Kā īstu detektīvstāstu var lasīt kādas Zaubē notikušas tiesas protokolus, ko sameklējis Čerevičņiks: „Apsūdzētā lomā bijis vecais Tīss – 85 gadus vecs Livonijas iedzīvotājs. Izskatāmā lieta: pārvēršanās par vilku un citas briesmu lietas. Vecā Tīsa saistība ar vilkačiem atklājās nejauši. Sākumā tiesa skatīja lietu par kādu zādzību, bet Tīsam tajā bija jāuzstājas kā lieciniekam. Pirms viņa liecību deva krodzinieks Pēteris. Zvērot pie Bībeles, šis Pēteris pēkšņi sācis smīnēt. Kad tiesas priekšsēdētājs apjautājās par jautrības iemesliem, Pēteris paskaidroja, ka viņam nākot smiekli, iedomājoties, kā gan vecais Tīss zvērēs, uzlicis roku uz Bībeles. „Interesanti, kādēļ gan viņš nevarētu zvērēt?”, brīnījās viens no tiesas locekļiem. „Tādēļ, ka vecais Tīss ir vilkatis, bet vilkači nevar zvērēt pie svētās grāmatas,” atbildēja Pēteris. Pārsteigtais tiesnesis vērsās pēc paskaidrojumiem pie zālē sēdošajiem. Tie mazliet pastomījās, taču apstiprināja, ka doma par Bībeli nav veiksmīga, jo vecais Tīss patiešām ir vilkatis, ko nekad īpaši nav slēpis.
Tiesas priekšsēdētājs, maigi izsakoties, apjuka. Viņš taču labi pazina Tīsu, kurš strādāja viņa muižā par pārvaldnieku. Nolēma nopratināt pašu večuku. Tas bez garas tielēšanās atzinās, ka tiešām esot vilkatis, par ko savulaik esot daudzreiz saukts pie tiesas. Jā, viņš patiešām esot daudzreiz pārvērties par vilku, taču tagad vecuma dēļ metis šo nodarbošanos pie malas. Sak, ķepas vairs nav tās, aste krīt nost, kur vairs tādā paskatā skraidīt pa mežiem un ganāmpulkiem uzbrukt.
Te nu tiesa pa īstam ķērās Tīsam klāt, izdalot atsevišķā tiesvedībā lietu par vilkačiem. Sākās pratināšana. Tīss paskaidroja, ka par vilkati kļuvis ne no laba prāta, vienkārši viņu vedis kārdināšanā kāds vecs vilkatis, kurš atdāvinājis savu ādu un iedzēris alu ar vārdiem: ‘Es dzeru par tevi.” Kad Tīss sajuties pārāk vecs vilkača izdarībām, rīkojies tieši tāpat: atdevis ādu kādam vīram no Allažiem, kura vārdu gan vairs neatceroties.
Kā pārvērties par vilku? Uzmetis plecos vilka ādu, pēc kā sajuties kā vilks un attiecīgi uzvedies. Piesities baram ar sev līdzīgiem, visi kopā skrējuši milzu attālumus, uzbrukuši ganāmpulkiem, bet medījumu kopā ar pelēkajiem brāļiem notiesājis krustcelēs. Uz prasību nosaukt pelēko brāļu vārdus gan Tīss tā arī neko konkrētu nav atbildējis. Kā ēduši galu/ cepuši uz restēm, jēlu nav ēduši. Starp citu, viņš pats esot bijis rāms vilks – uzbrucis tikai jēriem un sivēniem. Lūk, Siguldas apkaimē gan dzīvojis vilkats, tagad jau nelaiķis, kurš bijis dikti negants – uzbrucis pat mežacūkām!
Par tiesas jautājumu, kādos apstākļos vilkatis noslēdzis darījumu ar nelabo, gan Tīss ļoti apvainojās un paziņoja, ka velti tiesas kungi viņu jauc ar burvjiem un raganām. Tie gan pārdodot dvēseli velnam, savukārt vilkačus nelabais neciešot. Jo vilkača dzīves jēga ir pasargāt cilvēkus no nešķīstiem spēkiem, raganām un burvjiem, ko vilkači, Dieva suņi, jūtot pa gabalu. Trīs reizes gadā Tīss kopā ar citiem vilkačiem nokāpis ellē, lai atkarotu zemnieku savākto ražu, ko turp aizstiepušas raganas. Nereti nācies cīnīties ar tumsas spēkiem. Tā pērngad, vietējie ļaudis ir liecinieki, kautiņa laikā viņam kāds burvis ar dzelzs mietu degunu pārsitis! („Jā, bija tāda lieta,” sarosījās ciema ļaudis. „Staigāja vecais Tīss ar lauztu degunu!”)
Gadījums ar Tīsu nav vienīgais, kad Livonijā reģistrētas vilkača sniegtas liecības. Vēl pirms viņa ar līdzīgām atklāsmēm tiesas priekšā klajā nācis kāds Indriķis: pēc viņa versijas, lai pārvērstos par vilku, pieticis izlīst pa apšu kokam, kura galotne noliekta pie zemes, un lieta darīta. Raksturīgi, ka nevienā no senajām liecībām nav minēts, ka vilkatis kādreiz būtu uzbrucis cilvēkam. Mājlopiem jā, taču cilvēkiem – nekad!
