Pirmā nodaļa stāstam, ko iesāku rakstīt. Šoreiz tas nebūs par kaķiem 😉
Jolanta izslēdza gaismu. ''Pietiks, jāiet gulēt!'' viņa nodomāja un aizvēra acis.
Tomēr viņa nevarēja aizmigt. Viņa domāja par savu dzīvi, kas šķita pārlieku garlaicīga. Tajā nekas nenotika, tā gluži vienkārši nebija interesanta.
Jolanta bija žirgta, divdesmit gadus veca jauniete. Un viņa vēlējās piedzīvojumus, nevis šo vienmuļo dzīvi.
Piepeši Jolanta juta, ka sagriežas virpulī.
- Kā?! - viņa iesaucās. - Kas... kas te notiek?
Viņa dzirdēja modinātāja zvanu. ''Jāceļas!'' - tas bija pirmais, kas iešāvās prātā.
Jolanta atvēra acis un nospieda modinātāja pogu. Viņa neko nesaprata; vai virpulis bija sapnis?
Jauniete devās uz virtuvi uzvārīt kafiju un tikai tad saprata, ka neatrodas savās mājās. Šī bija sveša māja - un tomēr pazīstama.
Virtuvē viņa ieraudzīja kādu vīrieti, kas sēdēja un runāja pa telefonu. Ieraudzījis Jolantu, viņš pielika pirkstu pie lūpām, lūdzot, lai tā klusē.
Jolanta tikai pamāja. Viņa negrasījās traucēt svešā sarunu.
Kad svešinieks beidza runāt, viņš paskatījās uz Jolantu.
- Labrīt, dārgā. Bet man ir satriecošas ziņas.
Jolanta nodomāja, ka tas ir viņas vīrs, ja uzrunā viņu par dārgo. Bet viņai taču vēl nav vīra! Vai jauniete atrodas nākotnē.
Tomēr viņa apsēdās paklausīties savā ''vīrā''.
- Zvanīja tava draudzene Katrīna. Viņa gribējusi zvanīt tev, bet tu neesot cēlusi...
- Es gulēju, - iestarpināja Jolanta. ''Un es nepazīstu nekādu Katrīnu.'' viņa domās piebilda.
Īsi pamājis, vīrietis turpināja:
- Viņa bija ļoti uztraukusies. Teica, ka nekur nevarot atrast savu brāļameitu Esteri. Estere kopā ar saviem vecākiem ciemojusies pie Katrīnas, bet šorīt viņu nekur nevarot atrast!
Šodienai tas ir viss. Drīz būs vēl. Bet, ja rīt uzrakstīšu kaut ko, gan jau to apstiprinās reizē ar šo nodaļu.
