ATVERU ACIS — manā priekšā Alvis. Raugos apkārt. Es neguļu gultā, bet atrodos kaut kādā ovālā kapsulā, izgatavotā no caurspīdīga materiāla. Plivinos šeit, it kā kosmonavts bezsvarā. Pēc kāda laika kapsulas augša un apakša sāk kustēties, tā atveras.
Alvis mani sveicina:
— Labrīt. Kaut teikšu tūlīt. Saule neaust un nenoriet. Tādēļ arī rīta šeit nav. Taču tavā mājā mēs uztaisījām mākslīgo apgaismojumu. Pagaidām būsi tumšā un gaišā laika periodu maiņās — priekš tavām ērtībām. Celies, tagad mācīsies pārvietoties. Tu ne velti dzīvoji trīs dienas ēteriskā ķermenī. Pa to laiku iemācījies pārvietoties ar domu palīdzību. Izmanto iemaņas, kurām jau esi apveltīts. Atsāj vietu, kur tagad atrodies un pārvietojies tur, uz bērzu brzīti. Tā taču pievislcīga, vai ne?
Man tiešām nebija nekāda grūtuma pārvietoties no kapsulas uz bērziem. Ar domu palīdzību un vēlēšanos, es ne reizi vien pārvietojos savā dzīvoklī, kad izgāju no fiziskā ķermeņa.
— Brašulis, — palielija mani Alvis. Bet tagad… celies kājās un nāc pie manis.
«Man ir kājas?.. Nu, jā! Man taču tagad brīnišķīgs ķermenis, kuru apsolīja Alvis!» Es jau pieradu pēdējā laikā dzīvot bez ķemeņa, ka arī tagad pat nepaskatījos uz to.. Man galva neapzināti aizgāja lejup, un, lūk — pirmais atklājums. ES KĻUVU AUGUMĀ LIELĀKS. Mana ķermeņa augums daudz lielāks par ieprikšejo augumu. Redzu kājas, rokas, rumpi. Manā iepriekšējā dzīvē es biju e, e… nedaudz pilnīgs. Ne resns, nē. bet arī par tievu nekādi nenosaukt. Bet tagad es biju pārstegts par savu slaidumu un daiļumu. Tievs rumpis, tievas, ļoti daiļas rokas. Es pat nenosauktu tās par cilvēciskām. Roku delnas bija daudz garākas par pierasto izmēru. Pirksti — arī. Savu galvu, seju es kā iepriekš, neredzēju.
— Nolaidies uz grīdas un nostājies uz kājām! — atkārtoja komandu Alvis.
Tikai tagad es apzinājos, ka plivinos gaisā. Augstumā apmēram vienu metru. Bet man ar kājām jāskar grīda. Es izpaudu vēlēšanos nolaisties ar kājām uz grīdas, taču… man tas kaut kā neizdevās. Kājas neaizsniedzās līdz virsmai, es apstājos virs grīdas nelielā augstumā un nekādi nevarēju kustēties tālāk.
Alvis pasmaidīja.
Es jautājoši uz viņu paskatījos: kādēļ tā, kur vaina?
— Mēs neesam uz Zemes, — viņš atbildēja. Mēs atrodamies trīssimt kilometru attālumā no ceturtās dimensijas blīvās Zemes. Tavā apziņā — iepriekšējās gravitācijas parametri. Tu intuitīvi sagaidi, ka zeme pievilks tavu ķermeni. Taču šeit pasaule iekārtota citādi. Tev ne tikai pašam jāpievelkas pie zemes, pie grīdas, bet domās pievilkt tās pie sava ķermeņa. Pievilkšanai jāstrādā kā no augšas, tā no apakšas. Tagad vienkārši domās pievelc grīdu pie savām kājām. Es izpildīju Alvja rekomendācijas un, tiešām, ātri sajutu ka ar kājām pieskaros grīdai. Tad sāku lēnām pārvietoties uz mana instruktora pusi.
— Apvieno tava jaunā ķermeņa domu spēku un muskuļu spēku. — ieteica Alvis. — Tā būs vieglāk iet ar kājām.
Atzīšos: es pārvietojos kājām ne bez piepūles. Galvenā grūtība tā, ka ķermenis visu laiku manījās palektis augšup. Nodomāju: «Bet kāpēc tad staigāt, ja šinī pasaulē var lidot?»
Alvis dzirdēja manu domu un atbildēja:
«Tu gatavojies dzīvei citā pasaulē. Tur, kur tu dzīvosi, var staigāt un lidot. Roku, kāju muskuļi nepieciešami priekš dzves un darba.»
— Bet kādā pasaulē man dzīvot?
— Par to drīz tev pastāstīs tavs Skolotājs. Es — tikai instruktors. Mans uzdevums, adaptēt jaunai dzīvei to, kurš šeit atnācis.
TURPMĀKĀS dažas dienas Alvis man mācīja dzīvi jaunos apstākļos, ar jauno ķermeni. Mācīja ne tikai pārvietoties telpā, bet arī radīt ar domas palīdzību. Daļēji viņš man iemācīja uz savu ķermeni skatīties no malas. Es Alvim ilgi prasīju sagādāt mājās spoguli, lai savu ķermeni apskatītos pilnībā, redzētu galvu un seju. Bet Alvis atteica, paskaidrojot, ka man jāiemācās savu ķermeni apskatīt no malas. Izrādās, man bija spējas DOMĀS PĀRVIETOT SAVUS SMALKMATERIĀLOS REDZES ORGĀNUS ĀRPUS MANA TAGADĒJĀ ĶERMEŅA. Tas man šķita gandrīz neiespējami, tādēļ paskatīties uz savu ķermeni no manas man ilgi neizdevās. Beidzot Alvim izdevās iemācīt man to darīt. Noslēpums tur, ka nevajadzēja asociēt savu redzēšanu ar acīm un galvu. Īstenībā, cilvēks (pat atrodoties četrdimensiju fiziskajā ķermenī) spējīgs redzēt to, kas notiek tālu no viņa un redzēt savu ķermeni no malas. Un priekš tā, vispār, nevajag obligāti atstāt savu fizisko ķermeni. Vajag mācēt pieslēgties cilvēku kolektīvai redzei, kā Kolektīvā Gaismas Būtne. Tieši to man iemācīja Alvis. Pēc kā es arī pārstāju domās savas acis pārnest ārpus galvas (SMAIDS).
Un, lūk, beidzot es paskatījos uz savu ķermeni no malas. Liels, slaids, elegants skaistulis. Ķermenis, tiešām, brīnišķīgs. Bet, lūk, galva… Izrādījās neparasta. Vairāk garena, kā mūsu pasaulē. Mani nemierīgu darīja matu trūkums uz galvas.
— Tanī pasaulē, kur tu dzīvosi, matus nenēsā, — ar samidu paskaidroja Alvis. Deguns nedaudz pagarināts, taisns. Deguna spārni mazi. Acis… Acis ļoti patika! Kā divas ūdens lāses, kas mazliet izstieptas pa labi un pa kreisi. Labās un kreisās malas sašaurinās un acu līnijas daiļi savijas spirālē. Mana seja nebija spilgti izteikta vīrieša seja. Tomēr tā bija vīrišķa, par ko liecināja enerģiskas lūpas — kā divas īsas līnijas, blīvi savstarpēji sakļautas. Kad es pasmaidīju, izveidojās pusmēnesis ar malām uz augšu.
— Tu sipras gribas, dzīvespriecīgs cilvēks tanī pasaulē, kur atnāksi, — deva kārtējo paskaidrojumu Alvis. Pēc tā, kā es apguvu dzīvošanas ābeci jaunajā pasaulē, Alvis paziņoja, ka tuvojas tikšanās ar Skolotāju. Es lūdzu pateikt: kas viņš, šis noslēpumainais Skolotājs, kā viņu sauc. Bet Alvis vienmēr atbildēja: tu pats viņu iepazīsi, kad notiks tikšanās.
— Bet kad notiks tikšanās?
— Tad, kad tu būsi gatavs atstāt savu māju.
Pagāja vēl kādas mācību dienas. Un, lūk, Alvis paziņoja: rīt notiks tikšnās ar Skolotāju. Atzīmēšu, ka manā mājā turpinājās mainīties diena un nakts. Tikai naktis kļuva arvien īsākas. Naktī es gulēju. Bet sapņi bija īsi kā pašas naktis. Un es ievēroju, ka sāku redzēt krāsainus sapņus. Šajos sapņos es pārvietojos citā, man nepazīstamā psaulē. Daudzus no sapņiem es iegaumēju. Alvis teica, ka sapņos es īstenoju ceļojumus uz to pasauli, kur man stāv priekšā dzīvot un strādāt.
Pret rītu pamodos ar sajūtu, ka jau satikos ar savu Skolotāju. Es atkal apmeklēju savas nākotnes pasauli. Lidoju virs kaut kādas pilsētas, kur ēkas, celtnes nebija līdzīgas pierastām ēkām un celtnēm. Bet tad nolaidos uz svētnīcas — liela Tempļa, kas pēc formas bija līdzīgs dīvainam, brīnišķīgam, plaukstošam zieda pumpuram. Es nolaidos uz pumpura vienas ziedlapas un nokļuvu Tempļa iekšienē. Ieraudzīju Skolotāju zeltītā apmetnī, brīnumainiem rakstiem greznotā. Viņš stāvēja ar muguru pret mani.
— Skolotāj! — pasaucu es.
Viņš sāka lēnām pagriezties, man tā gribējās redzēt viņa seju. Taču… tanī brīdī es pamodos.
PIRMS TIKŠANĀS ar Skolotāju, Alvis mani apņēma ap pleciem.
— Tagad mēs pārvietosimies uz vietu, kur tu tiksies ar Skolotāju. Mēs iziesim caur īpašu Portālu. Priekš tā, vienkārši uzticies man un izpildi to, ko teikšu.
