Blavatska neaizskāra ticīgo jūtas, viņa tās grieza ar nazi. Taču ne aiz sadistiska prieka (nav izslēgts!), bet gan kā ķirurgs, kurš atbrīvo slimnieku no audzēja, un viņas vārdi bija skarbi, kā tie, kurus saka mīloša māte: “Celies, mazais, laiks iet uz skolu”. Protams, ka tas pacēla pret viņu visu tumšāko to cilvēku sirdīs, kuriem tarakāni azotē bija mīļāki par rīta gaismu aiz aizkariem. Nepatiesas baumas par viņu, (viņa tika apglabāta, krietni vēl pirms savas nāves, bija kadu tur ārlaulības bērnu māte, un kas tik vēl ne) un apmelojumi izplatījās kā uguns sausā zālē.
Turpinājumam būs sekot...
