Laikam, jau mierā neliksaties, kamēr nepateikšu, ka raksts ir PACELTS!!!!
Raksts par, manuprāt, briesmīgāko, kas ar cilvēku var notikt...
Fakti
- Ap 18. un 19. gs. tika patentēts daudz drošības zārku. Drošības zārkam bija mehānisms, kas ļāva cilvēkam signalizēt, ka viņš ir aprakts dzīvs. Variet apskatīt vienu no variācijām šeit.
- Dr. Timotijs Klārks Smits no Vermontas bija tik ļoti nobažījies par iespēju būt apbedītam dzīvam, ka teica, lai viņu apbedī speciālā zārkā, kurā bija iekļauta caurule elpošanai un lodziņš, pa kuru viņš varēja redzēt virszemi. To jūs variet redzēt šeit.
- Bailes būt apraktam dzīvam sauc par Tafefobiju (taphephobia), kas nāk no grieķu valodas. “Taphos” – kaps, “phobos” bailes
- Izdzīvošanas pamācību grāmatas šaušelīgākais ieraksts ir „Kā izdzīvot, ja esi aprakts dzīvs” Ja kādam tā gadās tad šeit ir pamācība, kā rīkoties.
- Mūsdienās pacients skaitās miris, kad „mirušas” ir viņa smadzenes, jeb, kad tajā vairs nenotiek elektriskās aktivitātes.
- 1822.gadā Dr. Ādolfs Gutsmuts tika apbedīts dzīvs varākas reizes, lai pierādītu viņa drošības zārka drošumu. Reiz viņš palika zem zemes vairākas stundas un apēda zupu, desiņas un alu, kuri viņam tika nogādāti viņam pa barojamo cauruli.
Daži uzskata, ka Tomasam A. Kempim, vācu augustiniāņu mūkam, kas sarakstīja Kristus Imitāciju, tika liegta kanonizācija, jo viņam zem nagiem tika atrastas skabargas. „Kanonizētāji” uzskatīja, ka jebkurš, kurš uzskata sevi par svēto, nepretotos nāvei, ja pamostos aprakts dzīvs.
- Vēsture liecina, ka 17.gs, kad mēra upuri saļima, itkā esot beigti, tika dokumentēti 149 gadījumi paragru apbedīšanu
