Raksts ir papildinājums iepriekšējam rakstam
http://www.spoki.lv/mistika/Patiesiba-par-Cernobilu-ir-baisaka/214066
Šeit ir tikai 2 stāsti !
ja patiks būs vēl :)
Stāsta Kristaps Vilsons
Viss sākas agrā rītā pie Kijevas dzelzceļa stacijas. No turienes ar autobusu dodamies uz Černobiļu. Pa ceļam tiek demonstrēti video par mūsu galamērķi, ko papildina gidu stāstījums. Gidi, starp citu, ir Pripetes bijušie iedzīvotāji.
Izbraucam cauri diviem kontrolpunktiem un Černobiļas ciematam, kur dzīvo daļa zonā strādājošo, kuru ir ap 2000. Kanalizācija un ūdensvadi, kurus nācās mainīt pēc avārijas, tagad stiepjas no mājas uz māju virs zemes. Rakt te ir bīstami. Pirmā pietura- evakuēts ciemats. Dodos biezajā mežā un pēc pāris soļiem parādās viena māja, tad otra… Pirms mani ceļabiedri metas pozēt viens otram drupās, izbaudu mirkli nerealitātes.
Braucam tālāk, uz AES, dozimetri sāk pīkstēt biežāk. Pieturam uz robežas, aiz kuras fotografēšana aizliegta. Ceturtais bloks redzams tīri labi, dozimetru pīkstēšana dīvaini kontrastē ar putnu dziesmām un skaisto vasaras dienu. Nākamā pietura- laukums pie 4. bloka, vienīgā vieta, no kuras drīkst fotografēt to tuvumā. Blakusēkā izvietojies tāds kā neliels muzejs, kurā var apskatīt likvidācijas darbu foto un sarkofāga šķērsgriezuma maketu, visu papildina AES darbinieces stāstījums traģiskā balsī. Pa logu paveras iespaidīgs skats uz 4. bloku, bet fotografēt pa to nedrīkst. Daži, pārsteidzošu bezkaunību demonstrējot, gan mēģina to darīt.
Pēc tam, kad esam izbarojuši kādu duci baltmaizes klaipu divmetrīgiem samiem reaktora kanālā, dodamies uz Pripeti. Grafiks ir iekavēts un tas nozīmē, ka pastaiga pa pilsētu drīzāk būs īsie pārskrējieni no viena objekta uz otru. Neko darīt.
Iebraucot pilsētā beidzot pārņem patiesi iespaidīgas sajūtas. Braucam pa galveno ielu, tā izskatās kā maza taciņa džungļos, visapkārt ir mežs,. Asfalts apaudzis sūnām (uz kurām, starp citu, labāk nekāpt, tās labi absorbē piesārņojumu), šur tur krūmos rēgojas pa laternas stabam vai mājas stūrim. Viss zaļš, ja neskaita mežacūku rakumus. Daba bez liekām ceremonijām ir padzinusi gudro un pašpārliecināto cilvēku sugu no šejienes uz gadu tūkstošiem.
Kādā laukumā, liekas lielākā krustojumā, sadalāmies grupās un dodamies plānveida klejojumā. Šī laikam būs tā vieta, kur bez vietējā zinātāja labāk nedoties, ja tā ir pirmā reize. Pilsēta ir liela un tās sajaukums ar mežu veiksmīgi dezorientē, tāpat var iekrist kādā labi maskētā caurumā, ielīst mājā, kas knapi turas kopā, vai uzkāpt dusošai mežacūkai. Joprojām, kā mēs savām acīm pārliecinājāmies, pilsētā slapstās marodieri. Par ēkām- gadi ir darijuši savu un to ēku skaits, kuras vēl ir drošas, samazinās. Piemēram, slimnīca, kuru vēl nesen varēja izstaigāt, nu jau vairs nav apmeklējama. Sabrukušās ēkas uzskatāmi rāda, kāpēc. Kādas skolas sabrukusī siena vairāku stāvu augstumā atklāj skatam klases ar grāmatu plauktiem. Visu laiku nākas tipināt gidam pa pēdām, vienīgā vieta, kur ir iespēja doties pašplūsmā, ir kāda piecstāvene, uz desmit minūtēm. Kopumā aina īpaši nepārsteidz- kautko tamlīdzīgu var ieraudzīt arī pamestajās armijas pilsētelēs. Tukši dzīvokļi, pa kādai mēbelei, grāmatai, vēl kādam sadzīves štruntam… Katrā ziņā dzīvokļi nav saglabājušies tādi, kādus tos evakuācijas dienā atstāja to saimnieki. Visas pilsētas mēbeles ir sanestas kādā mājā centrā un tur ieslēgtas. Esot kāda māja, kur nesaprotamu iemeslu dēļ sanesa visas pilsētas klavieres. To, tāpat kā daudz ko citu, neredzējām- laika trūkums…
Tomēr ir arī pa kādam „gardumam“- piemēram, ar „Sarkanā stūrīša“ atribūtiku un dažādu dokumentāciju aizkrauts pagrabs, bijušais klubs un viesnīca ar šādiem tādiem dokumentiem reģistratūrā, teātra dekorāciju noliktava un backstage, kurā es paspēju ielavīties, kamēr tauta apbrīnoja lielas politbiroja locekļu bildes. Patiesu nostaļģiju izsauca gāzētā ūdens automāts, gluži tāds, kā bērnībā. Tikai atšķirībā no tiem, ko atceros, šim, kā likās, pieejams bijis arī ūdens ar sīrupu, ko man bērnībā tā arī nelaimējās pagaršot. Zināju tikai, ka tāds var būt. Protams, neiztrūka arī tādas „bildējamvietas“, kā ginekoloģiskais krēsls slimnīcas pagalmā, baseins, kurš, starp citu, tika lietots arī pēc avārijas, leģendārais skats no viesnīcas jumta (pilsēta ar 4. bloku fonā) un atrakciju laukums ar panorāmas ratu.
Lai arī, pateicoties skriešanai, redzējām daudz, labākā daļa (tas, ko es uzskatu par labāko daļu) izpalika- kāds puslīdz neskarts miteklis, drēbju skapis ar drēbēm, iepirkumu saraksts- lietas kas pastāsta kautko personīgu par cilvēkiem, kas šo vietu pametuši. Tomēr nešaubos, ka tādas tur ir. Jābrauc vēlreiz? Laikam gan.
Atpakaļceļā Černobiļā mūs gaidīja padomju laiku labākajās tradīcijās ieturētas vakariņas. Nē, ne gluži- šņabja nebija. Toties vai kāds no jums atceras, kad pēdējo reizi dzēra īstu kompotu?
Valsts prezidents Valdis Zatlers dalās atmiņās par Černobiļas avārijas seku likvidēšanas operāciju 1986. gada pavasarī "1986. gada pavasarī strādāju Rīgas 2. slimnīcā, operēju. Man tika atstāta pavēste no kara komisariāta, bet tad, kad atnācu mājās, priekšā gaidīja jau otra pavēste. Man, protams, nebija nekādu ilūziju par to, uz kurieni būs jādodas, un atlika tikai viens – izvēlēties, ko darīt: doties uz kara komisariātu vai bēguļot. Un tā 9. maijā mēs, likteņbiedri, sakāpām vagonos un devāmies nezināmā virzienā," iesāk Valdis Zatlers. Ceļā uz Černobiļu bijis velnišķīgi auksts – vagonam grīdas bija tik cauras, ka sliedes varēja redzēt. "10. maija vakarā mēs nonācām galapunktā. Apkārt – pļavas, nekā nav, mēs gulējām zem klajas debess, un teltis mums atveda tikai nākamajā dienā. Izrādījās, ka atrodamies blakus 30 kilometru drošības zonai, taču neko vairāk neviens mums nestāstīja. Tur mēs pavadījām turpmākos divus mēnešus. Es biju medicīnas vada komandieris, dalīju puišiem zāles un, ja kaut kas sāpēja, smērēju briljantzaļo šķīdumu uz izsitumiem, jo formastērpi, kas nekad nebija vilkti mugurā, bija piesūcināti ar ķimikāliju, kas kairināja ādu," atceras Valdis Zatlers. Labas zāles bija arī šņabis: visi zināja, ka alkohols mazina radiācijas postošo ietekmi, tāpēc mēģināja to iegādāties no vietējiem iedzīvotājiem, savukārt "odekolons Landiš bija izpirkts no visiem apkārtējiem veikaliem". Noderējušas arī kara katedrā savulaik gūtās zinības: "Padomju Savienībā viss bija skaidrs, kā rīkoties atomkara gadījumā, taču nevienam nebija pieredzes, ko darīt pēc AES sprādziena. Un tad pēkšņi atvērās faili, kas tika galvā ielikti, apmeklējot tolaik tik ienīstās kara katedras lekcijas. Vienu dienu mūs aizveda uz Pripetes ciematiņu un sāka klāstīt, ka mums viss šeit jānokopj, jo pēc divām nedēļām ieradīšoties ārzemju diplomātu delegācija, lai pārliecinātos, ka pavisam drīz te atgriezīšoties cilvēki, lai turpinātu te dzīvot. Man līdzi bija mērierīce. Izmērīju radiācijas līmeni. Pēc tam mēs ļoti ātri sakāpām atpakaļ autobusā, jo man bija skaidrs: tur neviens neatgriezīsies tuvākos trīssimt gadus." Viens otrs karavīrs tukšajās mājās dzina kandžu, taču tas tika uzskatīts par marodierismu. "Kāda tantīte iegāja savā pamestajā mājā un ieraudzīja karavīrus, kas dzina un baudīja šo dziru karstu, uzkozdami večiņas skābos gurķus. Protams, viņa pasūdzējās komandieriem. Taču tad, kad večiņai ierindā vajadzēja atpazīt konkrētos dzēroņus, viņa to nevarēja izdarīt. Un labi vien bija: tā skāde nebija tik liela, bet karavīrus varēja sodīt ļoti, ļoti bargi." Kādudien Latvijas karavīriem paziņoja, ka divu mēnešu vietā viņiem Černobiļā nāksies pavadīt pusgadu. "Mums to paziņoja osobists – īpašās nodaļas darbinieks, vārdu sakot, čekists. Viņam cieši klāt pienāca kāds puisis, krievs pēc tautības, ar lāpstu rokās. "Tev jāapsola," viņš draudīgi teica osobistam, "ka mēs atgriezīsimies mājās pēc diviem mēnešiem – tieši tā, kā rakstīts pavēstē. Apsoli, citādi mēs tevi tūlīt nositīsim." Tā kā puisis bija krievs, viņu nesodīja par tādu izrunāšanos. Ja to būtu teicis latvietis, viņam piesietu nacionālismu un pretvalstiskumu," spriež Valdis Zatlers. Zatlera komandu tiešām palaida mājās pēc diviem mēnešiem. "Neko neņemiet līdzi," brīdināja dakteris Zatlers, "iznīciniet savas vecās drēbes: tās ir radioaktīvas. Taču nevienu nevarēja apturēt, visi, nocietušies pēc mājām, skrēja ātrāk prom. Piesardzīgākie mani paklausīja: nogrieza matus un nagus un iegāja pirtī. Un tikai tad devās pie ģimenēm. Tāpat izdarīju arī es." Kad no Pripetes evakuēja iedzīvotājus, viņiem piekodināja neņemt līdzi mājdzīvniekus. "Pēc tam pa ciematu klaiņoja suņi un kaķi, medīja, dzīvoja, kamēr aizgāja citos medību laukos. Karavīri uzgāja arī citus, vēl baigākus atradumus: netālu no Pripetes kādreiz bija milzīga vistu ferma. Putni tur, protams, tika atstāti bez ūdens un ēdiena. Tikai pēc kāda laika, "pateicoties" drausmīgajai smakai, uzzināja par šo fermu." Tomēr visspēcīgāko iespaidu uz Valdi Zatleru atstāja nevis AES liktenīgais ceturtais bloks, bet gan piektais: "Blakus nepabeigtajam piektajam blokam sastinguši stāvēja ceļamkrāni, un tos otrreiz es redzēju, kad devos valsts vizītē uz Ukrainu. Domāju arī par saindēto zemi, ko vējš un dzīvnieki izvazā daudz intensīvāk un tālāk, nekā mēs spējam iedomāties."
