Pilsēta skrien,kamēr es laiski sēžu uz vietas. Ja es saņemtos un pieceltos,vai es tiktu tai līdz? Varbūt pilsēta mani kā smagu nastu no muguras vilktu sev līdz. Kāpēc pilsēta tā skrien? Es gribētu piecelties un nesteidzīgi ar to kafiju iedzert. Ar to gribētu parunāt par laika ritumu,par laika ietekmi uz ēkām,cilvēkiem un dvēselēm. Vai mēs ar pilsētu varētu būt draudzenes? Vakaros kopā dotos laternas un veikalu skatologus ieslēgt. Uzbrauktu Trīsvienības baznīcas tornī un vērotu kā daudzīvokļu nami viens pēc otra sagaida mājās savus iemītniekus. Vērotu,kā zem Driksas tilta lēni apsēžas un dūmakā ietinas vējš.Vērotu,kā saule promejot palienes pļavu zirgus vienu pēc otra noglāsta.Dzirdētu vilcienus smagi pūšam no reisiem pārrodoties un pils sarkofāgos faraonus klusi pēc pusnakts sačukstamies. Es ceļos,es nevaru šeit vairs palikt.Es eju,lai pilsēta sadzird mani un savukārt viņu,es.
Ieva Birzniece
