaniļu tumšā, vēsā vietā(bet ne ledusskapī!, jo tad tā sacietē un kristalizējas), cieši noslēgtā plastmasas vai stikla traukā, lai tā neizžūst pārmēru. Lieto vaniļu sekojošā veidā: pārgrieziet pākstiņu gareniski uz pusēm, ar naža neaso malu pārbrauciet pār pāksts iekšpusi visā garumā, tādejādi izkasot laukā melnas, sīkas sēkliņas. Tās pievienojiet desertiem vai konditorejas izstrādājumiem saskaņā ar recepti – un novērtējiet, kāda fantastiska atšķirība ir starp īstu vaniļu un sintētisku vanilīnu! Bet arī miziņu nemetiet laukā – ielieciet to traukā ar cukuru, tēju vai kafiju, cieši noslēdziet un paturiet pāris nedēļas: un Jums būs īsts vaniļas cukurs, labāks un krietni lētāks par dažu labu veikala variantu, vai aromatizēta kafija vai tēja, kuru baudot, ikdiena pārvēršas svētkos.
