Ekonomika 101: Baumola izmaksu slimība un Lafēra līkne.3

Augot produktivitātei un algām kādā nozarē dēļ konkurences darbatirgū rodas spiediens celties algām (un līdz ar to izmaksām) citās mazāk produktīvās un darbietilpīgās nozarēs(kā piemēram izglītībā, medicīnā u.c.).

Ja, teiksim, autoindustrijā paaugstinātos darba ražīgums un darba stundā saražoto automobīļu skaits, tad attiecīgi rastos tendence ienākumiem un algām industrijā celties. Lielākas algas nozīmē lielāku darba piedāvājumu šajā nozarē, taču līdz ar to samazinātos darbaspēka piedāvājums kautkur citur tautsaimniecībā, teiksim veselības aprūpē-mazāks darbaspēka piedāvājums(nozarē) nozīmē augstākas darbaspēka cenas(algas) un līdz ar to augstākas pakalpojumu cenas. Automašīnu ražotājs ar savu augošo produktivitāti var vienlaicīgi paaugstināt algas un samazināt cenas, bet mazāk produktīvās nozares būs spiestas celt gan darba algas, gan cenas.

Līdz ar to attīstītajām valstīm ar augošu pieprasījumu pēc medicīniskajiem pakalpojumiem, kuru vidējais cilvēka mūža vecums turpina palielināties, būs jāsamierinās ar augošām veselības aprūpes izmaksām[5][6].

Šo parādību pirmoreiz novēroja ekonomists Viliams Baumols cenšoties saprast ekonomisko loģiku kas stāv aiz mākslas. Viņš novēroja, ka mūziķi laika gaitā nav kļuvuši sevišķi produktīvāki-4 mūziķiem stīgu kvarteta nospelēšanai vajag tikpat daudz laika 1965.gadā kā 100 gadus pirms tam, un tomēr mūziķi mūsdienās pelna daudz vairāk kā 1865.gadā.

Ja algas valsts veselības nozarē netiks adekvāti palielinātas, cilvēki izvēlēsies strādāt citur-vainu ārsti izvēlēsies vairāk strādāt privātajās slimnīcās, kurās algas kopumā ir lielākas[7], vai arī izvelēsies pamest Latviju, vai arī izvēlēsies pavisam citu karjeru pavisam citā nozarē. Jau tagad 20% medicīnas nozares studentu izvēlas rezidentūru ārvalstīs[8]. Šādā gadījumā nozarē rastos darbaspēka trūkums, kuru jau piedzīvo ne tikai Latvijas[9], bet arī citu valstu publiski finansētās veselības aprūpes nozares[10].

Lafēra līkne.

Ministres ieteiktais palielinājums tieši kapitāla pieauguma nodoklim, ja nodoklis ir zemāks kā nodoklis darba algām, būtu tikai un vienīgi taisnīgs. Tas pats attiecās arī uz augstāku nodokli dabas resursiem par piesārņojošām darbībām, jo piesārņojums ietekmē pārējās sabiedrības labklājību. Tomēr nav zināms vai tas palīdzēs īstenot ministres galveno ieceri-palielināt valsts budžeta ieņēmumus.

Nodokļu likmes un nodokļu ieņēmumi ir divas dazādas lietas. Nodokļa likme ir noteikta daļa no kāda noteikta veida ienākuma kura officiāli tiek pārskaitīta valstij. Savukārt nodokļu ieņēmumi ir tā nauda kura kopumā tiek pārskaitīta. Tas cik lielas ir nodokļu likmes ietekmē cilvēku uzvedību un tāpēc tas automātiski nenozīmē, ka palielinoties vai samazinoties kādai nodokļa likmi tādā pašā veidā palielināsies vai samazināsies arī nodokļu ieņēmumi valsts kasē.

“Viss ko valdība var realitātē izdarīt ir mainīt nodokļu likmi. Tas cik daudz nodokļu ieņēmumus tas radīs in atkarīgs no tā kā uz to reaģēs cilvēki. Ir bijuši gadījumi, kad augstākas nodokļu likmes ir radījušas mazākus nodokļu ieņēmumus, un ir bijuši gadījumi kad mazākas nodokļu likmes ir radījušas lielākus budžeta ieņēmumus. 1920-tajos gados, piemēram, nodokļu likme [Amerikas Savienotajās Valstīs] vislielākajiem ieņēmumiem tika samazināta no 73% līdz 24%-un līdz ar to nodokļu ieņēmumi ievērojami palielinājās, jo īpaši ieņēmumi no cilvēkiem ar vislielākajiem ienākumiem. “Uz papīra” officiālās nodokļu likmes tika samazinātas no 73 uz 24 procentiem. Bet ja skatamies uz notikumiem reālajā pasaulē, nodokļu likmes ienākumiem, kuri iepriekš tika slēpti, palielinājās no 0 līdz 24 procentiem. Tas radīja ievērojamu pieaugumu nodokļu ieņēmumos kuri tika iekasēti no cilvēkiem ar augstiem ienākumiem, gan absolūti, gan kā daļa no visiem ienākuma nodokļu ieņēmumiem. Tas viss tāpēc, ka 24% no kautkā ir vairāk kā 73% no nekā.”[11]