Šo stāstu pabeidzu jau sen, kaut kad decembrī, bet aizmirsu ielikt spokos. Ja kas, šis nav stāsts, kas balstīts uz kādu tēlu, kas pastāv grāmatās. Šo es pati izdomāju.
Hierarhija
Gaismas klans
Barvede
Sidrabzvaigzne, sudrabaina kaķene ar dzeltenām acīm.
Barvedes vietnieks
Oļāda, gaiši pelēks runcis ar zaļām acīm.
Dziedniekkaķe
Miglasspārns, zilganpelēka kaķene ar zilām acīm.
Karotāji
Vētraspuķe, tumšpelēka kaķene ar dzintardzeltenām acīm un melnu kreisās priekšķepas galu.
Mizāda, gaišbrūns runcis ar tumšākām svītrām un dzeltenām acīm. Varaķepas skolotājs.
Vāveraste, ruda kaķene ar dzeltenām acīm un ļoti kuplu asti.
Plankumāda, balts runcis ar dažādu toņu pelēkiem plankumiem un zaļām acīm. Ledusķepas skolotājs.
Strupkāja, īskājaina gaišbrūna kaķene ar dzeltenām acīm.
Straumessirds, pelēks runcis ar tumšākām svītrām un zaļām acīm. Raibķepas skolotājs.
Gaišaste, ļoti gaiši pelēka kaķene ar dzeltenām acīm.
Bālaste, ļoti gaiši pelēka kaķene ar zilām acīm. Salnasķepas skolotāja.
Kristālliesma, gaiši pelēka kaķene ar spožu spalvu un oranžām acīm.
Mācekļi
Varaķepa, rūsgani brūns runcis ar dzeltenām acīm.
Raibķepa, melna kaķene ar mazliet gaišākiem, sīkiem raibumiem.
Ledusķepa, melnbalta kaķene ar leduszilām acīm.
Salnasķepa, balta kaķene ar zaļām acīm.
Mātītes
Sarmasspārns, balta kaķene ar zilām acīm. Mākoņpūkas un Ziempūkas māte.
Sudrablapa, sudrabaini svītrota kaķene ar zilām acīm un baltu pavēderi. Mēnespūkas, Spalvupūkas, Zvaigžņupūkas un Svītrupūkas māte.
Kaķēns Lašupūka, pelēka kaķenīte ar tumšākiem zvīņveida lāsumiem un zaļām acīm
Veckaķi
Margrietiņvilna, balta kaķene ar dzeltenām acīm.
Pieneņacs, gaišpelēka kaķene ar dzeltenām acīm.
Smalkspalva, melna kaķene ar smalku, zīdainu kažoku un zilām acīm.
Paparžu klans
Barvedis
Viļņuzvaigzne, pelēks runcis ar tumšākām svītrām un zaļām acīm.
Barveža palīgs
Tumšnags, ļoti tumši pelēks runcis ar melnām svītrām un zilām acīm.
Dziedniekkaķis
Garvilna, gaišbrūns runcis ar zaļām acīm un ļoti garu, biezu spalvu.
Karotāji
Vārnunags, melns runcis ar gaišpelēku pavēderi un dzeltenām acīm. Rudķepas skolotājs.
Spožacs, balta kaķene ar neparasti spožām, dzeltenzaļām acīm.
Tīģerkāja, ruda kaķene ar melnām svītrām, melnu astes galu un zaļām acīm. Īsķepas skolotāja.
Lauvunags, zeltains runcis ar zaļām acīm.
Zeltspārns, zeltaina kaķene ar zaļām acīm.
Kuplaste, gaišbrūna kaķene ar dzeltenām acīm, tumšbrūnu priekšķepu un kuplu asti.
Kļavulapa, koši ruda kaķene ar zaļām acīm. Pūpolķepas skolotāja.
Liesmdzirksts, ruds runcis ar dzeltenām acīm. Kokķepas skolotājs.
Negaisspārns, tumšpelēka kaķene ar zilām acīm un melnu astes galu.
Gaišsirds, gaišbrūns runcis ar dzeltenām acīm. Ērgļuķepas skolotājs.
Mācekļi
Kokķepa, tumšbrūna, īsspalvaina kaķene ar dzeltenām acīm.
Rudķepa, rūsgans runcis ar zaļām acīm.
Īsķepa, maza auguma, īskājains, melns runcis ar zilām acīm.
Ērgļuķepa, brūns runcis ar tumšākām svītrām un baltu pavēderi. Ar oranžām acīm.
Pūpolķepa, gaišpelēka kaķene ar zilām acīm.
Mātītes
Sodrējpuķe, tumšpelēka kaķene ar oranžām acīm un melnu astes galu. Klana vecākā mātīte. Pērkonpūkas un Naktspūkas māte.
Ausmasspārns, slaida, gaiši ruda kaķene ar zaļām acīm. Gaidībās.
Smilšuvilna, gaiši ruda smilškrāsas kaķene ar dzeltenām acīm. Gaidībās.
Veckaķi
Ašsolis, tumšbrūns runcis oranžām acīm. Senāk ļoti ātrs skrējējs.
Rētauss, tumšbrūns runcis ar baltu ķepu, zaļām acīm un pāršķeltu ausi.
Zvīņaste, balts runcis ar pelēkiem lāsumiem zvīņu formā.
Saules klans
Barvedis
Marmorzvaigzne, melnbalts runcis ar zaļām acīm.
Barveža palīdze
Sniegavētra, balta kaķene ar zilām acīm.
Dziedniekkaķis
Akmensnags, pelēks runcis ar dzeltenām acīm.
Karotāji
Klinšāda, brūngani pelēks runcis ar zaļām acīm un tumšākiem lāsumiem.
Lāsumāda, gaišbrūna kaķene tumšākiem plankumiem un zaļām acīm.
Lietussirds, zilpelēks, slaids runcis ar garām kājām un zilām acīm.
Lapsassirds, ruds runcis ar dzintardzeltenām acīm un baltu astes galu.
Zibensaste, balts runcis ar zilām acīm.
Mežasirds, brūns runcis ar zaļām acīm un tumšākiem plankumiem. Ciršļaķepas skolotājs.
Melnaste, melns runcis ar garu asti un zilām acīm.
Gaismaslapa, balta kaķene ar dzeltenām acīm.
Straujgaita, tumšpelēka kaķene ar zaļām acīm.
Svītrāda, gaišpelēks runcis ar smalkām, melnām svītrām un zaļām acīm.
Mācekļi
Ciršļaķepa, brūns runcis ar dzintardzeltenām acīm.
Mātītes
Kraukļaspalva, spoži melna kaķene ar zaļām acīm. Gaidībās.
Zeltpaparde, zeltaina kaķene ar zaļām acīm. Gaidībās.
Veckaķi
Pusauss, pelēks runcis ar tumšākām svītrām un oranžām acīm. Ar zaudētu ausi.
Strautaste, gaišpelēka kaķene ar tumšākām svītrām un zilām acīm.
Irbuleņnags, brūns runcis ar tumšākām svītrām un oranžām acīm.
Koku klans
Barvedis
Zaruzvaigzne, tumšbrūns runcis ar zaļām acīm.
Barveža vietniece
Zeltaste, zeltaina kaķene ar zaļām acīm.
Dziedniekkaķis
Tumsasvilna, melns runcis ar dzeltenām acīm.
Dziedniekkaķa māceklis
Dūmuķepa, dūmakaini pelēks runcis ar oranžām acīm.
Karotāji
Pelēkstraume, pelēka kaķene ar zilām acīm un tumšākām svītrām. Debesķepas skolotāja.
Zemessirds, brūns runcis ar dzeltenām acīm.
Putekļvilna, brūngani pelēks runcis ar silti dzeltenām acīm.
Spilgtspārns, koši ruda kaķene ar zaļām acīm. Melnķepas skolotāja.
Bērzsvēdra, balts runcis ar melnām svītrām un dzeltenām acīm.
Garnags, gaišbrūns runcis ar melnu astes galiņu un ausu galiem. Dzeltenas acis un gari nagi. Gludķepas skolotājs.
Asnags, asnagains tumšpelēki svītrots runcis ar oranžām acīm.
Tumšāda, tumšbrūna kaķene ar ļoti īsu, gludu spalvu un oranžām acīm. Klana vecākā karotāja.
Smailnags, asnagains tumšpelēki svītrots runcis ar zaļām acīm. Pelnuķepas skolotājs.
Mācekļi
Pelnuķepa, gaišpelēks runcis ar zaļām acīm.
Gludķepa, melns runcis ar ārkārtīgi gludu spalvu. Ar zilām acīm.
Melnķepa, melns runcis ar gludu spalvu un zaļām acīm.
Debesķepa, gaišpelēka kaķene ar zilām acīm.
Mātītes
Raibvilna, melnbalta kaķene ar zaļām acīm. Gaidībās.
Gaišpuķe, gaišpelēka kaķene ar zaļām acīm. Vilnaspūkas, Kūleņpūkas un Ēnupūkas māte.
Veckaķi
Rētkāja, balts runcis ar zaļām acīm un rētainu kāju.
Baltnags, balts runcis ar dzeltenām acīm un tumšu svītru, kas iet pār mugurkaulu.
Prologs
Miglasspārns stāvēja Četraudzē. Viņa pavērās uz zvaigznēm. Pēkšņi zilganpelēkā kaķe pamanīja ko neparastu. Zvaigznes sakustējās un savērpās, izveidojot zvaigžņotu kaķi. Kaķis raiti nokāpa no debesīm.
Miglasspārns saslēja ausis. Tas bija Naktsūsa, Gaismas klana dziedniekkaķis pirms viņas. Pirms vairākiem gadalaikiem viņš bija devies ievākt zālītes, un viņam uzbruka āpsis. Vēlāk viņa līķi atrada patruļa, kas devās medīt.
Viņai nolūkojoties melnajā runcī, Naktsūsa sāka runāt.
"Miglasspārns, man ir ziņa no Zvaigznes klana. Pasaki klanam to. Tu zini, kādi bija Lašupūkas vecāki. Viņa drīkst uzzināt, ka Sarmasspārns un Plankumāda nav viņas īstie vecāki, taču viņa nedrīkst uzzināt savu vecāku pagātni. Ja viņa to uzzinās pirms laika, nekas nenotiks tā, kā vajag."
Miglasspārns pamāja, viņa saprata. Tiesa, viņa nezināja, kas varētu nenotikt tā, kā vajag, taču... visi kaķi zināja, kas notika ar Lašupūkas vecākiem. Un viņa apņēmās glabāt pagātnes noslēpumu, lai ko nestu liktenis.
Naktsūsa sāka bālēt, un sapnis izgaisa.
1. nodaļa
"Lašupūka!" atskanēja Ziemaspūkas balss. "Nāc paspēlēties ar mani un Mākoņpūku!"
Lašupūka miegaini piecēlās, bet drīz jau kļuva pavisam moža. Ziemaspūka bija viņu pamodinājis. Viņš un Mākoņpūka bija viņas brāļi, un viņai patika ar tiem spēlēties.
Trijotnes māte, baltā mātīte Sarmasspārns, sēdēja aptuveni astes garuma attālumā, un viņa tos vēroja, zilajām acīm mīloši raugoties.
Tomēr, mātes skatienam aizslīdot līdz Lašupūkai, pelēkraibā kaķenīte sajuta vēl kaut ko, ne tikai mīlestību, kas slēpās aiz dzidri zilo acu vērīgā skatiena. Viņas skatienā jautās kas savāds, tikai Lašupūka nespēja saprast, kas. Raizes? Ne gluži. Varbūt neziņa? Arī ne.
Lašupūka izmeta domu no galvas un ar paceltu astīti devās pie saviem brāļiem, kas viņu jau gaidīja. Mākoņpūkam pie baltajām ķepiņām mētājās sūnu bumbiņa. Viņa pienāca klāt un, uzdūrusi uz naga bumbiņu, iemeta ar to brālim.
"Ei!" Mākoņpūka protestēja. "Tas nav godīgi!" Runčuks veikli paķēra sūnas un no visa spēka iemeta viņai.
"Tagad tu neesi godīgs! Es tev nemetu tik stipri!" Lašupūka uzlēca brālim mugurā, pār plecu uzsaukdama Ziemaspūkam: "Paparžu klana karotājs! Uzbr-r-rukumā!"
Ziempūka smējās. Viņš paķēra sūnu bumbiņu, kas bija aizripojusi pie viņa, un iesvieda ar to māsai un brālim, kas, saķērušies rotaļu cīņā, ripinājās pa migas grīdu.
"Mierā!" klusi uzsauca Sudrablapa. Sudrabainā kaķene turpināja: "Šādi jūs vēl uzvelsieties virsū maniem kaķēniem!"
Lašupūka elsodama atrāvās no Mākoņpūkas un apsēdās blakus Sarmasspārnam, viņas mātei. Viņa negribēja kaut kā nodarīt pāri Sudrablapas kaķēniem. Tie bija piedzimuši vakar naktī, un nu bija tikai rīts. Kaķēni bija vien dažas stundas veci.
Viņa piecēlās. "Nāciet!" kaķenīte pasauca brāļus. "Iesim paraudzīt, vai veckaķi mums nevar izstāstīt kādu stāstu."
2. nodaļa
"Lašupūka, panāc šurp!" viņu pasauca Sarmasspārns.
Lašupūka atnāca pie mātes. Mākoņpūku un Ziemaspūku Plankumāda, trijotnes tēvs, bija izvedis ārpus apmetnes, lai tie izlocītu kājas. Viņa nevēlējās iet, jo bija miegaina. Bija rīts, taču viņa naktī nebija izgulējusies.
"Lašupūka, tev ir pieci mēneši. Ir pienācis laiks tev uzzināt patiesību. Miglasspārns, Plankumāda, Oļāda un Sidrabzvaigzne tam piekrita. Tad nu zini, es neesmu tava māte."
"Bet..." Lašupūka iesāka, taču parasti tik mierīgā un laipnā Sarmasspārns noskaldīja: "Vairāk tu neko nedrīksti zināt. Tas ir viss, kas tev jāzina."
Un viņa apcirtusies izlēca no migas.
Lašupūkas prātā rosījās domas. Kas ir viņas īstie vecāki? Kas notika ar viņas vecākiem? Varbūt tie bija no dažādiem klaniem? Vai abi bija no cita klana? Varbūt par viņas pagātni nekas nebija zināms, un viņu atrada? Varbūt... viņa apjukumā vairs nezināja, kas - varbūt.
Lašupūka izgāja no mazuļu migas. Viņa devās uz Miglasspārna migu. Ienākusi viņa ieraudzīja Miglasspārnu, kas kārtoja zālītes. Lašupūkai bija paveicies - dziedniece bija viena.
"Jā, Lašupūka? Kas noticis?" Miglasspārns jautāja.
"Es gribu zināt, kas ir mani vecāki."
"Nē."
Un dziedniece gluži vienkārši paņēma viņu aiz čupra un aiznesa uz mazuļu migu. Klans ieinteresēti pagrieza galvas, kāds kaut ko čukstēja, taču Miglasspārns nelikās ne zinis. Viņa nolika Lašupūku guļvietā un devās atpakaļ uz migu.
Lašupūka nopūtās. Viņa bija grasījusies pajautāt vēl Sidrabzvaigznei un Plankumādam, taču Miglasspārns to nepieļaus, tas nu bija skaidrs.
Vēlreiz nopūtusies, viņa aiztecēja sagaidīt Plankumādu, Mākoņpūku un Ziemaspūku, kas atgriezās no pastaigas.
3. nodaļa
"Lai visi kaķi, kas gana veci, lai paši medītu, sapulcējas pie Dižcelma uz klana sanāksmi!" atskanēja barvedes balss.
Lašupūka sajūsmā lēkāja. Viņa kļūs par mācekli! Viņa ļoti priecājās. Kaķenīte bija gaidījusi šo dienu jau sešus mēnešus. Nez, kas būs viņas skolotājs?
Viņa plecu pie pleca ar audžubrāļiem devās uz priekšu pie Dižcelma, no kura tūliņ nolēca Sidrabzvaigzne. Barvede pienāca pie viņiem un sāka runāt.
"Esam sapulcējušies šeit, lai dotu mācekļu vārdus trim kaķēniem. Sākot ar šo dienu, līdz dienai, kad viņš nopelnīs savu karotāja vārdu, šo mācekli sauks par Ziemasķepu. Oļāda, tu esi pierādījis savu drosmi, uzticību un prātu, kļūstot par manu palīgu. Tu būsi Ziemasķepas skolotājs, un es ticu, ka apmācīsi viņu tikpat labi, cik izskoloji Bālasti."
Abi runči saskārās ar purniem un devās apsēsties pūlī starp Raibķepu un Vētraspuķi.
"No šī brīža līdz viņa karotāja vārda ceremonijai šo kaķi sauks par Mākoņķepu. Vāveraste, tu apmācīsi viņu. Šis būs tavs pirmais māceklis, bet zinu, ka tu esi gudra un drosmīga, turklāt lieliska medniece. Ceru, ka visas savas prasmes tu nodosi šim māceklim."
Saskārušies purniem, abi kaķi apsēdās pie klana.
Lašupūka saspringti gaidīja. Tagad būs viņas kārta! Nez, kurš viņu apmācīs? Viņai patiktu Plankumāda, taču raibais runcis jau apmācīja Ledusķepu. Arī pati Sidrabzvaigzne būtu laba skolotāja, taču diez vai viņai izrādīs tādu godu.
"Lašupūka, no šī mirkļa līdz brīdim, kad saņemsi jauno vārdu, tavs vārds būs Lašuķepa. Tev ir paveicies ar skolotāju. Esmu izvēlējusies gudru un pieredzējušu kaķi. Tava skolotāja būs Miglasspārns."
"Ko?!"
Miglasspārns piecēlusies pienāca pie viņas un piespieda viņai purnu. Viņa čukstēja: "Nedusmojies, ja nevēlējies kļūt par dziednieci. Taču ticu, ka tev tas iepatiksies. Tu esi piemērota dziedniekkaķes amatam."
Apsveikuši mācekļus, pūlis izklīda, un arī viņas devās prom - uz dziedniekkaķes migu.
"Šeit tu varēsi gulēt." zilpelēkā kaķe pavicināja asti uz mīkstu sūnu guļvietu tieši blakus savai migai.
Dziedniekkaķes miga bija iekārtota ļoti lielā akmenī, kurā bija prāva ala, kas pletās gandrīz pa visu akmeni. Lašuķepas guļvieta atradās malā, tāpēc turpat blakus bija akmens siena.
4. nodaļa
Lašuķepa apbrīnā vērās apkārt. Šis bija viņas pirmais Saiets, un viņa nebija gaidījusi, ka būs tik daudz kaķu. Viņa gribēja ar tiem iepazīties. Ar ko sākt?
Miglasspārns gluži vai nolasīja viņas domas. "Nāc, es tevi iepazīstināšu ar pārējiem dziedniekkaķiem. Tad varēsi pievērsties citiem kaķiem."
Lašuķepa sekoja skolotājai, kas viņu aizveda uz mīkstu paparžu audzi, kur sēdēja četri kaķi.
"Sveiki!" Miglasspārns iemurrājās. "Šī ir mana jaunā mācekle Lašuķepa.
"Es esmu Garvilna." sacīja garspalvainais runcis.
"Es esmu Tumsasvilna."
"Un es - Akmensnags."
"Un es esmu Dūmuķepa, Tumsasvilnas māceklis."
Lašuķepa pieklājīgi nolieca galvu.
"Nāc, Lašuķepa! Apstaigāsim klajumu. Es tevi iepazīstināšu ar citiem kaķiem." - Dūmuķepa aicināja.
Lašuķepa sekoja pelēkajam māceklim. Drīz tas apstājās pie kaķu četrotnes.
Kāds gaišpelēks runcis pagriezās un uzsauca: "Sveiks, Dūmuķepa!"
Dūmuķepa atņēma sveicienu un sacīja: "Šī ir Lašuķepa no Gaismas klana. Viņa ir Miglasspārna jaunā mācekle."
Pelēkais runcis nolieca galvu. "Es esmu Pelnuķepa. Esmu no Dūmuķepas klana - no Koku klana. Bet šie ir Rudķepa un Pūpolķepa no Paparžu klana. Savukārt tas ir Ciršļaķepa no Saules klana."
Lašuķepa pamāja.
Dūmuķepa sacīja: "Varbūt tu vēlies aiziet pie veckaķiem paklausīties kādu stāstu?"
"Labprāt!"
Pēc brītiņa viņi jau bija pie veckaķu bariņa. Drīz viņu pamanīja Pieneņacs no viņas pašas klana.
"Sveika!"
Lašuķepa pamāja. "Kas ir pārējie kaķi?"
"Šeit ir Baltnags no Koku klana, Ašsolis un Zvīņaste no Paparžu klana un Strautaste no Saules klana."
Viņa pamāja.
Pēkšņi atskanēja kauciens.
"Viļņuzvaigzne sāk Saietu!" čukstēja Strautaste.
Lašuķepa izslēja ausis, gatava klausīties.
"Paparžu klanam klājas labi. Mums brangi veicas medībās. Zaļlapis mūs lutina ar siltu sauli un medījumu. Esam iecēluši kādu mācekli karotāju kārtā. Mūsu mācekle Negaisķepa šonakt te ir ar vārdu Negaisspārns. Un Smilšuvilna ir gaidībās."
Atskanēja murdoņa, kaķiem apsveicot Negaisspārnu un Smilšuvilnu.
Uz priekšu panācās cits kaķis.
"Saules klanam arī klājas labi. Kraukļaspalva ir gaidībās. Mūsu karotāji Svītrāda, Straujgaita, Melnaste un Klinšāda padzina āpsi, kas bija iemitinājies mūsu teritorijā."
"Gaismas klanam ir jauni mācekļi - Ziemasķepa, Mākoņķepa un Lašuķepa. Arī mums klājas labi. Mums ir maz jaunumu."
"Koku klanam arī iet labi. Mūsu vecākais karotājs Baltnags nu ir pievienojies veckaķiem. Gaišpuķei ir piedzimuši trīs kaķēni. To vārdi ir Ēnupūka, Vilnaspūka un Kūleņpūka. Tas arī viss."
Saiets bija beidzies, jo barveži visu bija pateikuši. Atradusi Miglasspārnu, kas taisījās iet pie Sidrabzvaigznes, kura sauca visus kopā, viņa kopā ar skolotāju devās pie barvedes.
5. nodaļa
Lašuķepa stāvēja Četraudzē. Viņa nesaprata, kā šeit nokļuvusi. Šonakt nebija Saieta.
Pēkšņi no ēnām izlīda melns kaķis. Tam bija sirmas ūsas, un no viņa vēdīja zālīšu smarža. Lašuķepa saprata, kas tas ir par kaķi. Miglasspārns bija viņai stāstījusi par savu priekšteci, dziedniekkaķi Naktsūsu.
Naktsūsa nolieca galvu. "Tu vēlies uzzināt, kas bija tavi vecāki. Tu biji to aizmirsusi, taču prāta un sirds dziļumos vienmēr vēlējies to noskaidrot. Tad nu zini, tas tev jānoskaidro pašai. Tev jādodas meklēt savus vecākus."
Lašuķepa grasījās jautāt Naktsūsam, kurp viņai jāiet, taču sapnis izgaisa.
Viņa klusi piecēlās, sargājoties pamodināt Miglasspārnu. Izlīdusi no migas, viņa klusi devās uz apmetnes izeju. To apsargāja Kristālliesma. Lašuķepa apgriezās un devās uz vietu, kur klans gāja nokārtoties. Pagājusi tai garām, viņa devās ārā mežā.
Kaķene nolēma vispirms pamedīt. Viņai vajadzēs spēkus.
Nepagāja ilgs laiks, iekams viņa bija noķērusi strupasti. Lašuķepa ķērās pie ēšanas.
Viņa ievilka elpu un metās pāri Pērkontakai. Aiz tās pletās vien zaļi lauki, un tālumā bija manāms mežs.
Lašuķepa nodrebēja. Viņai bija bail šeit atrasties bez klana.
Vai krūmos kas nočabēja? Vai sakustējās zāle? Lašuķepai šķita, ka viņu izseko.
Pagriezusies viņa saņēma drosmi un uzsauca: "Nāc ārā! Es zinu, ka tur esi!"
Krūmi nodrebēja, un no tiem izlīda Ziemasķepa.
"K-kā?" tas bija viss, ko Lašuķepa spēja izdvest.
"Arī man tev jājautā tas pats. Es jūtu, ka tu glabā kādu noslēpumu. Vai vari man pastāstīt?"
Lašuķepa dziļi ievilka elpu un piekrita.
"Tātad tu tagad dodies meklēt savus vecākus. Es iešu tev līdzi."
Lašuķepa nopūtās, bet nevarēja atteikt. Galu galā palīdzība viņai noderēs.
"Labi." viņa sacīja.
"Tad ejam!" Ziemasķepa noteica un devās uz priekšu.
6. nodaļa
Lašuķepa paošņāja gaisu. Viņa sajuta medījuma smaržu. Šajos plašajos laukos un pļavās laikam bija daudz medījuma. Bija vēls zaļlapis, un medījuma visur bija daudz, taču šķita, ka šeit tā ir visvairāk.
"Vai pamedīsim? Šķiet, ka šeit ir ļoti daudz medījuma." viņa uzrunāja Ziemasķepu. Runčuks pamāja, un abi sāka meklēt medījumu.
Kad viņi pēc medīšanas atkal satikās, abi bija kaut ko noķēruši. Ziemasķepam bija zvirbulis un pele, Lašuķepai divi ciršļi. Abi mācekļi apsēdās un sāka ēst.
Kad abi bija paēduši, viņi atsāka iet.
Lašuķepu nomocīja raizes. Ja nu viņi iet pavisam nepareizā virzienā? Tomēr viņa piespieda sevi izmest tādu domu no galvas. Tas nepalīdzēs, ja viņa uztrauksies. Šim ceļam bija nepieciešama pārliecība un izturība, un drosme.
Bija pagājusi diena un vēl puse, un viņi bija iegājuši mežā, kas atradās aiz laukiem. Abi jutās drošāk, jo mežā varēja labāk paslēpties. Šeit medībās veicās labi, taču viņi nevarēja šeit palikt. Lašuķepa nodomāja, ka nebūtu slikti šeit atpakaļceļā uzkavēties.
Viņa aizdzina šādu domu. Skaidri viņa to nezināja, taču nojauta, ka atpakaļceļā vajadzēs steigties uz mājām, ko nagi nes.
"Vai tev viss kārtībā?" klusi pajautāja Ziemasķepa. "Tu izskaties noraizējusies."
"Viss kārtībā, es tikai aizdomājos." Viņa nevēlējās neko teikt par savu nojausmu.
7. nodaļa
Pāris lapsu attālumā nobrakšķēja krūmi. Lašuķepa uzmeta piesardzīgu skatienu krūmam, no kura nāca troksnis.
Krūms pašķīrās, un no tā izlīda ruds stāvs. Kaķis!
Lašuķepa saoda šī kaķa aromātu un saprata, ka tas ir runcis, diezgan vecs. Taču aiz šīs smaržas slēpās vēl kaut kas ļoti, ļoti vājš... Gaismas klana aromāts!
"Kas tu esi?" jautāja Lašuķepa.
Runcis uzmeta viņai nožēlas pilnu skatienu. "Tu nevarētu mani pazīt... Es esmu Dzintarnags, tavs tēvs."
Lašuķepa nespēja noticēt, ka daļa noslēpuma atrisinājusies. Un Dzintarnags noteikti varēs viņai pastāstīt arī pārējo - kur ir viņas māte un kāpēc no viņas tika slēpta viņas vecāku pagātne.
"Es zinu, kāpēc tu esi šeit. Pie manis viesojās Zvaigznes klans un visu pastāstīja. Bet tu nezini par mani. Man ir tev jāpastāsta... Un arī tavam draugam."
"Tavu māti sauca Zvīņāda. Viņa izskatījās tieši kā tu. Mēs kļuvām par dzīvesbiedriem, un tajā naktī, kad tu piedzimi, es redzēju zīmi. Es redzēju Lāsumzvaigzni, mūsu iepriekšējo barvedi, kas bija mirusi vien pirms nedēļas. Viņa teica, ka man un Zvīņādai jāatsakās no tevis, lai dotos glābt citus kaķus. Lāsumzvaigzne pastāstīja, ka aiz šī meža mītot citi kaķi, kurus apdraud lapsu bars. Mēs devāmies glābt šos kaķus, taču mūsu centieni neatmaksājās. Zvīņādu nogalināja lapsa, un es apmetos uz dzīvi šajā mežā."
Kad runcis beidza stāstīt, Lašuķepa lēni pamāja.
"Es saprotu," viņa sacīja. "Jums neizdevās, un Zvaigznes klans mēģināja atkal. Tāpēc mums ar Ziemasķepu jāmēģina padzīt lapsas."
Tēvs atbildēja: "Tieši tā."
"Bet kā lai mēs to izdarām?"
Dzintarnags papurināja rūsgano galvu. "To," viņš sacīja, "es nezinu. Bet Zvaigznes klans palīdzēs jums."
"Vai tu nāksi līdzi?"
"Nē." Dzintarnags atbildēja. "Es darītu visu, lai atriebtu Zvīņādas nāvi, taču tas ir jāpaveic jums."
8. nodaļa
Ziemasķepa un Lašuķepa bija izgājuši no meža. Dzintarnags bija viņus pavadījis līdz mežmalai un tad atgriezies mežā. Nu viņi vismaz skaidri zināja, kur jāiet.
Viņi izgāja cauri pļavai. Tās otrā pusē atradās zālaina ieplaka... no kuras nāca kaķu smarža.
Abi devās turp. Saņēmuši drosmi, viņi devās iekšā ieplakā.
"Un kas jūs tādi esat?" atskanēja drīzāk piesardzīga nekā draudīga balss, un viņi pagriezušies ieraudzīja lielu smilškrāsas runci, kurš izskatījās pēc tāda kā barveža.
"Mani sauc Lašuķepa. Šis ir mans draugs Ziemasķepa. Jūs pazīstat manu tēvu Dzintarnagu. Tā kā viņam nekas neizdevās, mēs... mēs devāmies palīdzēt jums."
Runcis izskatījās ieinteresēts, tomēr pēc mirkļa papurināja galvu.
"Jums nekas neiznāks." viņš sacīja. "Lapsu ir pārāk daudz. Mēs varētu tikt galā, ja lapsu būtu viena vai divas, labākajā gadījumā arī ja trīs, taču lapsu ir vismaz ducis. Un vēl daži lapsēni."
"Zvaigznes klans ir lēmis, ka es varēšu tikt ar lapsām galā. Ir jābūt kādai iespējai." Lašuķepa apņēmīgi sacīja.
"Un tavs draugs?" barvedis jautāja. "Vai arī viņu uzrunāja jūsu Zvaigznes klans?"
"Nē..." Ziemasķepa apjucis mīņājās. "Es... es gribēju nākt līdzi, lai Lašuķepai nebūtu jāiet vienai."
"Skaidrs." runcis pamāja.
"Un... kā sauc tevi?" - pajautāja Lašuķepa.
"Ak, es taču nemaz nestādījos priekšā! Esmu Pļavas Smilts. Varat mani saukt arī vienkārši par Smilti."
"Labi. Tad... ko mums tagad darīt?"
"Varbūt jūs gribat vispirms redzēt, kur lapsas mīt?"
"Labi." Lašuķepa piekrita. Zināt, kur ienaidnieks dzīvo, noteikti būs noderīgi.
"Priede un Bērzs, parādiet šiem kaķiem, kur dzīvo lapsas!"
Melnbalts runcis un tumšbrūna kaķene atdalījās no pārējiem un pienāca pie abiem mācekļiem.
Pēc laiciņa viņi bija nonākuši pie birztalas.
"Te." Priede sacīja. "Te dzīvo lapsas."
Lašuķepa pamāja.
Viņa neviļus paraudzījās uz debesīm. Un sastinga. Mākoņi sakustējās. Viņa novērsa skatienu. Tad, ziņkārības dzīta, paskatījās vēlreiz.
Mākoņi bija rimušies kustēties, un nu debesīs bija skaidri redzama aina: lapsa, kas godpilni noliekusi galvu kaķa priekšā.
Vai tas nozīmēja, ka viņai ir vara pār lapsām?
"Man ir jādodas tur iekšā. Vienai." viņa apņēmīgi noņaudēja.
"Bet..." protestēja Ziemasķepa, un viņam pievienojās Bērzs: "Tu nedrīksti! Tā būtu pašnāvība!"
Viņa neatbildēja, tikai devās iekšā birztalā.
Pēc brīža viņa ieraudzīja lapsu, kas dzēra no strautiņa. Tā saoda viņu un pagriezās. Kūmiņš sagatavojās lēcienam...
"Nē!" Lašuķepa sacīja. Viņa nesaprata, kā tas izdevies, taču pašas balss viņai šķita kā lapsas rējiens.
Lapsa izbrīnīta par atbildi ierējās: "Kā tu vari runāt mūsu valodā?"
Lašuķepa atrēja: "Nezinu. Aizved mani pie jūsu barveža. Protams, ja vien jums tāds ir."
Lapsa nolieca galvu. "Protams, ir."
Piepeši Lašuķepa ieraudzīja sevi no malas: kaķis, kura priekšā stāv lapsa noliektu galvu... Zīme mākoņos bija piepildījusies!
Kūmiņš pagriezies veda viņu dziļāk birztalā, kuras vidū vīdēja tukšums.
Šai tukšumā sēdēja dažas lapsas. Pašā vidū uz akmens tupēja vislielākā lapsa. Tā ieņurdējās: "Nu, Šautra? Kāpēc esi mums atvedusi dzīvu kaķi?"
"Uguns... to ir grūti paskaidrot, taču šis kaķis ir īpašs. Tas prot runāt mūsu valodā. Un tas vēlas runāt ar tevi."
Uguns sēdēja, samiedzis acis. Kūmiņš brīdi domāja. "Nu labi." viņš noņurdēja.
"Kāpēc jūs ķerat kaķus?" Lašuķepa jautāja.
"Atbilde ir vienkārša. Tā paša iemesla dēļ, kāpēc jūs, kaķi, ķerat grauzējus un putnus. Lai paēstu."
"Bet vai jūs, lūdzu, lūdzu, nevarētu ķert kaut ko citu? Es esmu pārliecināta, ka šeit ir daudz zaķu, un var atrast vēl kaut ko."
Uguns samiegtām acīm domāja. "Nezinu gan," viņš sacīja. "Iedomājies, ja jums būtu jāpārtiek tikai no žagatām. Vai tikai no vāverēm. Mums ir nepieciešams daudzveidīgs medījums."
Lašuķepa sašļuka. Uguns nepiekāpsies.
"Taču," kūmiņš turpināja, "es šoreiz piekritīšu. Zinu, kā ir zaudēt savējos. Zibens un Rūsa jau iekrita aizā, kamēr ceļojām šurp, un Liesma pazuda."
Lašuķepa atvieglota pamāja. "Vai varu iet?"
Uguns pamāja, un pelēkraibā kaķene pagriezusies aizgāja.
9. nodaļa
Lašuķepa un Ziemasķepa pirms dažām stundām bija atgriezušies mežā aiz ieplakas. Viņi bija visu pastāstījuši Dzintarnagam, kas ziņas bija uzņēmis priecīgi. Tagad Ziemasķepa un Dzintarnags gulēja, kamēr Lašuķepa mocījās ar bezmiegu.
Beidzot viņa ieslīga miegā.
Apkārt plosījās liesmu mēles, vaimanāja kaķēni un kliedza kaķi. Koki apkārt klajumam dega. Dižcelms zaigoja liesmās, līdz beidzot aprima, sabirstot pelnu kaudzē.
Atskanēja kliedziens. Mākoņķepa! Tam sekoja Sudrablapas kaķēnu izmisīgie ņaudieni. Pati Sudrablapa bailēs bija uzbozusi spalvu, mātītes sudrabainais kažoks liesmās izskatījās gluži ruds. Sidrabzvaigzne tikmēr sauca klanu kopā. Kāds sauca Pieneņaci. Plankumāda skatījās apkārt, izmisīgi meklējot Sarmasspārnu, Miglasspārns pieglaustām ausīm un uzboztu kažoku stāvēja pie savas migas izejas.
Lašuķepa pamodās.
"Dzintarnag! Ziemasķepa! Skrienam!"
Trijotne sāka joņot, ko nagi nes, un drīz vien viņi bija noskrējuši to gabalu, ko divatā Lašuķepa un Ziemasķepa bija gājuši pusotru dienu. Pārmetušies pāri Pērkontakai, viņi skrēja uz degošās apmetnes pusi.
Kad viņi bija apmetnē, Miglasspārns apcirtās. "Lašuķepa!"
"Visi nāciet! Ātri!" iesaucās Lašuķepa.
Klans pēc žiglas Sidrabzvaigznes pavēles sāka joņot. Vāveraste palīdzēja veckaķiem, bet Zvaigžņupūku, Svītrupūku un Spalvupūku nesa trīs karotāji - Vētraspuķe, Bālaste un Plankumāda, Mēnespūku nesa pati Sudrablapa. Klans skrēja paniskās bailēs no uguns.
Pēc brīža visi jau bija pāri Pērkontakai.
"Šeit mēs varam atvilkt elpu." sacīja Lašuķepa. "Tālāk ir mežs, taču būtu ilgi jāiet."
Piepeši Plankumāda iesaucās: "Paparžu klans!"
"Tieši tā." sacīja Tumšnags, Paparžu klana barveža palīgs. Viņam sekoja Spožacs, Tīģerkāja un Kļavulapa. "Esam atnākuši, lai aizvestu jūs uz mūsu teritoriju. Mūsu robeža ir upe, kurai uguns pāri netiks. Iesim gar Pērkontaku - upe pazūd zem tās - līdz sasniegsim upi, un tad šķērsosim to. No sākuma ir akmens, tad seko upē daļēji iegāzies koks. Tā vien šķiet, it kā pats Zvaigznes klans būtu izveidojis šo taku."
Sidrabzvaigzne nolieca galvu. "Es pieņemu piedāvājumu. Gaismas klans pateicas tev, Tumšnag, un Viļņuzvaigznem par palīdzības piedāvājumu."
"Tīģerkāja, tu ej palīdzi veckaķiem, Spožacs un es turēsimies pie mācekļiem un karotājiem, bet Kļavulapa lai iet pie kaķēniem un Sudrablapas - vai tā viņu sauca?" Tumšnags izrīkoja.
Sidrabzvaigzne pamāja. "Jā, Sudrablapa."
Pagriezušies klans devās uz upi. Un Dzintarnags viņiem sekoja.
10. nodaļa
"Paēd taču." Lašuķepa sacīja.
Ziemasķepa papurināja galvu. Lašuķepa piespiedās runcim. Mākoņķepa un Sarmasspārns bija miruši ugunsgrēkā, un Ziemasķepa bija palicis viens ar Plankumādu, viņa tēvu. Arī labsirdīgā veckaķe Pieneņacs bija mirusi, taču Ziemasķepa par viņu nesēroja tik ļoti kā par māti un brāli.
Lašuķepa paņēma ūdensžurku, kas bija paredzēta viņiem, un pastūma to runcim.
Viņš atkal pakratīja galvu.
Pienāca Plankumāda un apsēdās Ziemasķepam otrā pusē.
''Zinu, ka sēro par māti un brāli, taču Sarmasspārns un Mākoņķepa negribētu, lai pievienojies viņiem tikai tāpēc, ka atsakies ēst," mācekļa tēvs saudzīgi aizrādīja. Pieturot pārējo ar ķepu, viņš ar zobiem noplēsa gabalu ūdensžurkas un nolika to viņam priekšā. "Apēd gan. Pēc tam dari kaut ko tādu, kas liktu tev aizmirst... notikušo. Ak jā, atceros, ka Oļāda taisījās tevi drīz vest trenēties kopā ar Gaišsirdi, Ērgļuķepu, Straumessirdi un Raibķepu."
Ziemasķepa piekāpās un apēda medījumu. Lašuķepa apēda pārējo un maigi pastūma runci ar purnu. "Ej." - viņa skubināja.
"Lai visi kaķi, kas gana veci, lai paši medītu, sapulcējas pie Dižklints uz klana sapulci!
Abi mācekļi piecēlās un apsēdās pūļa beigās.
Uz priekšu panācās Sidrabzvaigzne. "Es vēlos dot karotāju vārdus trim māceklēm. Salnasķepa, Raibķepa un Ledusķepa, vai jūs apsolāt sargāt un aizstāvēt savu klanu pat tad, ja tas maksātu jūsu dzīvības?"
"Jā."
"Jā."
"Jā."
"Tad ar varu, ko Zvaigznes klans man devis, dodu jums jūsu karotāju vārdus: Ledusķepa, no šī brīža tevi pazīs kā Ledusaci. Zvaigznes klans godā tavu drosmi un gudrību, un mēs laipni lūdzam tevi klanā kā pilntiesīgu karotāju.
Raibķepa, no šī brīža tevi pazīs kā Raiblapu. Zvaigznes klans godā tavu drosmi un uzticību, un mēs laipni lūdzam tevi klanā kā pilntiesīgu karotāju.
Salnasķepa, no šī brīža tevi sauks par Salnasvilnu. Zvaigznes klans godā tavu drosmi un spēku, un mēs laipni lūdzam tevi klanā kā pilntiesīgu karotāju."
"Salnasvilna! Raiblapa! Ledusacs!"
"Raiblapa! Salnasvilna! Ledusacs!"
"Salnasvilna! Ledusacs! Raiblapa!"
"Raiblapa! Ledusacs! Salnasvilna!"
"Ledusacs! Raiblapa! Salnasvilna!"
"Ledusacs! Salnasvilna! Raiblapa!"
Lašuķepa, apsveikusi kaķenes, ievēroja, ka Ziemasķepa nav to izdarījis un sēž pūļa malā nokārtu galvu. Viņa nopūtās. Šīs nebija sāpes, ko viņa spētu izdziedēt. Ziemasķepas salauztajai sirdij nepalīdzētu ne mārsils, ne timiāns, ne kumelītes, ne magoņu sēklas. To spēs dziedēt tikai laiks.
11. nodaļa
"Sveika!"
Lašuķepa pārsteigta samirkšķināja acis. "Sveiks, Ziemasķepa."
Viņa jutās izbrīnīta, jo Ziemasķepa šķita labā omā. Taču viņa neko neteica, jo nevēlējās, lai Ziemasķepa atkal noskumtu.
"Vai vēlies nākt ar mani, Lauvunagu no Paparžu klana un Varaķepu pamedīt? Oļāda un Mizāda piekrita. Pajautā Miglasspārnam."
Lašuķepa pamāja un devās pie Miglasspārna, kas aprūpēja Straumessirdi. Pelēkais runcis bija saelpojies dūmus ugunsgrēkā, tas klepoja.
Miglasspārns pacēla skatienu. "Jā, protams, tu drīksti. Bet, ja vari, pajautā Lauvunagam, kur viņiem ir labākā māllēpju vieta. Mums tās ir gandrīz beigušās. Palikušas vien trīs lapiņas, un māllēpes man vajag Straumessirdij."
"Protams! Gan jau Lauvunags zinās." - Lašuķepa pamāja ar asti un devās pie Ziemasķepas, kas jau gaidīja kopā ar Varaķepu. No karotāju migas izlīda kāds zeltains runcis - acīmredzot tas bija Lauvunags.
Četrotne izgāja no apmetnes un sāka iet, meklējot medījumu. Lašuķepa atcerējās par Miglasspārna lūgumu.
"L... Lauvunag?"
Runcis pagriezies vaicājoši piešķieba galvu. "Jā?"
"Miglasspārns lika man pajautāt, kur te varētu būt kāda māllēpju vieta. Tās, ko viņai iedeva Garvilna, ir gandrīz beigušās, bet Garvilnam arī to nav daudz."
"Jā, es zinu, kur aug māllēpes. Tepat netālu ir pļaviņa, kurā to ir diezgan daudz. Turpat arī pamedīsim."
Viņš, pagriezies pa kreisi, sāka iet, iepriekš pavicinājis asti, lai mācekļi seko.
Pēc brītiņa viņi iznāca vēla zaļlapja saules apspīdētā pļavā. Lašuķepa uzreiz saoda māllēpes. Piesteigusies pie kāda prāvāka pudura, viņa sāka uzmanīgi plēst lapiņas.
Viņai palīdzēt pienāca Varaķepa. Ar rūsganbrūnā runča palīdzību drīz vien jau viņi bija salasījuši krietnu tiesu.
"Labi!'' pienācis sacīja Lauvunags. "Tepat pļavas malā ir prāvs akmens, kurā ir plaisa. Varēsiet tur nolikt māllēpes, un tad medīsim."
Ielikusi savu tiesu akmens spraugā, Lašuķepa izgaršoja gaisu. Viņa acumirklī sajuta ciršļa smaržu, un drīz vien tas jau karājās viņai zobos. Aprakusi medījumu, viņa sāka lūkoties pēc vēl kā.
Kad saule pamazām sāka laisties uz rietu, viņa bija noķērusi vēl vienu cirsli un strazdu. Varaķepam bija palaimējies - viņš bija nomedījis zvirbuli, divas peles, žagatu un sarkankrūtīti. Lauvunags bija noķēris peli un vāveri, Ziemasķepa - divas strupastes un zīlīti.
Kad viņi bija atgriezušies Paparžu klana apmetnē, viņus sagaidīja laipni. Katrs bija krietni nomedījis. Lauvunaga un Ziemasķepas noķertais tika Paparžu klanam, bet Lašuķepas un Varaķepas medījums - viņu pašu klanam, Gaismas klanam.
Paņēmusi Varaķepas noķerto žagatu, viņa to apēda, sadalot ar Miglasspārnu.
Miglasspārns bija priecīga par māllēpēm. Daļa tika atdota Garvilnam, taču Miglasspārnam tik un tā palika diezgan daudz.
Ceļojums bija beidzies, taču viņa nejuta mieru, pati nezinot, kāpēc.
12. nodaļa
Gaismas klans bija atgriezies savā apmetnē. Taču... tā vairs nebija īsta apmetne. Dižcelms bija nodedzis, un Gaismaszvaigznei vairs nebija, no kā uzrunāt klanu. Karotāju un veckaķu migas, kas bija iekārtotas krūmos, bija pārvērtušās pelnos. Mazuļu miga bija bijusi paparžu audzē, pār kuru liecas akmens pārkare. Nu paparžu vairs nebija. Apkārt apmetnei bija vien nodeguši koki.
Lašuķepa juta, kā acīs sariešas asaras. Ko Gaismas klans darīs bez kārtīgas apmetnes?
Pelēkā kaķene atvēra acis. Viņa atradās mežā, un viņai blakus gulēja Ziemasķepa un Dzintarnags. Lašuķepa neko nesaprata. Kas bija sapnis - šis, sapnis par ugunsgrēku vai ugunsgrēks?
Pēc brīža viņa nonāca pie secinājuma, ka ugunsgrēks bija sapnis, tāda sapņa par ugunsgrēku nemaz nebija, un šī ir īstenība.
Dzintarnags atvēra acis un piecēlās.
"Labrīt, meitiņ!" viņš teica.
"Sveiks!"
"Vai tev ar Ziemasķepu gadījumā nav jāatgriežas mājās?"
"Nu, laikam jau tā ir." viņa atbildēja.
"Tādā gadījumā," runcis sacīja, "es nākšu jums līdzi. Es tikai ceru, ka Sidrabzvaigzne piekritīs, ka atgriežos klanā."
Lašuķepa iemurrājās. "Viņa ir taisnīga. Gan būs labi."
13. nodaļa
"Neviens neapturēs mūs!" šņāca Zemessirds. "Mums vajag vairāk teritorijas. Pazūdiet - vai cīnieties un zaudēsiet!"
Lašuķepa šausmās sastinga. Bija Saieta nakts mēnesi pēc ceļojuma beigām. Viņa šoreiz negāja uz Saietu, tāpēc atradās apmetnē. Bet Zemessirds, viens no Koku klana vecākajiem karotājiem, nupat bija iebrucis apmetnē. Viņam līdzi bija aizdomīgi daudz karotāju. Vai varētu būt, ka Koku klans neieradās Četraudzē?
"Nu?" Zemessirds, izlaidis nagus, ierūcās. "Mēs cīnīsimies." sacīja Vāveraste.
Atskanēja piekrītoša ņurdoņa - apmetnē palikušie kaķi izvēlējās cīnīties.
Lašuķepa pārskatīja sava klana kaķus. Vāveraste, Kristālliesma, Dzintarnags, Mākoņķepa, Pieneņacs un Smalkspalva.
Bet Zemessirds pusē... ak, viņam bija daudz cīnītāju. Spilgtspārns, Bērzsvēdra, Tumšāda, Asnags, Smailnags, Pelnuķepa, Melnķepa. Zemessirdi ieskaitot, astoņi spēcīgi cīnītāji. Bet viņas pusē bez viņas bija tikai seši kaķi, pie tam divi bija veckaķi. Un viens no cīnītājiem bija māceklis. Tikai trīs karotāji un viens māceklis! Pret sešiem karotājiem un diviem mācekļiem!
Pēc brīža klajums bija pārvērties putošu spalvu, atņirgtu zobu un zibošu nagu vētrā.
Lašuķepa uzbruka Melnķepam, kas tikai nosprauslājās, tad veikli izslīdēja no viņas tvēriena un iekoda kaķenei pakaļkājā. Lašuķepa nelikās ne zinis par sāpēm, un, atstājusi nagu pēdas uz melnā runča auss, palīdzēja Pieneņacij aizklibot uz mazuļu migu. Kad tas bija izdarīts, viņa atgriezās cīņā un uzklupa Spilgtspārnam, kas dzīrās iecirst zobus Smalkspalvā. Kaķene pārsteigta apsviedās, taču aši ieskrāpēja viņai un atņirdza zobus. Smalkspalva aši devās uz mazuļu migas drošo patvērumu, un Spilgtspārns apmierināti paslēja zodu, pirms uzbrukt Kristālliesmai. Izskatījās, ka gaišpelēkajai kaķenei palīdzība nav nepieciešama, tāpēc Lašuķepa uzlēca mugurā Melnķepam, kas kāvās ar Mākoņķepu. Melnais māceklis nopurināja viņu, taču izskatījās sakauts un skrēja uz izeju. Mākoņķepa metās uz priekšu un iecirta zobus Melnķepas pakaļkājā, taču tad apsviedies uzbruka Smailnagam. Lašuķepa palīdzēja baltajam runcim, iekožot Smailnaga astē.
Lašuķepa ar bailēm paskatījās uz ieeju apmetnē. Tuvojās kaķi. Taču... kad kāda pazīstama kaķene iekoda Asnagam, Lašuķepa atskārta, ka tie ir Paparžu klana kaķi. Tie uzbruka Koku klana kaķiem. To nebija daudz, taču... tie bija cīnītāji. Liesmdzirksts, Kuplaste, Kokķepa. Trijotne palīdzēja Gaismas klanam! Lašuķepa no atvieglojuma gandrīz saļima, taču attapās, ka cīņa vēl nav beigusies.
Viņa sadzirdēja Dzintarnaga apmierināto kaucienu un pagriezusies ieraudzīja Spilgtspārnu bēgam.
Viņai kāds no aizmugures viegli iesita. Ar ievilktiem nagiem. Pagriezusies viņa ieraudzīja, ka tas ir Mākoņķepa. "Turpini cīnīties!" viņš īsi nošņācās un metās virsū Bērzsvēdram, kas kāvās ar Kuplasti. Drīz vien melnbaltais runcis apsviedies metās bēgt.
Jau divi karotāji un viens māceklis bija aizbēguši. Vai tas nozīmētu, ka viņi varētu uzvarēt šai kaujā?
Pelēkraibā kaķene pagriezās un uzbruka Zemessirdij. Tas viņu uzreiz nokratīja un pagriezies uzbruka Liesmdzirkstij. Taču jaunais, zeltaini rudais runcis bija lielisks cīnītājs, un pēc vairākiem Liesmdzirksts ķepu vēzieniem Zemessirds metās bēgt.
Tā kā Zemessirds vadīja uzbrukumu, atlikušie četri kaķi sekoja savam vadonim un bezspēcīgā niknumā izšāvās pa izeju.
Tai pašā mirklī atskanēja pārsteigts ņaudiens. "Pie Zvaigznes klana! Kas noticis?"
Sidrabzvaigzne piegāja pie ievainotā Kokķepas. "Un kāpēc te atrodas Paparžu klana kaķi?"
Uz priekšu panācās Vāveraste. "Mums uzbruka Koku klans. Kad jau likās, ka zaudēsim un tiksim padzīti, ieradās trīs Paparžu klana kaķi, kas bija palikuši apmetnē. Viņi palīdzēja mums uzvarēt iebrucējus."
Kuplaste piebalsoja: "Tā bija. Es sadzirdēju cīņas saucienus, aizvedu Liesmdzirksti un Kokķepu - atstājot sardzē Spožaci - pāri upei un atradu viņus cīnoties ar Koku klanu."
"Tas izskaidro to, ka Koku klans neieradās Četraudzē. Tādā gadījumā Gaismas klans pateicas tev, Kuplaste, un arī taviem biedriem." Sidrabzvaigzne nolieca galvu.
Kuplaste pamāja, pieņemot pateicību. "Bet mums jāatgriežas savā apmetnē. Nu arī mūsu klana biedriem būtu jābūt atpakaļ, un viņi noteikti uztrauktos, ieraudzījuši mūs pazudušus."
Sidrabzvaigzne pamāja ar galvu un pakāpās malā. "Protams."
Lašuķepa saritinājās dziedniekkaķes migā. Viņa negribēja neko citu kā vien gulēt.
Miglasspārns smieklos iemurrājās. "Tik viegli tu sveikā netiksi! Mums jāapstrādā tavas un citu brūces. Celies! Gan tu drīz varēsi pagulēt. Gribēju tevi rīt no rīta vest ievākt zālītes, taču došos viena. Tu vari no rīta pagulēt ilgāk."
Lašuķepa gurdeni piecēlās. Drīz vien migā ienāca Dzintarnags, Mākoņķepa, Pieneņacs, Smalkspalva, Kristālliesma un Vāveraste.
"Sāksim ar Pieneņaci. Lašuķepa, ko mēs darīsim?"
"Viņai ir daudz sīku skrambu un viena lielāka brūce priekšķepā. Skrambām mēs uzliksim sakošļātas klinģerīšu lapas, pāri nedaudz samteņu. Tad uzliksim zirnekļu tīklus. Priekšķepai mēs vispirms noslaucīsim sakaltušās asinis ar mitrām sūnām. Tad uzliksim kliņģerītes un pāri - kosas. Svaigu asiņu nav, tāpēc zirnekļu tīklus nevajadzēs. Varam iedot viņai pāris magoņu sēklu."
"Malacis! Es nebūtu darījusi savādāk." Miglasspārns iemurrājās. "Sagatavo visu vajadzīgo skrambām, es parūpēšos par ķepu."
Lašuķepa paņēma no klints spraugas kliņģerītes un zirgskābenes lapu. Sakošļājusi kliņģerītes, viņa tās izspļāva uz lapas. Paņēmusi samtenes, pelēkā mācekle tās pārkaisīja pāri klinģerīšu lapiņu masai. Pasniegusies, lai aizsniegtu augstāko plaisu, viņa paņēma arī zirnekļu tīklus. Tad kaķene ar ķepu paņēma nedaudz zaļās masas un uzsmērēja uz vienas no Pieneņacs brūcēm, un pārlika pāri mazliet zirnekļu tīklu. Tā viņa turpināja, līdz komprese bija uzklāta visiem skrāpējumiem.
Pēc brīža Miglasspārns bija pabeigusi nodarboties ar brūci vecās kaķes ķepā. "Darīts!" viņa sacīja. "Es domāju, ka tagad, kad esi apstrādājusi Pieneņacs skrambas, vari viena pati ķerties pie cita kaķa. Tu esi pietiekami ilgi mācījusies, lai izdarītu to pati."
Lašuķepa mirdzošām acīm pamāja. Piegājusi pie Mākoņķepas, viņa to nopētīja. Runcim bija ieplēsta auss un šaura, gara brūce sānā. Viņa pārbaudīja sānu un atvieglota secināja, ka brūce, lai arī gara, ir visai sekla.
"Kā ar tavu sānu? Cik stipras ir sāpes?"
Mākoņķepa nožāvājās. "Ne sevišķi lielas. Kad būsi mani apstrādājusi, man pietiks ar kārtīgu izgulēšanos."
"Tas ir labi. Pār sānu pārlikšu zeltslotiņas, kliņģerītes un kosas, bet ausij uzklāsim kliņģerītes un aptīsim zirnekļtīklus."
Viņa apmierināta ievēroja, ka sakošļātās kliņģerītes ir palikušas pāri. Noslaucījusi plēsumu ar sūnām, kaķene uzlika kliņģerītes ausij un aptina zirnekļu tīklus.
Sakošļājusi vēl mazliet kliņģerīšu, viņa uzsmērēja runcim tās uz sāna. Pāri viņa pārlika zeltslotiņas un kosas. Tad mācekle iedeva Mākoņķepam vienu magoņu sēklu.
Miglasspārns, kas nupat bija beigusi darboties ar Kristālliesmu, apmierināta murrāja. "Ļoti labi!" dziedniece paslavēja. "Tagad vari iet." viņa sacīja Mākoņķepam. "Bet tu, Lašuķepa, nāc un palīdzi man tikt galā ar Smalkspalvu. Viņai ir nolauzts nags."
Epilogs
Lašuķepa atradās Mātes mutē. Bija pusmēness, vairākus mēnešus pēc kaujas, un viņa ar Miglasspārnu un pārējiem dziedniekkaķiem gatavojās satikt senčus. Taču mēnesvidus vēl nebija pienācis, lai gan tam tūliņ vajadzēja būt.
Žilbinoši balts mēness stars pārslīdēja pār Miglasspārna kažoku, kad kaķene iznāca priekšā un paslēja galvu.
"Pirms sākam... Lašuķepai ir pienācis laiks kļūt par pilnvērtīgu dziednieci. Es, Miglasspārns, Gaismas klana dziedniekkaķe, aicinu savus senčus karotājus uzlūkot šo mācekli. Viņa ir cītīgi mācījusies, lai izprastu dziedniekkaķa ceļu, un ar jūsu palīdzību viņa kalpos savam klanam daudzus mēnešus. Lašuķepa, vai tu apsoli ievērot dziedniekkaķu kodeksu, neraudzīties uz klanu sāncensību un vienādi aizsargāt visus kaķus, pat ja tas prasītu tavu dzīvību?"
"Jā."
"Tad ar Zvaigznes klana varu dodu tev tavu dziedniekkaķes vārdu. Lašuķepa, no šī brīža tevi pazīs ar vārdu Lašāda. Zvaigznes klans godā tavu apķērību un zināšanas, un mēs laipni lūdzam tevi klanā kā pilnvērtīgu dziedniekkaķi."
Miglasspārns uzlika purnu uz jaunās kaķes galvas, un viņa nolaizīja bijušajai skolotājai plecu.
Viņa bija dziedniekkaķe.
