local-stats-pixel

Pēc... tā saucamās nāves8

 128  1

Beidzot iestājās dziļa nakts. Daži viesi palika nakšņot pie mums mājās. Visi aizmiga. Es paliku vientulībā, gulēt man nemaz negribējās. Es apzinājos galīgi, ka esmu miris. Taču manā dvēselē turējās cerība, ka viss tas — klīniskā nāve. Tūlīt, tūlī es atdzīvošos tur, morgā un tūlīt atgriezīšos ķermenī. Piecelšos un ātri skriešu uz mājām. Bet tā bija tikai cerība. Par cik sapratu: esmu īsteni miris. Noticis tas, kas agrāk vai vēlāk notiek ar visiem. Bet kāpēc tad es neredzu nekādu tuneli, kāpēc nav nekādas gaismas? Kādēļ nav nekādu eņģeļu? Kāpēc es paliku viens? Varbūt ar mani kaut kas ne tā? Ne tā kā visiem citiem cilvēkiem? Bet kāpēc, kāpēc? Es dzīvs esot, biju ticīgais. Centos darīt labu, izvairīties no ļaunuma. Kādēļ tad izrādos pamests? Kādēļ vienatnē? Un, kas tad beidzot mani gaida tālāk?

(Varam arī uztvert kā pasaku emotion )

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000
Interesanta.. pasaka! emotion
 5  0 atbildēt

Nezinu, varbūt gribētos ticēt. emotion 

 2  0 atbildēt
Eh gribētos palidot kamēr visi guļ.emotion
 2  0 atbildēt
Norm.👍
 1  0 atbildēt

Ja man bail no augstuma un netaisos lidot, sanāk, ka esmu nemirstīgs?  emotion 

 1  0 atbildēt
Tiiik labiii. Nākamo!
 0  0 atbildēt

Bija vērts lasīst. emotion 

 0  0 atbildēt