Krievu miega eksperiments44

Pirmo 5 dienu laikā viss bija kārtībā. Pētāmie objekti uzvedās normāli. Zinātnieki bija viņus pārliecinājuši, ka, ja tie spēs izturēt 30 dienas bez miega, tie tiks atbrīvoti (Kas bija tīrākie meli). Objekti sarunājās par savu traģisko pagātni, un, kad eksperiments ilga jau ceturto dienu, to nostāsti kļuva aiz vien drūmāki un baisāki.

Pēc 5. dienas viņi sāka žēloties par apstākļiem ap viņiem un izjuta neizskaidrojamu paranoju. Objekti pārtrauca jebkādu kontaktu savā starpā, katrs no viņiem sāka čukstēt kaut ko mikrofonos vai iluminatoros. Tā vien likās, ka viņi pēkšņi nolēma, ka tādā veidā spēs iegūt zinātnieku uzticību un brīvību. Pētnieki nolēma, ka tas ir tikai gāzu maisījumu blakusefekts…

 Pēc 9. dienas viens no pētāmajiem objektiem sāka vājprātīgi skriet cauri visam kambarim un kliegt pilnā balsī. Viņš bez apstājas kliedza 3 stundas, kad viņa balss saites neizturēja un pārplīsa. Taču pat tad viņš centās kliegt, izdvešot tikai vārgas skaņas. Zinātniekus izbrīnīja tas, kā reaģēja pārējie, vai arī labāk sakot – nenoreaģēja. Viņi turpināja sarunāties, kad pēc pāris sekundēm sāka kliegt jau cits pētāmais objekts. Divi, kuri neizdvesa no sevis ne skaņas, paņēma grāmatas un sāka to lapaspuses ieziest savās fekālijas, vēlāk smērējot tos uz iluminatoriem. Un pēkšņi kliedzieni apklusa.

Tas pats notika arī ar čukstiem…

3 diennaktis bija pārgājušas. Zinātnieki pārbaudīja mikrofonus katru stundu, lai pārliecinātos, vai tie joprojām darbojās, jo no telpas, kur atradās 5 cilvēki, netika izdvesta ne skaņa.  Skābekļa patēriņš kamerā bija tik liels, cik nepieciešams, lai 5 cilvēki spētu izdzīvot. Īstenībā, tā patēriņš bija tāds, ko izmanto intensīvi sportojot. 14. dienas rītā zinātnieki nolēma izdarīt to, ko nekad nebūtu darījuši, ja ne šis klusums no kameras. Viņi nolēma ieiet telpā ar pētāmajiem, cerēdami iegūt vismaz kaut kādu reakciju.

Viņi iesaucās: ”Mēs ieiesim kambarī, lai pārbaudītu, vai darbojas mikrofoni. Atejiet no durvīm un apguļaties uz grīdas, rokas aiz galvas. Tas, kas to neizdara, uz vietas tiek nošauts. Sadarbošanās dos vienam no jums brīvību.”

Zinātnieki bija pārsteigti, kad no kameras izdzirdēja tikai vienu frāzi: „Mēs vairs nevēlāmies brīvību...”

Zinātnieki un karavīri bija apjukuši. Viņi nezināja, kā reaģēt, tāpēc nolēma, ka naktī viņi ieies kamerā.

Kad kameras durvis atvērās, svaigs gaiss ieplūda telpā. Pēkšņi trīs no pētāmajiem sāka lūgties tā, it kā viņu mīļoto dzīvības būtu apdraudētas. Viņi lūdzās, lai gāze atkal tiktu ielaista telpā. Karavīri iegāja telpā. Objekti sāka kliegt un to pašu darīja arī karavīri, kad ieraudzīja, kad notiek kamerā. 4 no 5 objektiem bija dzīvi, lai gan viņu stāvokli ir grūti nosaukt par „dzīvu”.

Pārtika netika aiztikta kopš 5. dienas. Mirušā objekta miesas gabali bija izlikti kameras centrā, aizsprostojot notekcauruli. Ūdens bija sakrājies un applūdinājis visu telpu, taču nevar zināt, cik daudz no „šī” ūdens bija arī asinis. 4 „izdzīvojušajiem” objektiem bija neticami ievainojumi. Āda un muskuļi bija norautu no viņu miesas. Tuvāk apskatos viņu pirktus, varēja saprast, ka rētas bija plēstas, nevis kostas (kā no sākuma bija domāts). Viss norādīja uz to, ka viņi paši sevi izkropļoja.

Karavīri redzēja objektu sirdi un plaušas, kas rēgojās cauri noplēstajai miesai. Daži orgāni bija pat izņemti laukā. Viņi bija novietoti blakus objektiem un joprojām pildīja savas funkcijas. Pētāmie izmantoja paši savu miesu kā enerģijas avotu, pat bija iespējams redzēt, kā kuņģis gremo to.

Lielākā daļa karavīru, kas darbojās laboratorijā, bija Krievijas specvienības daļa, tomēr daudzi atteicās atgriezties kambarī un savākt objektus. Tikmēr pētāmie lūdzās, lai gāze atkal tiktu ielaista kamerā, pēc iespējas ātrāk, kamēr viņi nav vēl aizmiguši.

Daudziem par pārsteigumu, objekti sīvi pretojās. Viens no karavīriem tika nogalināts, kad viens no objektiem pārgrauza viņam rīkli. Viens no viņiem tika smagi ievainots, kad objekts nokoda miesas gabalu, ievainojot artēriju. Neņemot vērā vēl 5 karavīrus, kas izdarīja pašnāvību, redzot šo vājprātu.

Visā šai haosā, viens no objektiem noasiņoja. Pat tad, kad viņa asinsvadiem plūda nu jau gaiss, viņš pretojās un visu laiku sauca: „Vairāk! VAIRĀK!” Viņš visu laiku atkārtoja, klusāk un klusāk, līdz beidzot apklusa uz mūžiem.