Kad es biju jauns puika, mūsu ielas galā bija kāda veca ēka. Tā bija liela un pamesta māja, kas sava drūmā paskata dēļ neiedvesa uzticību. Bērni turējās pa gabalu no ēkas, jo klīda baumas, ka tā esot nolādēta. Pelēkās betona sienas bija saplaisājušas un apaugušas ar sūnām. Stikli izdauzīti un izbiruši pa visu grīdu ēkas iekšpusē.
Kādu pēcpusdienu, lai pārbaudītu savu drosmi, mēs ar draugu izlēmām izpētīt ēku.
Mēs ielīdām ēkā pa logu tās aizmugurē, gandrīz paslīdēdami uz slidenās grīdas, kas visa bija klāta ar slidenām sūnām un dubļiem, un šokēti ieraudzījām uzrakstu uz sienas tieši pretī -