Ja Jūs ierakstītu viņas uzvārdu gogolijā, tad atvērtos krietns skaits lapu ar vispretrunīgāko informāciju. Kas bija šī sieviete, saukta par "New Age" māti, kuras izveidotā kustība izlauza ceļu Austrumu filosofijas ienākšanai Rietumos; kļuva par būtisku cēloni Indijas neatkarības atgūšanā; un budisma, kā galvenās reliģijas nostiprināšanai Šrilankā u.c.?
Kristieši viņā skaidri saskatīja sātanisti. Savukārt oficiālo, zinātniski noskaņoto aprindu vidū viņa bija pazīstama kā veikla šarlatāne. Bet viņas sekotāju starpā ne savādāk kā austrumu viedais, krievu sievietes ķermenī...
Visai plašs izvēļu spektrs, vai ne? Viens ir zināms droši, eņģelis viņa noteikti nebija, tas ir, ja vien eņģeļi nav sākuši lamāties kā jūrnieki, un smēķēt cigareti pēc cigaretes.
Attēlā teosofijas ģērbonis, par tā simbolu nozīmi un izcelsmi citreiz.
Blavatska bija Teosofu biedrības līdzdibinātāja. Un par pirmo, kā arīdzan par otro rakstīja Katoļu baznīcas funkcionāri:
“Organizācija, saukta par Teosofu biedrību ko mēs šeit konkrēti esam noskaņoti izpētīt, nepieder nevienai no šīm tradīcijām pat netieši. (runa par agrīnām teosofu Jakoba Bēmes, Gihtela Svedenborga uc. skolām). Tās dibinātājai Madam Blavatskai varēja būt vairāk vai mazāk plašas zināšanas par noteiktu teosofu, īpaši Jakoba Bēmes darbiem, un viņa varēja aizgūt dažas viņu idejas, kuras pēc tam vēlāk ievietoja savos rakstos, kopā ar citiem elementiem no visplašākajiem avotiem. Kopumā runājot, bez vairāk vai mazāk pamatotas, pretenzijas uz ezotērismu, tā ir nepatiesi pasniegta kā Austrumnieciskas izcelsmes filosofija.”
“Teosofi ir “evolūcionisti”, viņi nav tas, par ko uzdodās un viņu sistēma nevar būt ar pamatiem vissenākajā filosofijā pasaulē. Bez šaubām, teosofi nav vienīgie, kas pieņēma par likumu (evolūciju) kaut ko, kas nav vairāk kā hipotēze, un mūsu skatījumā pat pilnīgi bezjēdzīga hipotēze, visa viņu oriģinalitāte sastāv no tā saucamā likuma, kā tradicionāla dotuma, kamēr patiesība ir gluži pretēja.” - tā Renē Guinons, grāmatā “Teosofija: Pseido-Reliģijas vēsture”.
Neko īsti nevar pārmest, jo grāmatas autora visai plašās zināšanas par Austrumu filosofiju bija tikai tik dziļas, cik austrumnieki viņam to ļāva, un ar Rietumniekiem tas parasti nemēdza būt daudz dziļāk par ļoti seklu. Kopumā šis darbs bija tik pat izsmeļošs, cik tas bija kļūdains.
Savulaik par Blavatskas grāmatu “Klusuma balss” Dzen Budisma slavens skolotājs D.T. Sudzuki rakstīja : “Neapšaubāmi Madam Blavatska bija kaut kādā veidā iepazīstināta ar Mahajanas mācības dziļāko aspektu, un tad daļu no tā, ko uzskatīja par saprātīgu, iedeva Rietumu pasaulei...” un viņš piemetināja: “Lūk patiess Mahajanas Budisms”.
Spriežot pēc avotiem, viņa bija savas zināšanas apguvusi vairākos Austrumu Adeptu Tempļos. Kā vienā no tādiem; tajā laikā vēl pasaulei nepieejamajā Tibetā, Pančenlamas vadītā, okultā Taši-lun-po klosterī netālu no Šigatze, kurā netika pat pielaisti ārēja loka Mahajanas tibetiešu lamas, kas nebija tam gatavi, nemaz nerunājot par Rietumniekiem.
Mūsdienu kristiešu interneta saiti pret Blavatsku ir daudz tiešāki:
“Ieva nokoda gabaliņu no ābola, bet Helēna Blavatska apēda to visu.”
No vietnes “Teosofija ir no Velna - Jēzus ir glābējs”.
“Skaidrs, ka Helēna Blavatska bija uzticīga Sātana pielūdzēja, un Jēzus Kristus krusta ienaidniece. Viņa ir arī viena no šodienas okultās Jaunās Ēras kustības pamatlicējām... un tur arī no konteksta izgriezti citāti no viņas sarakstītās “Slepenās doktrīnas”, kā piemēram:
“Lucifers pārstāv.. Dzīvi.. Domu.. Progresu.. Civilizāciju.. Brīvību.. Neatkarību.. Lucifers ir Logos.. Čūska, Glābējs.” no lpp. 171, 225, 255. (II sējums)
Nu, lai tā būtu, taču nez vai uzticīgs sātana pielūdzējs tā savā rakstā “Maldi (Misconceptions)” apgalvotu:
“Ideja par Dievu vai Velnu liktu jebkuram čela (okultisma skolnieks) pēc sešu mēnešu apmācības pasmaidīt ar nožēlu. Teosofi netic ne vienam ne otram. Viņi tic Dižajam VISAM, Sat, t.i. absolūtai un nebeidzamai eksistencei, unikālai, un ar neko pie tās, kas būtu Būtne vai antropomorfa (cilvēkveidīga) radība, kas ir mūžīga. (Un tālāk aiziet pavisam pa skarbo!) Teosofi saskata jebkuras reliģijas priesterī bezjēdzīgu, ja ne bīstamu būtni. Tie “sprediķo” pret jebkuru dogmatisku un “pilnīgu” reliģiju un neatzīst nevienu citu dievību, kura izsniegtu ciešanas vai kompensācijas, kā Karmu, soģi, kurš radīts ar cilvēku pašu rīcību. Vienīgais dievs ko tie pielūdz ir PATIESĪBA; vienīgais velns, ko tie atzīst un pret ko cīnās ar neapspriežamu niknumu ir egoisma un cilvēku kaislību Sātans.”
Protams, ka kristieti šāda argumetnācija nepārliecinātu, jo viņa taču varēja būt arī slepena - uzticīga Sātana pielūdzēja, un šādu apgalvojumu jau vairs nevar ne apgāzt, ne apstrīdēt. To var vienīgi kā komplimentu, ņemt un atgriezt atpakaļ:
Kā Hugenots de Mjuso rakstīja (“Moueurs et pratiques des demons, ou des esprits visiteurs du spiritisme ancien et moderne” 1865. ), un šo viedokli dalīja kardināls Ventura; ka sātans, pēc viņa vārdiem, ir “viens no svarīgākajiem personāžiem, kura dzīve ir ciešākajā veidā saistīta ar baznīcas dzīvi; bez viņa... cilvēka grēkā krišana būtu neiespējama. Ja ne viņa [Sātana], tad krustā sistais Nāves Uzveicējs, Glābējs, un Izpircējs, būtu pats muļķīgākais statists, bet Krusts pārvērstos par izsmieklu pār veselo saprātu”. - ar ko, piedodiet, ne sātana pielūgšana?
Lucifers? Tas ir latīņu valodas apzīmējums, kurā “Luciferus” nozīmē - starojošais, jeb “gaismas nesējs” un tas bija rīta zvaigznes, Venēras, Afrodītes, mīlestības dievietes, simbols antīkajā pasaulē, no kurienes to Romas Katoļi “copy-paste” un, antīko reliģiju graušanas nolūkā, Luciferu padarīja par kritušo eņģeli, un Venēru par viņa mājokli. Pēc Blavatskas rakstītā, Austrumu Adepti un okultisti savā skolā izmanto nevis latīņu valodas jēdzienus, bet gan sanskritu un senzāru, un pali valodas. Nevar būt par sātana sekotāju tas, kura uztverē nav ne miņas no šāda tēla. Iespējams, ka viņai bija vienkārši savs, antīkās pasaules oriģinālais, skatījums uz jēdzienu Lucifers.
Bet, protams, ka arī ar trollingu viņai, acīmredzot, patika nodarboties, jo viņas izveidotā žurnāla “Lucifers”, numurā bija nopublicēta atklāta vēstule Katrbērijas Arhibīskapam. Lūk, daži citāti no tās:
“Kristietis var salīdzināt Kalna sprediķi ar baznīcas dogmām, un garu, kas tajās dveš, ar principiem, kas valda Kristiešu civilizācijā; un tad viņš būs spējīgs spriest, cik tālu Jēzus reliģija ienāk viņa kristietībā, un cik tālu, attiecīgi, viņš un teosofi ir saskaņā.”
“Jēzus Apustuļu sekotāji nekad nepierakstīja Jēzus slepeno mācību - “Debesu valstības noslēpumus”, - kas viņiem (apustuļiem) “tika doti zināt” [Marka, IV, 11; Mateja, XIII, 11; Luka, VIII, 10]. Tie tika apspiesti, nobēdzināti, iznīcināti... Kristietība uztver visu burtiski, vai interpretē saskaņā ar mācītāju fantāziju. Tādā sakarā, ja mēs mudinātu kristiešus, kā mēs to darām ar citu ticību piederīgajiem, pētīt viņu reliģiju pašiem, sekas būtu nevis zināšanas par tās mistērijām, bet gan viduslaiku aizspriedumu un neiecietības atdzimšana, formālu lūpu kustināšanu lūgšanās un sprediķos veidā... Jo pat jums, mans Lord, visas Anglijas Arhibīskap, ir jābūt sāpīgi, apzinoties, ka jūs par šiem “Debesu valstības noslēpumiem”, kurus Jēzus mācīja saviem skolniekiem, nezināt pilnīgi neko vairāk, kā pats pieticīgākais un neizglītotākais jūsu baznīcas loceklis.” [“Lucifers” nr. 4. dec, 1887. g.]
