Creepypasta#6 RED part5 ENTROPY part19

Beigās līmenis palielinājās un tas bija zilgani zaļš un tur es sastapos ar vēlvienu mini-bosu. Kaut kādu briesmoni ar garu kaklu un vaļa skeletu. Tas uzbruka ar mutes šāvienu. Tas arī varēja ienirt ūdenī un iznirt jebkurā vietā. 

Šis bija grūtāk uzveicams nekā "laika grozīšanas" līmenī, pretiniekam arī bija vairāk dzīvības. Man vajadzēja vismaz 3 minūtes, lai to uzveiktu. Kad briesmonis tika pieveikts, tas izdvesa ļoti skaļu skaņu un tad noslīka ūdenī, no kurienes tas arī atnāca. 

Atpakaļ uz mapes izvēli, es paņēmu tuvāko ikonu un es to nebiju pirmstam vēl redzējis, kas bija - balts koks. Kā es pie sevis  minēju, tas bija aukstais mežš. 

Un tā tiešām arī bija! Sākot šo līmeni es nejutos nedroši, atšķirībā no zaļā meža. Es domāju meldija, kas skanēja daudz ko mainīja. Tā bija mierīga melodija, tā pat skanēja nedaudz romantiski. Tā bija ļoti stresu noņemoša mūzika un mežš vairs neizskatījās tik biedējoš, noklāts ar sniegu. 

Ės ceļoju cauri līmenim apmēram četras minūtes, klausoties melodiju un gandrīz relaksējoties. Kad es pēkšņi attapos, jo ceļā nav bijis neviens petinieks vai pat radība. Kur ir palikuši visi meža dzīvnieki? Un drīz es pametu pirmo segmentu un sākās nākamais. 

Otrajā segmentā arī bija ziemainais mežš, bet tagad mūzika vairs neskanēja. Man sāka krist aizdomas, bet tad es atcerējos, ka spēlē pirmstam ir bijuši tukši līmeņi un, iespējams, šis ir viens no tiem. 

Bet tad... Es sadzirdēju kaut ko pazīstamu. Tā bija 12 sekunžu melodija no "UNFORGIVING GOLD". 

Es jutu kā mana sirds sitas, kad ieraudzījo šo : 

Te bija daudz miruši "brieži", apsniguši ar sniegu. Nosaluši līdz nāvei, skatoties pēc tā, ka viņu ādas krāsa ir mainījusies no brūnas uz zilu. Izpētot tuvāk, dažiem no tiem bija pazuduši locekļu daļas. Tagad es biju pārbijies, taču tomēr turpināju kustēties uz priekšu. 

Izejot no līmeņa, es vēl cerēju sastapt atbildīgo par to, kurš tiem norāva ķermeņa daļas. Un tā tas arī notika : 

Tas bija radījums ar knābi, līdzīgs kā sliņķim, tikai viņa formas bija vairāk kā gorillai, tikai tā spalva bija balta. Tas gāja ļoti lēni, kad es to ieraudzīju, bet es biju priecīgs ieraudzīt vismaz kādu dzīvību. Tikuntā, tas tā nebija uz ilgu laiku. 

Bars ar rāpuļveidīgajiem, kuri, drošvien, sajutuši, ka kaut kas vēl ir dzīvs, skrēja, lai to tulīt mainītu. Gorillveidīgajam nebija pat izredžu.. "Rāpulis" to panāca un norāva tam pakaļkājas. 

Šie ziemas rāpuļi uzvedās pavisam savādāk kā zaļajā mežā. Iepriekšējie medīja pēc instinktiem, bet šie izskatījās sajukuši prātā. Tie uzbruka visam, ko nolika priekšā, viens no "rāpuļiem" skraidīja uz priekšu un atpakaļ mēģinot izārdīt tukšu gaisu. Pat skaņas ko tie izdvesa bija savādākas, daudz spalgākās un nepatīkamākas. 

Kad es pametu otro segmentu, es pat redzēju divus "rāpuļus", kuri cīnījās līdz nāvei. Abi bija klāti brūcēm un viens no viņiem pat bija akls. Es uzņēmu momentuzņēmumu, taču neturpināju skatīties, kurš uzvarēs. 

Man bija jātiek cauri vēlvienam segmentam, lai es tiktu atpakaļ uz izvēlnes mapi. Bet pēdējais segments vairs nebija ziemā, tas bija zaļš, tukšs lauks ar spilgtu, pelēku mēnesi debesīs. Nomierinošā mūzika, no pirmā segmenta, bija atgriezusies. 

Un momentāli es sāku bīties. Es zinu, ka tas ko teikšu izklausīsies galīgi absurdi, taču tā ir tīra patiesība - spēle šo ir uztaisījusi no manām atmiņām!! 

Pēc ilga lidojuma pār neko, es sasniedzu ezeru. Un tad mēness no debesīm sāka kustēties lejup un tad sāka šķelties kā ola. Un kad tā pāršķeļas no tās izkrīt saritinājies humanoīds. Tas iekrīt ezerā un mēnes ātri sadrūp.