Indonēzijas spoku stāsts - Počongs.10

Imelda dziļi ievilka elpu. Viņa virzīja lukturīti tālumā un gaismas stars kaut ko izcēla, bet viņa nevarēja saskatīt, kas tas ir. Tas izskatījās balts un salīdzinot ar kokiem, garš. Viņa mēģināja saprast, uz ko skatās, kad pēkšņi figūra pielēca apmēram 40 metrus tuvāk viņai. Imelda pavirzījās atpakaļ. Kā tas tik ātri aizlēca tik tālu? Tad figūra lēca atkal. Tagad radījums atradās tieši viņai priekšā un Imelda vairs nešaubījās, uz ko skatās.

Tas bija pūstošs līķis, ietīts baltā autā, kas sasiets virs galvas, ap kaklu un kājām. Vienīgais redzamais bija izžuvusī bāli zaļā seja, kur acu vietā bija divi dziļi caurumi. Imelda iekliedzās un skrēja pretējā virzienā. Viņa labi pazina mežu un nolēma doties mājup pa citu ceļu. Viņa izlīda cauri ļoti blīvam koku biezoknim un aizrāpoja līdz savai apkaimei. Īsu brīdi viņa atskatījās, lai pārliecinātos, vai tas joprojām seko, bet neko neredzēja.

Mājās viņa pieskrēja pie savas mātes. „Mamma, mežā man kaut kas sekoja! Tas bija ietīts baltā autā un izskatījās miris!” Mātes sejā parādījās ieinteresēta izteiksme. „Vai tu to apskāvi?” Imelda skatījās uz māti pilnīgā nesaprašanā. „Kāpēc es to darītu? Es negribu tam pieskarties! Es negribu to vairs nekad redzēt!” Imelda izplūda asarās. „Tev paveicās redzēt Počongu,” viņas māte paskaidroja.

„Pēc musulmaņu bēru tradīcijām mirušo ietin baltā līķautā, ko sasien trīs vietās - virs galvas, uz kakla un pie kājām. Pēc 40 dienām auts tiek atsiets, lai dvēsele tiktu atbrīvota, bet, ja to atstāj neatsietu, līķis meklēs dzīvu cilvēku un nepārstās sekot, kamēr netiks atsiets. Un ja tāds tev seko,” viņas māte turpināja ar lielāku prieku, nekā Imeldai gribētos. „Tev tas cieši jāapskauj, lai tas dāvātu tavai ģimenei veiksmi un bagātību. Vai negribi, lai mēs būtu bagāti?” „Es negribu tam pieskarties, mamma!”

Kaut kas iesita pa durvīm. „Imelda, saņemies,” viņa satvēra protestējošo meitu. „Dari to mūsu dēļ, mīļā.” Māte atvēra durvis. Tur stāvēja Počongs un skatījās uz Imeldas asaru pilno seju. Māte pastūma viņu uz priekšu un Imelda apskāva satrunējušo līķi. Tad māte palīdzēja Imeldai novilkt Počongu uz zemes, lai to atsietu. Viņas skatījās uz nekustīgo līķi uz grīdas un prātoja – vai izdevās?

Nākamajās dienās Imeldas māte bija tik laimīga un jautra, kāda nekad nebija bijusi. Viņa dzēra daudz kokteiļu un priekšlaicīgi svinēja tuvojošos bagātību. Kādu vakaru viņa iedzēra mazliet par daudz un tika notriekta uz šosejas.

Imelda bija sagrauta par mātes zaudējumu.... bet viņas sāpes tika remdētas, kad viņu adoptēja ļoti bagāta ģimene.