Klāt otrā nodaļa!
- Un mums jādodas palīgā meklēt, ja? - Jolanta jautāja.
- Tā Katrīna neteica, bet domāju, ka jā. Vai brauksim?
- Jā! Mēs atradīsim Esteri.
Viņas ''vīrs'' iesmējās.
- Ak, Jolanta, - viņš teica, - tu kopš brīža divdesmit divu gadu vecumā, kad satikāmies, nemaz neesi mainījusies - dzīvespriecīga meitene, kas gatava mesties piedzīvojumos draugu dēļ.
''Tātad mēs esam precējušies un es patiešām esmu nākotnē...'' viņa sprieda. Skaļi sieviete teica:
- Jā, un esmu gatava mesties piedzīvojumā tūlīt pat! Tāpēc - braucam!
Vīrs smējās. - Labi.
Pēc kāda laiciņa viņi nokļuva Katrīnas mājās. Durvis atvēra satraukta sieviete ar tumšiem, gariem matiem.
- Sveika, Katrīna, - vīrs teica, - bet jaušu, ka nav īstais brīdis, lai draudzīgi apsveicinātos... tātad Estere ir pazudusi. Kad un kur jūs viņu pēdējo reizi redzējāt?
- Vakar. Viņa gulēja savā gultā. Bet... es atcerējos! Logs bija vaļā! Viņa gulēja pirmajā stāvā... būs izkāpusi pa logu!
Piesteidzās īsa auguma rudmate. - Ko es te dzirdu? Mana Estere izkāpusi pa logu?
- Tā es domāju, man žēl, Silvij, bet viņu atrast būs grūti - it īpaši, ja viņa aizgājusi pati.
Rudmatainā brāļasieva - acīmredzot viņu sauca Silvija - drūmi pamāja. - Tā... tā ir. Pateikšu Danielam.
''Laikam Daniels ir Katrīnas brālis un Silvijas vīrs.'' nodomāja Jolanta. ''Tomēr ir grūti saprast tos visus vārdus.
Atgriezās Silvija: - Es pateicu viņam. Daniels domā, ka jāzvana policijai.
- Varbūt...
