›

Vecais Hatābičs [Lombards]0

11 0

Kad Knodīne Epifāne bija nonākusi līdz kādai ēstuvei, kura atradās pirms tumšākās pilsētas ēkas. Viņas uzmanību piesaistīja uzraksts uz kāda tumšākās ēkas loga, kuram redzma bija vien augšpuse, loga apakšpuse bija paslīdējusi zem trotuāra līmeņa. Skolā Knodīnei bija mācīts, ka tas esot tāpēc, ka ēkas pilsētā grimstot irdeno smilšu pēc, taču Knodīne, nez kāpēc, tam īsti ticēt negribēja. Viņai ticamāks šķita pieņēmums, ka tas ir tāpēc, ka laikam ejot, ceļu un trotuāru virsmas tiek pārklātas ar aiz vien jauniem segumiem, kuri tiek likti viens otram pa virsu, vecos bulvāra segumus atstājot nenoņemtus. Viņa domās bija izrēķinājusi, ka katras seguma kārtas biezums ir aptuveni divdesmitdivi centimetri, ja bulvāris, kuru viņa izmantoja savā ceļā šeit atradās jau divsimtdivdesmitdivus gadus, tad tā segums varētu būt pieckārtīgs, jo ēka kuras skatlogs šoreiz bija noķēris viņas uzmanību, bija paslēpies aptuveni metru zem bulvāra visrsmas. Uz skatloga augšpuses, kuru varēja pamanīt gājējs, ja viņa skatiens neklaiņoja pārāk aukstu, bija uzraksts zeltītiem burtiem 'Lombards'. Knodīne vēl ne reizi nebija bijusi lombardā, tas bija tieši tas, kas viņai šodien bija nepieciešams, kaut kas jauns, noslēpumains un nezināms, kas par sevi liks atcerēties ilgu laiku un spēs pietiekamā mērā novērst viņas uzmanību no studijām, ar kurām viņa bija sekmīgi tikusi galā šosemestr. Netālu no skatloga atradās arī trepes, kuras veda apakšā pie lombarda ieejas durvīm. Knodīne dziļi ievilka krūtīs gaisu, kas ļava viņai sevī sajust riņķojam asinis, sen viņa nebija sevi pieķērusi likt just deniņus pulsējam. Viņas vaigi pieplūda ar asinīm un viegli piesārta. Knodīne gan negribēja, lai viņas vaigi sakarstu un paliktu sarkani, tāpēc viņa steidzās pie lombarada ieejas. Atverot lombarada durvis, noskanēja zvaniņa skaņa, kura džinkstoņa lika lombarda uzraugam novērsties no tālraiža ekrāna. Knodīne nedaudz samulsa, jo nebija gaidījusi, ka lombarda uzraugs viņu tik ilgi pētīs, viņai šķita, ka viņam viņā kaut kas vieš neuzticību. Kad lombarda uzraugs atapās, ka ar savu skatienu liek Knodīnei justies neērti, viņš kaut ko pie sevis noburkšķēja un nevietā izsvieda, ka viņa šeit varot justies kā mājās un lai situācija nepaliktu vēl nesaprotamāka, pievērsās atpakaļ tālraiža ekrānam. Tā Knodīne Epifāne varēja pētīt lombarada plauktos izliktās mantas, kuras krustām šķērsām bija sakrautas savādi izgaismotajā telpā.