›

Pāragra apbedīšana 242

2839 11

Laikam, jau mierā neliksaties, kamēr nepateikšu, ka raksts ir PACELTS!!!!

Raksts par, manuprāt, briesmīgāko, kas ar cilvēku var notikt...

Fakti

- Ap 18. un 19. gs. tika patentēts daudz drošības zārku. Drošības zārkam bija mehānisms, kas ļāva cilvēkam signalizēt, ka viņš ir aprakts dzīvs. Variet apskatīt vienu no variācijām šeit.

- Dr. Timotijs Klārks Smits no Vermontas bija tik ļoti nobažījies par iespēju būt apbedītam dzīvam, ka teica, lai viņu apbedī speciālā zārkā, kurā bija iekļauta caurule elpošanai un lodziņš, pa kuru viņš varēja redzēt virszemi. To jūs variet redzēt šeit.

- Bailes būt apraktam dzīvam sauc par Tafefobiju (taphephobia), kas nāk no grieķu valodas. “Taphos” – kaps, “phobos” bailes

- Izdzīvošanas pamācību grāmatas šaušelīgākais ieraksts ir „Kā izdzīvot, ja esi aprakts dzīvs” Ja kādam tā gadās tad šeit ir pamācība, kā rīkoties.

- Mūsdienās pacients skaitās miris, kad „mirušas” ir viņa smadzenes, jeb, kad tajā vairs nenotiek elektriskās aktivitātes.

- 1822.gadā Dr. Ādolfs Gutsmuts tika apbedīts dzīvs varākas reizes, lai pierādītu viņa drošības zārka drošumu. Reiz viņš palika zem zemes vairākas stundas un apēda zupu, desiņas un alu, kuri viņam tika nogādāti viņam pa barojamo cauruli.

Daži uzskata, ka Tomasam A. Kempim, vācu augustiniāņu mūkam, kas sarakstīja Kristus Imitāciju, tika liegta kanonizācija, jo viņam zem nagiem tika atrastas skabargas. „Kanonizētāji” uzskatīja, ka jebkurš, kurš uzskata sevi par svēto, nepretotos nāvei, ja pamostos aprakts dzīvs.

- Vēsture liecina, ka 17.gs, kad mēra upuri saļima, itkā esot beigti, tika dokumentēti 149 gadījumi paragru apbedīšanu

Virdžīnija Makdonalda (1851) Virdžīnija Makdonalda dzīvoja ar savu tēvu Ņujorkā. Viņa saslima un nomira. Viņu apglabāja Grīnvudas kapos Bruklinā. Pēc apbedīšanas viņas māte uzstāja, ka viņas meita nebija mirusi, kad tika apglabāta. Ģimene centās māti pārliecināt, ka meita patiešām bija mirusi. Beigās māte uzstāja tik neatlaidīgi, ka ģimene izlēma meitas zārku izrakt. Viņi bija šokā, kad ieraudzīja, ka meitenes līķis gulēja uz sāniem, viņas rokas bija smagi sakostas un bija redzamas visas pazīmes, ka bija notikusi pāragra apbedīšana.

Madāma Blundena (1896) Kad uzskatīja, ka madāma Blundena ir mirusi, viņu apglabāja Svētā Gara kapelā Basingstokā, Anglijā. Zārka vieta atradās zem zēnu skolas. Dienu pēc bērēm, zēni spēlējās pagalmā un izdzirdēja skaņas nākam no pagrabstāva. Viens no zēniem skrēja pie skolotājas un pastāstīja to. Nekavējoties tika izsaukti cilvēki, kas varēja atvērt zārku. Kad tas tika izdarīts, viņi tikai paspēja redzēt viņas pēdējo elpu. Lai arī kā viņi centās Blundenu atdzīvināt, viņiem tas neizdevās. Agonijā viņa sev bija praktiski noplēsusi seju un nokodusi sev nagus.

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

New York Times raksts (1886) “Vudstoka, Ontario. Nesen meitene vārdā Kolinsa šeit pēkšņi nomira. Pirms divām dienām viņas ķermenis tika izrakts, lai to pārapbedītu citur. Tika atklāts, ka meitene bija aprakta dzīva. Viņas līķauts bija saplosīts gabalos, viņas ceļgali bija piespiesti zodam un roka bija nolikta zem galvas.

Daily Telegraph raksts (1889) “Grenoble. Dzīvs ticis aprakts kāds žandarms kādā ciematā netālu no Grenobles. Vīrietis „saindējies” ar kartupeļu brendiju, iemiga dziļā miegā. Pēc divdesmit stundu ilga miega, viņa draugi nolēma, ka viņš ir miris, jo viņa ķermenim bija līķa stīvuma pazīmes. Kad kapracis laida zārku bedrē, viņš dzirdēja vaidus un klauvējienus, kas nāca no zārka. Viņš nekavējoties izurba sānos caurumus gaisam un nosita nost vāku. Tomēr žandarms bija beidzis dzīvot. Viņš bija sakropļojis savu seju, izmisīgi, bet veltīgi cenšoties atvērt zārku.

The Sunday Times raksts (1838) “Tonneinsa. Upuris bija vīrs spēka gados. Viņam tika uzmestas tikai pāris lāpstas zemes, kad no zārka nāca neskaidras skaņas. Kapracis, pārbiedēts aizskrēja meklēt palīdzību. Ap kapu jau bija sapulcējušies daudz cilvēku, jo kapracis bija prom kādu laiku. Vīra sejas izteiksme bija briesmīga, ņemot vērā agoniju, kuru viņš pārcietis. Viņš bija spējis izraut rokas cauri palagam, kurā viņš bija ietīts. Ārsts, kurš atradās uz vietas, caurdūra vēnu, bet tajā nebija plūsmas.

Reklāma

Britu medicīnas žurnāls (1877) “8. decembris. Pierādījumi stāstīja, ka sieviete tikusi apbedīta kā nākas, pēc visiem papīriem. Lai gan cilvēki domāja, ka viņa ir mirusi, viņa bija tikai transā. Pāris dienas vēlāk viņas zārks tika atvērts un acīm pavērās šausminošs skats – drēbes, kurās viņa tika apglabāta, bija saplēstas gabalos un viņa bija pat salauzusi savus locekļus cenšoties izkļūt no apbedījuma. Tiesa vēlāk notiesāja viņas ārstu ar trīs mēnešu ilgu cietumsodu par slepkavību bez iepriekšēja nodoma.

Madāma Bobina (1901) 1901. gadā sieviete, kura bija stāvoklī, madāma Bobina ieradās mājās no Rietumāfrikas un izskatījās, ka viņa sirgst no dzeltenās kaites. Viņa tika pārvesta uz slimnīcu, kurā bija pacienti ar lipīgām slimībām. Tur viņai kļuva sliktāk, viņa „nomira” un tika apglabāta. Vēlāk māsiņa teica, ka viņa bija pamanījusi, ka sievietes ķermenis neesot bijis auksts un ka esot bijušas trīsas vēdera rajonā. Māsiņa izteica viedokli, ka sieviete ir, iespējams, pāragri apbedīta. Kad tas ticis paziņots madāmas Bobinas tēvam, viņas ķermenis ticis izrakts. Visi bija šausmās, kad ieraudzīja, ka bērns bija piedzimis un nomiris turpat zārkā, kopā ar madāmu Bobinu. Autopsija liecināja, ka madāma Bobina nesirga ar dzelteno kaiti un viņa mira nosmokot zārkā.

2839 11 242 Ziņot!

Ieteikt: 0 0 0