Pabaidīsimies kopā? (II)5

Piektdiena. Vasara. Eju uz mājām no tusiņa ar draugiem pa 11 kilometrus garo ceļu kas visu laiku stiepjās gar mežu. Ārā krēsla.

Ilgi nevajadzēja domāt, jo biju vēl mazliet iereibis, kā nekā, draugam dzimšanas diena. Pēc dzērumā aprēķināta ceļa, es varētu iziet cauri mežam un noiet nieka sešus kilometrus. Pfft, ko nu tur, eju iekšā, gandrīz paklūpu aiz savas kājas, bet tomēr nenokrītu, tātad neesmu tādā pālī.

Lieli, gari koki, priežu mežs. Eju. Tā kā eju cauri šim mežam pirmo reizi, skatos apkārt un ievēroju cik daba ir skaista vakarā. Nu ko, eju tālāk, ik pa laikam dzirdu kādu koku iečīkstoties dēļ vasarīgā vēja un kādu zaru salūztam. Un šo visu klausīdamies, noprotu ka čīkst vairāk koku un lūzt vairāk zari un TIEŠI pēc šīs domas es dzirdēju aizlauztu, spalgu, ne brēcienu, ne kliedzienu, bet pa vidu... Sapratu ka kaut  kas nav kārtībā, bet nepievēršu tam uzmanību pārāk daudz, varbūt kāds meža zvērs, par kuru neesmu iepriekš īpaši dzirdējis. Eju, dzirdu tādu pašu atkal, un aiz muguras dzirdu vēl divus tādus un nu saprotu ka esmu laikam kāda šo dzīvnieku zonā iegājis. Brīdī kad es domāju par skriešanu, sapratu ka esmu pat...iemaldījies, jo eju ļoti ilgi, mežs paliek sūnaināks, parādās kads krūms un ir palicis jau...tumšs. Debesis skaidras cik nu redzēju caur koku galotnēm, bija pilnmēness, tas izgaismoja ik pa brīdim dažas vietas, vējš norimis, apkārt jau dzird visu kas notiek divu kilometru apkārtnē. Tad kad jau tos brēcienveidīgos zvēriņus noliku 2. vietā pēc svarīgākajām lietām par kurām uztraukties, es neviļus redzēju kaut ko burtiski aizlidojam caur mēness apspīdētu vietu un pēc tā sekoja jau mazliet iepazītais brēciens un tad es sapratu ka ir JĀSKRIEN!

Cik ļoti es vēlējos kaut es telefonu vai lukturīti būtu paņēmis no mājām vai nogājis tos 11 kilometrus, bet pašlaik jāskrien, jo Tas kas tur aizlidoja bija cilvēka formā, tikai varēja pateikt ka tas nu točna nav cilvēks. Sūda zari un saknes, es dzirdu ka aiz manīm ir tie brēcieni, priekšā neko neredzu gandrīz, redzu jau vairākas šādas cilvēkveidīgas būtnes aiz sevis un pats labākais ir tas, ka adrenalīns ir burtiski aizskalojis visas alkahola paliekas asinīs un es burtiski skrienu tik ātri ka pats brīnos. Jūtu nogurumu, liekas ka tūlīt varētu vienkārši raudāt un beidzot, pēc šāda ''sportiņa'' es ieraugu ka koki beigušies, jūtu zāli zem kājām, tātad esmu uz pļavas, ieraugu kaimiņa mājas gaismas apmēram kilometra attālumā, tātad tuvu savai mājai un tad sāku raudāt, gan no prieka par to ka mežs beidzies, gan no bailēm par šīm būtnēm kas joprojām man seko, es skrienu, esmu jau dažus metrus no mājas un...kāpēc...kāpēc man vajadzēja nokrist? Būtnes nu jau bija tuvu, viss vienkārši pazuda, es izrubijos no bailēm, pēdējais ko dzirdēju bija šie brēcieni, jutu zemes vibrēšanu un sapratu ka Tie ir man apkārt un tālāk neko neatceros... Kad pamodos, man sāpēja viss, bija skrāpējumi, pāris caurumi ķermenī, kas pēc izskata bija kodumi un uzplēsta āda dažviet. Nekad vairs neiešu caur tam mežam...Pat ne tuvu...

Pēc laiciņa, biju mājās, ēst negribējās vēl ilgi no šoka, slimnīcā pateicu ka man uzbruka meža zvērs, bet zināju ka tas nebija zvērs, tie bija radījumi kas atstājuši mani dzīvu, tomēr ar brūcēm.

Pēc šī murga bija pagājis mēnesis, es biju mājās (dzīvoju viens lauku mājā, nav mājdzīvnieku...vientuļi) un bija karsti pa nakti, tāpēc nolēmu atvērt logu...Ļoti slikta ideja, es piegāju pie datora un iegāju draugos, tā pat, paskatīties kas jauns un tā. Pēc minūtēm...teiksim 15 es dzirdēju ko tādu, ko vairs nekad negribēju dzirdēt...Šis brēciens jau bija pat kā...valoda kuru es nesapratu. Es ātri pagriezos pret logu, to aizvēru un dzirdēju brēcienu atkal, uzreiz sapratu ka logs varēja pat netikt aizvērts, jo rāmji kustējās un krakšķēja pat no mazliet stiprāka vēja nekā ikdienā. Lielā ātrumā izskrēju no istabas, cauri gaitenim skrēju uz ārdurvīm, nezinu kāda jēga bija tās aizslēgt, taču es to izdarīju, uzskrēju bēniņos, vietā kurā man bija lielas bailes iet, es tagad skrēju uz turieni kā uz dzīvības glābiņu. Atkabināju trepes un ar blīkšķi tās nogāzu zemē un gaidīju...

Pēc pāris sekundēm dzirdēju kā saplīst logs kuru var teikt tikko biju aizvēris, dzirdēju kā kaut kas skrien pa visu pirmo stāvu, meklējot mani, protams. Viss apklusa tieši pie kāpnēm kas nevainīgi gulēja uz grīdas, es pa kabatām meklēju mobilo telefonu lai pazvanītu policijai, kas tobrīd šķita vienīgais glābējs, bet telefons bija uz datorgalda...eh... Sagaidīju rītu, līdz tam laikam neizdvešot nevienu skaņu, saņēmos, lēnām paskatījos cauri lūkai kas ved uz pirmo stāvu un neredzēju vairs to melno kropli kas mani iepriekš meklēja, gribēju jau lekt lejā un zvanīt policijai bet tad izdomāju labāk pagaidīt vēl...