Tas ir stāsts par kādu zēnu no Glāzgovas, kurš varēja atcerēties savu iepriekšējo dzīvi. Tiklīdz Kamerūns Makūlijs sāka runāt 2 gadu vecumā, viņš sāka stāstīt par savu iepriekšējo dzīvi Barra salā, kas ir viena no Herbibu salām pie Skotijas krastiem.
Viņš nevarēja pastāstīt, kad tieši viņš bija dzīvojis, bet mācēja atcerēties daudzas detaļas par viņa iepriekšējo dzīvi un "veco" mammu.
Kā pastāstīja viņa māte, tad viņš bieži esot zīmējis vientuļu baltu māju pludmalē un stāstījis par saviem vecākiem un brāļiem un māsām. Viņa stāstītais nelikās kā izdomājums, pārāk daudz detaļu un citu precizu lietu, kuras nevar vienkārši tāpat izdomāt.
Kad Glāzgovā ieradās filmēšanas komanda, viņi meklēja bērnus, kuri atcerās savas iepriekšējās dzīves, vecākiem tika ieteikts ar viņiem sazināties. Par viņu tika izveidota dokumentālā filma, kurā ir arī atspoguļots viņa ceļojums uz Barra salu.
Ceļojuma laikā viņiem izdevās atrast māju, kurā, kā uzskata Kamerūns, viņš agrāk esot dzīvojis, tomēr mēģinājumi atrast cilvēkus, kurus viņš atcerējās, nebija veiksmīgi. Lai arī Kamerūns zināja pateikt, ka viņa iepriekšējo mammu sauca Šeina Robertsona, cilvēki, kas bija dzīvojuši šajā mājā tādu nezināja.
Neskatoties uz to pēc ceļojuma Kamerūns kļuva mierīgāks, jo vecāki pārliecinājās, ka tas nav tikai izdomājums.
Kā atzinās viņa māte, tad viņš nekad neesot pateicis, kā viņu sauca iepriekš un tāpat viņš nekad nerunāja par savu nāvi. Toties kādam savam draugam viņš esot pateicis, ka no nāves nevajag baidīties, jo tu pēc tam vienkārši atgriezies.
Šis notika 2000-to gadu sākumā, bet vai tas ir uzskatāms par pierādījumu reinkārnācijai vai arī tam, ka mūsu atmiņas nekur nepazūd?
Mums katram būs lieliska un vienreizēja iespēja to uzzināt,galvenais atcerēties, ka eksistē tāda spoki.lv saite, tad atnākt un uzrakstīt par savu piedzīvojumu. 
Vienīgā doma, ko es domāju par savu iepriekšējo dzīvi , ir tāda, ka, manuprāt, es biju kaķis.
Ja mazam bērnam sāk rādīt un stāstīt visādas `new age` pasakas, šis sāks apgalvot ne to vien.
