ERVĪNA MISIJA. SERGEJS KANAŠEVSKIS
editor 04/10/2015 Vēstījumi, Журнал "Мировой ченнелинг:духовные сообщения"
Avots: Žurnāls «Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija» Nr 4(22) 2015, latviskoja, intuitīvi, Eslauma 23.08.2015.
Mans draugs aizgāja pēkšņi. Paziņoja pa internetu: saaukstējies, paņēmis slimības lapu. Mēs vienojāmies, ka tuvākajā laikā noteikti sazināsimies. Taču biedrs uz sakariem neiznāca. Viņa telefons neatbildēja. Elektroniskais pasts klusēja. Viņš bija ļoti sabiedrisks cilvēks. tādēļ viņa klusēšana mani darīja nemierīgu. Ar laiku es sapratu un pieņēmu to, kas noticis. Viņš aizgāja no šīs pasaules. Šī fakta oficiālo apstiprināju saņēmu ne tūliņ, par cik ilgi nevarēju iziet sakaros ar viņa radiniekiem, dzīvojošiem citā valsts malā. Pēc tam viss apstiprinājās. Mans draugs īstenojis Pāriešanu. Mūsu īsā saruna internetā palika pēdējā sazināšanās šajā pasaulē…
Pagāja vairāk kā gads un tikai tad mani izveda uz sakariem ar viņu, bet man apsolīja, ka noteikti būs turpinājums. Skolotājs El Morija rekomendēja pastāstīt cilvēkiem par to, kas notika ar manu draugu pēc, tā saucamās, nāves…
Draugs mani lūdza saukt viņu vārdā ERVĪNS.
Lūk, ko viņš man vēlāk pastāstīja.
«SVEIKS, brāli. Sveiks… Lūk, arī es šeit. Kur — «šeit»? Iespējams tu būsi pārsteigts, bet es… NE PIEKTĀ DIMENSIJĀ. Tikai nedomā, ka paliku mūsu pasaulē, ceturtajā dimensijā. Nē… Šeit — sevišķs gadījums. Taču, pastāstīšu visu pēc kārtas. Sāksim ar to momentu, kad es izgāju no sava fiziskā ķermeņa…
Tu zini, man patika dzīvot. Un es vispār negatavojos aiziet. Nebiju gatavs tam. Un neticēju, ka ar mani tas notiks tieši tagad… Un tātad, es izgāju no ķermeņa, uzlidoju virs viņa. Un ieraudziju viņu guļam uz dīvāna. Tu zini, es dzīvē ticēju Dievam un atzinu, ka nāves nav. Es ātri apzinājos, ka mana dvēsele atdalījās no ķermeņa. Un tūliņ… pieņēmu lēmumu atgriezties. Es vienkārši ATGRIEZOS ATPAKAĻ ķermeī. Un, zini brāli, man it kā izdevās to izdarīt. Es atveru acis, blakus neviena nebija. Pateicos Dievam par to, ka atļāva man turpināt dzīvi. Es gribēju pasaukt dēlu, kurš tanī brīdī bija blakus istabā, taču… nevaru izteikt ne vārda. Vēl vairāk, es sajutu, ka nevaru pakustināt ne roku, ne kāju. Es atkal biju savā ķermenī, taču tas nebija manis vadāms! Un tad mani pārņēma bailes. Es paralizēts? Vai tiešām? Tātad, es nolemts nekustīgumam, šausmīgai slimībai? Bet kāpēc? Man taču atzina tikai plaušu slimību. Vai tad no tā mēdz būt paralīze? Es sasprindzinājos un izlēmu pakustināt kājas. Un tur… sapratu, ka atkal sāku iziet no ķermeņa. Paskatījos pa labi un ieraudzīju, ka… es atrodos ne savā ķermenī, bet blakus viņam. Tad mēģināju vēlreiz, un vēlreiz… Precīzi neatceros, cik reizes mēģināju atgriezties savā fiziskajā ķermenī. Līdz beidzot sapratu, ka nevaru to izdarīt.
Pa to laiki, pēc mana ķermeņa atbrauca sanitāri. Un es sapratu, kas pēc tam sekos. Bailes pastiprinājās. Manu ķermeni tagad aizvedīs, bet es palikšu bez tā! Bez mana lielā, spēcīgā, pat ļoti simpātiskā ķermeņa, kas vēl varēja dzīvot un dzīvot! Manā priekšā izvēle: sekot ķermenim, kurp to aivedīs, vai palikt mājās. Es nezināju, kas mani šobrīd, šajā situācijā gaida ārpus dzīvokļa robežām un izlēmu palikt mājās. Atgriezās no kaut kurienes sieva, sāka pulcēties radinieki. Aizklāja spoguļus, aizdedza sveces. Es nedzirdēju viņu balsis, bet redzēju ķermeņus, sejas un pat asaras. Vairākas reizes piegāju gan pie sievas, gan dēla un runāju pie ass, ka es šet, blakus. Iesākumā, vienkārši runāju, pēc tam, kā man šķita, kliedzu. Taču, protams, izdzirdēts netiku.
Beidzot iestājās dziļa nakts. Daži viesi palika nakšņot pie mums mājās. Visi aizmiga. Es paliku vientulībā, gulēt man nemaz negribējās. Es apzinājos galīgi, ka esmu miris. Taču manā dvēselē turējās cerība, ka viss tas — klīniskā nāve. Tūlīt, tūlī es atdzīvošos tur, morgā un tūlīt atgriezīšos ķermenī. Piecelšos un ātri skriešu uz mājām. Bet tā bija tikai cerība. Par cik sapratu: esmu īsteni miris. Noticis tas, kas agrāk vai vēlāk notiek ar visiem. Bet kāpēc tad es neredzu nekādu tuneli, kāpēc nav nekādas gaismas? Kādēļ nav nekādu eņģeļu? Kāpēc es paliku viens? Varbūt ar mani kaut kas ne tā? Ne tā kā visiem citiem cilvēkiem? Bet kāpēc, kāpēc? Es dzīvs esot, biju ticīgais. Centos darīt labu, izvairīties no ļaunuma. Kādēļ tad izrādos pamests? Kādēļ vienatnē? Un, kas tad beidzot mani gaida tālāk?
Visu nākošo dienu es slaistījos pa dzīvokl, radinieku un paziņu pārpildītu. Viņi, te atnāca pie mums mājās, tad aizgāja no mājas. Es neko nedzirdēju, bet sapratu notiek gatavošanās bērēm.
Dienas beigās es pamanīju… sāku redzēt, kas es esmu tagad. Sākumā es gribēju redzēt savu attēlu spogulī. Taču no šīs iedomas nekas nesanāca. Tomēr, vietā, kur man agrāk bija kājas, es sāku ievērot gaišzilu šleifi. Tā vilkās aiz manis, kā mantija aiz karaliskām būtnēm, bet tad es ieraudzīju zaļganu gaismu tur, kur man agrāk bija rokas. Savu ķermeni es pagaidām nekādi nevarēju saskatīt. Un tikai tad, kad iestājās pilnīga nakts un gaismu dzīvoklī izslēdza, es ievēroju, ka mans ķermenis gaismojas vāji zilā krāsā. Savu galvu saredzēt nevarēju. «Taču galvai jābūt, — doma bija dzīva — es taču domāju, apzinos, ka eksistēju.»
Nākošajā dienā notika mana ķermeņa bēres. Visi devās uz kapsētu, bet es atkal neiedrošinājos atstāt mana dzīvokļa robežas. Baidīja doma «Un ja nu es ārpus dzīvokļa pārstāju eksistēt? Vai ar mani notiek kaut kas neparedzēts?»
Bēres rīkoja mājās. Es redzēju visu sīkumos, kā tas notika. Skaidri saskatīju pat ēdienus uz galda. Un tikai tad sapratu, ka trīs dienu laikā, man ne drusciņas negribējās ēst. Nu, jā. Dvēseles neēd, protams. Un tās neguļ. To jau es sapratu. Bet, ko tad viņas dara? Slaistās dzīvoklī no stūra uz stūri? Bet no tā taču var prātu zaudēt! Es izjutu spēcīgu līdzjūtību sievai un dēlam, savai mammai, saviem radiniekiem. Es redzēju kādas bēdas viņi pārdzīvo. Taču ne mazākas bēdas pārdzīvoju arī es. Maz ka nomiru, bet nomiru arī vēl, ne kā normāli cilvēki. Kādēļ viss tā?
Nākošajā naktī manu, roku, kāju, ķermeņa gaismojums pastiprinājās. «Kājas» sāka mirdzēt daudz spilgtākā gaišzilā krāsā,»rokas» — zaļas. Arī ķermenis dega spožā zilā krāsā. Dienā mirdzums kļuva vājāks, bet pavisam neizzuda.
Jums interesanti ar ko es visu šo laiku nodarbojos? Es domāju un jutu, bezmērķīgi pārvietojos dzīvoklī un vēroju savus radiniekus. Pie tam, pārvietojos ne ar kāju palīdzību, kā jūs saprotiet. Bet ar savas vēlēšanās palīdzību. Piemēram, man gribējās pārvietoties no zāles uz virtuvi, es pārvietojos. Taču ne mirklīgi, bet diezgan lēni, burtiski plivinoties gaisā. Ne reizi vien, mēģināju sazināties ar radiniekiem. Bez panākumiem! Bieži atcerējos savu jaunību, studiju gadus — vislaimīgākās dienas manā dzīvē. Dažreiz lasīju dzejoļus, kurus agrāk sacerēju.Daudz domāju par ģimenes dzīvi — kas sanāca, kas nē. Bija žēl, ka ne visu paspēju izdarīt, ka tagad nevarēšu palīdzēt dēlam nostāties uz savām kājām viņa pilngadības dzīvē.
NĀKOŠĀ NAKTS zīmīga ar to, ka mans ķermenis ne tikai pastiprināja spīdēšanu, bet izmainīja arī savu kvalitāti. Apkārt manam «rumpim» sāka izveidoties kaut kādi gredzeni/riņķi. Un tie laistījās varavīksnes krāsās. «Kāju» apvidū gaišzilo spīdumu nomainīja violetais. «Roku apvidū parādījās oranža gaisma, kas dzirksteļoja, vizmoja.
Tad pagāja vēl viena diena, tās beigās es pieņēmu lēmumu… VĒRSTIES PIE DIEVA, lai viņš mani no šejienes paņem. Es sapratu, ka tālāk tā turpināties nevar. Sākumā noskaitīju lūgšanu «Mūsu Tēvs», kuru atcerējos, bet pēc tam — saviem vārdiem griezos pie Dieva, izsakot savu vēlēšanos AIZIET UZ TO PASAULI.
Pagāja vēl kādas stundas. Neviens pēc manis neatnāca. Tikai mana ķermeņa spīdēšana pastiprinājās. Kļuva arvien spilgtāks. Es pat izbrīnījos, kā mani neredz dzīvoklī mani radinieki. Tik spilgta gaisma vienkārši nevarēja būt nepamanāma. Taču, kā redzams, manas acis tagad iekārtotas citādi, nekā cilvēkiem, no kuras es aizgāju.
Uz rīta pusi es sajutu to, ko jau sen nesajutu. Kāds ar mani sarunājās. Tā nebija valoda tādā pierastā veidā, kādā es biju pieradis runāt — nē. Un, tomēr, tā bija skaidra sazināšanās. Domu sazināšanās. Bet es skaidri izšķīru/различал atsevišķus vārdus un pilnībā uztvēru to, ko man paziņoja.
— Nebaidies nekā — kāds man teica. Nekas ar tevi slikts nenotiks. Tas, ka paliki šeit, savā mājā — pagaidu nepieciešamība. Tagad pienāca laiks veikt Pāriešanu.
TANĪ BRĪDĪ es sapratu, ka līdz Pārejai uz TO PASAULI palikušas skaitītas minūtes. Galvā iezibsnījās doma: «Bet ko tad, ja es neesmu pelnījis paradīzi. Bija taču grēki, bija…»
— Atkārtoju, nebaidies nekā, — sekoja atbilde uz manām domām. Tu vērsies pie Dieva, tu esi izdzirdēts, Vairāk nekas slikts nenotiks. Lūdzu: sajūti savu drošību.
Uz to brīdi man nebija fiziskā ķermeņa, taču mierīguma enerģiju es tomēr sajutu ar kaut kādu citu SAVU VISU ĶERMENI. Vēl vairāk, es izbaudīju jūtas, ko var nosaukt SVĒTLAIME.
— Tagad tu aiziesi labākā pasaulē. Bet pirms sākt ceļu, vari izdarīt izvēli. Vari tagad zaudēt samaņu un īstenot pāreju bezsamaņas stāvoklī. Samaņa atgriezīsies jau tur, kur sāksi gatavoties jaunai dzīvei. Bet ir arī cits ceļš. Tu domās padod man roku un mēs pacelsimies lēnītēm, pakāpeniski. Tu pats apzinīgi ņemsi dalību savā Pārejā un varēsi šo to redzēt. Un, bez tam, iemantosi jaunu ķermeni, ar kuru būs ļoti ērti dzīvot jaunajā pasaulē.
Tu zini, brāli, es tanī dzīvē nebiju pārgalvīgs drosminieks, bet par bailīgu mani arī nosaukt nevarēja. Izšķirošos momentos es spēju mobilizēties un daboties, pieņemot pareizus lēmumus. Es sapratu, ka otrs ceļš daudz svarīgāks. Sapratu, ka jauno dzīvi jāsāk jau tūliņ, cenšoties to izveidot pēc iespējas pareizāk, harmoniskāk.
Es izvēlējos otro ceļu. Devu piekrišanu Pārejai bez samaņas zaudēšanas. Domās padevu roku tam, ar kuru sarunājos. Un tūliņ sajutu, ka SĀKU MAINĪTIES. Manī sāka ieplūst kaut kādas enerģijas. Iesākumā es sajutu it kā man kāds paglaudītu galvu, pēc tam kaklu, tad — pa mugurkaulu. Tad es sajutu, ka man kāds it kā kāju, roku masāžu veic. Sākās spēcīgs spiediens «acu» un «ausu» apvidos. Izjutu vieglu galvas reiboni. Es gaidīju, ka tūliņ uzlidošu un pacelšos debesīs. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Sajutu vibrācijas, enerģijas. Apkārt man sabiezēja migla, kas mainīja savas krāsas. Iesākumā bija rozīga, tad — zila, pēc tam — violeta. Violetajā miglas plīvurā es samanīju cilvēcisku figūru apveidus. Tie bija cilvēki ļoti liela auguma.
— Lūk, tie arī tavi eņģeļi, — paziņoja Tas, Kurš ar mani runāja līdz Pārejas sākumam. Tagad tu viņus redzēsi. Ieskaties, varbūt, ieraudzīsi pazīstamu?
Caur miglu, tiešām, es sāku atšķirt ne tikai figūras, bet arī sejas. Iesākumā es ieraudzīju brīnišķīgas sievietes seju, kuras acis izstaroja labestību un mīlestību. Bet tā seja man bija nepazīstama. Tad redzēju vīrieša seju. Un, lūk, izrādījās tiešām pazīstama. Es saskatīju ļoti ievērojamu personību! Tas bija… Vladimirs Visockis!
— Sveiks, Serjoža, — viņš teica. — Jā, tas es. Lūk, pagaidām esmu Eņģeļa darbā… Tagad sāksim radīt tavu jauno ķermeni. Ceru tev nav iebildumu? — smaids apmirdzēja Vladimira Semjonoviča seju.
— Bet vai tas ilgi? — negaidīti vaicāju es, pēkšņi jūtot, ka ļoti noguru no vientulības un ķermeņa trūkuma.
— Ne ļoti. Galvenais, tu — nebaidies nekā un palīdzi. Baiļu neesamība un tava palīdzība mums — galvenie noteikumi, lai viss virzītos uz priekšu, kā pa sviestu. Gatavs?
— Bet, ko man jādara?
— Vienkārši to, ko es teikšu. Sākam?
-Jā.
— Tagad tavs galvenais ķermenis — ēterisks. Tas ne tāds kā fiziskais. Tu to pagaidām neredzi, taču tas tikpat reāls, kā tas,kurā tu dzīvoji agrāk. Kas tagad jādara stādies priekšā, ka tu jau REDZI savu smalkmateriālo ķermeni. Vienkārši iedomājies/iztēlojies to — lai tas būtu tāds kāds bija tavs fiziskais ķermenis. Saproti, Serjoža?
— Jā, saprotu. Vienkārši jāiedomājas ķermenis, un viss?
— Jā, pagaidām viss.
Es jau gribēju domās stādīties priekšā savu ķermeni. Taču manī radās jautājums: ķermeni iedomāties apģērbā vai bez? Man negribējās, ne gluži pazīstamu cilvēku priekšā, kails. Nepaspēju es par to padomāt, kā Vladimirs Semjonovičs jau atbildēja:
— Iedomājies bez apģērba. Apģērbu mēs paši uztaisīsim.
Viņa balsī es sajutu draudzīgu ironiju. Līdz ar to, no mana eņģeļpalīga izplūda labvēlīga enerģija. Nezinu kā un ar ko, bet es brīnišķīgi sajutu. Man bija viegli ar Vladimiru Semjonoviču sazināties.
Es sāku atjaunot savu smalkmateriālo ķermeni pēc fiziskā ķermeņa parauga. Man par pārsteigumu, proces noritēja ne tik ātri un viegli, kā es domāju. kaut kas kavēja.
— Tā… Rīkosimies citādi. Atceries kādu no savām fotogrāfijām — vēlams pilnā augumā. Un centies noturēt šo attēlu savā apziņā — pēc iespējas ilgāk.
Es atcerējos fotogrāfiju, kas bija uzņemta kādā no maniem daudzajiem žurnālista komandējumiem. Bet kaut kādi nevarēju to noturēt pietiekami ilgi apziņā. Tā periodiski izzuda, bet es to atgriezu vietā.
— Serjoža, — atkal vērsās pie manis Visockis, — process sākās. Taču centies pēc iespējas ilgāk noturēt attēlu savā apziņā. Pēc iespējas ilgāk.
Es centos, bet man atkal nesanāca.
— Nu tad, darīsim tā — ieteica Vladimirs Semjonovičs. — Iedomājies vienu savu attēlu, blakus otru — tādu pašu, tad — trešo kopiju, un tā — līdz bezgalībai, kamēr es došu komandu «stop». Norunāts?
— Norunāts, — piekritu es.
Tā rīkoties bija vieglāk. Es nezinu precīzi pēc laika, cik ilgi es radīju savus «dubultniekus». Taču pēc skaita, es tos radīju, droši vien, tūkstoti. Nevaru teikt, ka viss tas man izdevās viegli. Es sapratu momenta svarīgumu un centos kārtīgi izpildīt visas rekomendācijas. Šķita, ka nebūs nekāda grūtuma izpildīt ne gluži sarežģītus vingrinājumus. Taču bija neviegli. Jāņem vērā apstākļi, kādos tas tika izpildīts. Es ļoti uztraucos, Un, bez tam, dzīvot bez fiziskā ķermeņa, ne tik vienkārši, tā dzīvot ir jāmācās. Pat apziņa tādos apstākļos strādā citādi, nepierasti. To es sajutu sevišķi, kad kopēju savu domu tēlu. Tanī momentā man bija arī smadzenes, taču šīs smadzenes bija radītas nepavisam ne no fiziskās matērijas.
Beidzot es idzirdēju «stop» un pārtraucu tiražēt savus «dubultniekus».
— Labi sanāca, — paziņoja Vladimirs Semjonovičs. Tagad — mūsu kārta. Tagad tikai novēro, sajūti un uztver visu mierīgi.
Un es sāku sajust. Bet sajūtas bija ļoti nepierastas. Vispirms, es sajutu, ka mani it kā piesūknē ar gaisu, kā gaisa balonu. Taču piesūknēšana notika nevienmērīgi, bet uz dažādām pusēm — ar dažādu spēku. Augšup, lejup, pa kreisi, pa labi un vēl, kaut kā pa diagonāli. Bez tam, radās iespaids, ka manī iekšā arī veidojas mazi gaisa balon un sāk haotiski kustēties, saduroties viens ar otru, rīvējoties viens pie otra. Pie tam, vietā, kur man agrāk bija rumpis, izveidojās cilindrs, salasīts no milzīga daudzuma gredzenu zaļā, gaišzilā un zilā krāsā. Gredzeni spīdēja, tad spilgtāk, tad bālēja. Pa tiem pārskrēja gaismas impulsi. Impulsu momentā bija sajūtas, līdzīgas galvas reibonim. Kaut galvas man tajā brīdī vēl nebija (SMAIDS). Nevaru teikt, ka šis proces — ļoti patīkams. Ja godīgi, tad to sajust nebija patīkami. Taču es sapratu: tagad priekš manis notiek kaut kas ļoti svarīgs. Par mani rūpējas, man rada jaunu ķermeni, un tas nozīmē — dzīvošu tālāk! «Dzīve turpinās… Dzīve turpinās,» — domās atkārtoju es.
— Tā vēl ne dzīve, Serjoža, — vērsās pie manis tajā momentā Vladimirs Semjonovičs. — Dzīve tava visa vēl priekšā.
Tagad līdz manīm nonāca, ka manas domas mierīgi lasa tie, kuri man palīdz īstenot Pāreju citā dzīvē. Es pacentos šo parādību pieņemt kā jaunās dzīves faktu — apstākļus, pie kuriem jāpierod.
Tad es redzēju, ka man apkārt izveidojās gaišzils kokons — it kā divi pusmēneši satuvinājās. Viens no augšas, otrs no apakšas. Līdz šim es nesajutu ne aukstumu, ne karstumu. Bet tagad kļuva it kā karsti — tā kā pirtī uz lāvas.
— Tagad bērzu slotiņu atnesīsim, — pajokoja Vladimirs Semjonovičs.
Pēc tam, atceroties savu neparasto Pāreju, es nožēloju, ka nepajokoju atbildei, ar citātu no pazīstamās Vladimira Semjonoviča dziesmas par «Staļina profilu» un «Marinku anafasā», kuras mēs, brāli, ar tevi dziedājām studentu gados.Taču tobrīd, protams, nebija līdz jokiem. Ļoti uztraucos. Jā, un reāli arī bija katsti. Pēc tam, karstums pakāpeniski pārgāja…
— Bet tagad, Serjoža, vajadzīga atkal tava palīdzība. Tas nebūs sarežģīti. Domās, iedomājies ka aizver acis un, nesteidzoties, aizskaiti līdz desmit. Ja sajutīsi spiedienu vai sāpes acu apvidū — saglabā mieru. Tā atkārtosim, kamēr es teikšu «stop». Uzdevums skaidrs?
— Jā.
— Sākam.
Es domās stādījos prikšā, ka aizveru acis un skaitu līdz desmit. Tad domās atvēru acis un atkal aizskaitīju līdz desmit. Tā atkārtojās vairākas reizes. Pēc tam, kad atvēru acis, sajutu spiedienu uz tām. Un šis spiediens, pie vingrinājuma atkārtošanas, pastiprinājās. Bet tad, manas iekšējās redzes priekšā, sāka peldēt dažādu krāsu apļi. Tas turpinājās diezgan ilgi, tad apļi pazuda. Kļuva komfortablāk. Pie tam, visu laiku domās turpināju aizvērt, atvērt acis. Un, lūk, kad kārtējo reizi aizvēru acis, izdzirdēju komandu: «stop». Bet pēc tam Vladimirs Semjonovičs teica:
— Atver savas JAUNĀS acis
Es atvēru un … skaidri saskatīju viņa seju. Tā jau bija kaut kāda cita redzēšana — ne tāda, kādu līdz šim izmantoju. Parādījās tiešām jauna redze, ar kuras palīdzību es redzēju precīzi un skaidri.
— Lūk, raugies apkārt, Serjožiņka, tu neesi vairs tur, kur biji. Pavisam ne tur…
Sekojot Vladimira Semjonoviča padomam, raudzījos apkārt. To, ko ieraudzīju, īsteni var salīdzināt ar brīnumu vietu. Neparasto telpu var nosaukt par pasaku mājas lielu istabu — brīnumu zāle. Pēc formas, ovāla. Apkārt bija izvietoti kaut kādi priekšmeti, par kuru nozīmi es nezināju. Baloni, piramīdas, sarežģītākas ģeometriskās figūras. Taču, tur auga arī augi, kā uz atklātas augsnes. Lūk — brīnišķīga puķu dobe, bet, lūk — vairāki bērzi tiecas augšup. Skatos augšup — redzu zilas debesis, tur — daži pūkaini mākoņi. Bet, tanī pat laikā, saprotu, ka starp debesīm un zāli ir pārsegums. Vienkārši, caurspīdīgs, droši vien. Maigi burbuļo strautiņš. Sanāk, ka tek tieši caur mūsu zāli… Brīnumi — patiešām, īsti kā pasakā.
Blakus Vladimiram Semjonovičam kāds stāv. Nepazīstams cilvēks — ar ļoti labsirdīgām, gudrām acīm. Brīnišķīga seja. Uz galvas pilnībā trūkst matu. Tas nepierasti, taču necik nebojā ārējo izskatu tam, kurš manā priekšā.
— Iepazīsties, tas — tavs instruktors, kurš tev palīdzēs iejusties tavā jaunajā pasaulē. Viņu sauc Alvis. Tagad būsi ar viņu. Serjoža, apsveicu ar Pāreju. Ar labu, unikālu Pāriešanu. Pēc tam visu sapratīsi. Es aizeju, taču neatvados. Vēl tiksimies!
Sakot šos vārdus, Vladimirs Semjonoičs neizgāja no zāles, neizlidoja no tās, bet it kā izkusa gaisā. Mēs ar Alvisu palikām vienatnē. Alvis klusēja, it kā gaidot jautājumu no manis. Un, protams, es uzdevu.
— Kur es?
— Tavā pasaulē ir cilvēki, kuri šo telpu nosauc par Reabilitācijas centru piektajā dimensijā. Es un mani draugi to sauc Feniksa Zeme. Šeit cilvēki atdzimst kā putns Feniks no pelniem. Mūsu Zeme — daļa lielās pasaules, kur Dvēseles atnāk pēc dzīves jūsu pasaulē. Tā — daļa no Reabilitācijas Centra piektajā dimensijā. Feniksa Zemē tu pilnībā atjaunosies, iematosi jaunus ķemeņus priekš jaunas dzīves. Saņemsi jaunas zināšanas, bet pēc tam izvēlēsies savu turpmāko dzīvi. Taču… teikšu godīgi. Tavs ceļš daudzējādi nosacīts. Tu paredzēts svarīgai misijai. Un noteikti izpildīsi to, bet par to uzzināsi vēlāk. Tagad — atpūties. Tu aizmigsi uz ilgu laiku. Miega laikā mūsu dziednieki izdarīs daudz priekš tavas atjaunošanas. Pamodīsies mundrs un spēka pilns. Tad turpināsim mūsu sazināšanos un mūsu mācības. Uzskati, tu pagaidām «slimnīcā». Kad pilnībā izdziedināsies — iziesi lielajā pasaulē. Pagaidām šī telpa — tava māja. Tā pilnībā tavā rīcībā. Atpūties, stiprinies spēkos.
Burtiski, pēc nedaudz mirkļiem sajutu, ka es ieslīgstu miegā. Iemiegot, nodomāju: es labi aplūkoju apkārtējo telpu, bet nemaz neapskatīju savu jauno ķermeni. Kā es izskatos šajā jaunajā pasaulē? Interesanti taču!
«Kad pamodīsies — ieraudzīsi, noteikti ieraudzīsi. Tavs ķemenis — brīnišķīgs», — es sapratu, ka saņēmu domu ziņu no Alvisa.
«Brīnišķīgs ķermenis — tas labi!» — tāda bija mana pēdējā doma pirms iegrimu dziļā miegā.
)
