Linda Liepiņa
ceturtdien
Īsumā par šodienu. Nezinu, vai sākt ar labo vai ar slikto. Kaut gan viss jau it kā esot relatīvs, kas vienam slikts, tas kādam citam labs.
Pirms 26 gadiem šajā dienā pasaulē nāca mans dēls Toms, un tas tiešām ir labākais, kas manā dzīvē ir noticis!
Tas bija pirmais gads, kad tika atcelti padomju “Oktobra svētki” un izpalika arī parāde krastmalā. Mana tēta labākais draugs, kārtīgs joku plēsējs mani sveica ar vārdiem: «Партия ничего не оставляет без следов» (tulk.- partija neko neatstāj bez pēdām).
Ļoti zīmīgi šodien Saeimas plenārsēdes laikā es šo teicienu atcerējos. Šodien un katru nākamo ceturtdien arvien vairāk Saeimā sajūtos kā partijas kongresā. Viss koalīcijā iepriekš izlemts, parastajiem “pogu spiedējiem” nekas vairāk par pareizās pogas nospiešanu un ātrāku mājās tikšanu neinteresē. Tādā veidā tiek pieņemti visstulbākie lēmumi.
Piemēram, šodien tika izveidota jauna speciālā komisija, kura būs atbildīga par ATR (administratīvi teritoriālās reformas) likuma tālāku virzību.
Deputāti nespēj savākt kvorumu esošo komisiju sēdēs, bet tiek dibinātas jaunas, šoreiz jau nepieļaujot iespēju tajās piedalīties pie frakcijām nepiederošajiem deputātiem.
Šonedēļ, piemēram, nenotika 2 no 2 plānotajām Cilvēktiesību komisiju sēdēm, jo deputātiem citas svarīgākas lietas darāmas, un Pieprasījumu komisijā izskatāmais jautājums nebija koalīcijas uzmanības vērts (par to jau rakstīju vakar).
Kādēļ maksimāli ierobežo pie frakcijām nepiederošos deputātus? Jo mūs nevar kontrolēt. Mums ir tā lieliskā iespēja vēl joprojām paust SAVU viedokli. Un mūsu piemērs, visticamāk, var būt lipīgs.
Šodien vairāki svarīgi balsojumi.
Likums par teritoriālo reformu 1.lasījumā. Mans balsojums PRET, lai gan skaidrs, ka reforma ir nepieciešama, BET esmu pret formu, kādā reforma tiek veikta:
- šobrīd netiek apspriests 2 līmeņu pašvaldību modelis vispār;
- VARAM ministrs Pūce par 220 000 eiro un bez iepirkumu procedūrām reklamē it kā reformu, bet tomēr sevi kā lielu reformatoru;
- tiešais dialogs ar pašvaldību vadītājiem un iedzīvotājiem ir neapmierinošs;
Ja godīgi, tad līdz šim daži reformas aspekti vairāk liecina par saldu atriebību ZZS, no kuras diemžēl cieš Latvijas iedzīvotāji. Reforma ir pārāk politizēta, kas galīgi neliecina par atsevišķu politiķu briedumu.
Saeimas vairākums, kā jau bija gaidāms, vēlreiz nobalsoja par labu savu partiju 7x lielākam finansējumam no nākamā gada, tomēr nobalsoja pret to, ka valdībai līdz budžeta pieņemšanai būtu jāatrod mediķu algām apsolītais finansējums.
Katram sava kabata tuvāka un to nu šodien skaisti kārtējo reizi nodemonstrēja Vienotība, Nacionālā apvienība, JKP, KPV LV un Attīstībai/PAR. Žēl tikai, protams, ka interešu konflikts, pret kuru Strīķe & Co nepārtraukti cīnās, uz viņiem pašiem neattiecas. Čuriki, kā saka.
Manuprāt, parlaments, kas nobalso PAR un PRET to pašu likumu viena sasaukuma laikā, būtu jāatlaiž.
Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece atvainojās mediķiem par Saeimas nepārdomātu lēmumu. Es viņai šādas pilnvaras neesmu devusi. Manuprāt, būtu jādemisionē Viņķelei, kura nav spējusi atrast šo finansējumu esošā veselības budžeta ietvaros vai arī visai valdībai, kura “neņem par pilnu” vai ir nespējīga izpildīt Saeimas lēmumus.
Tomēr, Viņķele domā, ka deputāti nav pietiekami gudri (maigi sakot), jo šādu lēmumu par mediķu algām ir pieņēmuši. Laikam lieki būtu atgādināt, ka lielākā daļa ministru kā deputāti arī balsoja par šo lēmumu.
Manuprāt, esošajiem parlamentāriešiem “pogu spiedējiem” nav mugurkaula. Ja būtu, Kariņš būtu atnesis uz Saeimu gan OIK risinājumu, gan atradis naudu gan skolotājiem, gan mediķiem.
Milzīgs paldies visiem, visiem, kas šorīt pulcējās pie Saeimas nama - mediķiem, studentiem, reģionu pārstāvjiem un tai Latvijas daļai, kas savu viedokli ir gatavi paust ne tikai interneta komentāros, bet arī klātienē.
Es vēlos, lai 7.novembris būtu ne tikai mana dēla dzimšanas diena, bet arī diena, kas atgriež Latvijai tautas balsi, cīņas sparu un uzdrīkstēšanos.
