šodien pamodos no rīta ar smagu galvu, iesnām pilnu degunu, temperatūru virs normas, sāpošu kaklu un burvīgu balsi. oo jaaa forši- saaukstējusies! Tā kā pēc stundas bija paredzēta mazsvarīga lekcija, sadzēros visādas zāles un klinģerīšu tēju, un devos pagulēt mazliet ilgāk. laiciņu vēl pasnaudusi, jutos daudz labāk un tad ar sabiedrisko devos uz skolu.
pēc lekcijām, kā jau ierasts, gāju pa taisno uz pieturu un gaidīju 3. autiņu. Iekāpjot, ieraudzīju brīvu vietu, nopīkstināju talonu un ātri to ieņēmu, lai nav jāstāv kājās, jo saakustējusies būdama, virsū mācās bezspēks un arī miegs.
tā kā līdz mājām ir jābrauc aptuveni stunda, droši pievēru acis un centos neiedziļināties apkārt notiekošajam un vienkārši pabūt klusumā, domājot dažādas domas. Manu relaksēšānos pārtrauca aptuveni 50 gadīgas sievietes ķērcoša balss. Nievājošā tonī viņa man pārmeta:
"klau, cienītā jaunkundz, varbūt pietiks sēdēt un dosiet apsēsties vecākiem cilvēkiem?"
man sākumā nepieleca, kas notiek, bet pēc otrās viņas frāzes, cipa ka es ahujela (nu viņa tā neteica, bet doma bija tāda), sapratu, ka nez kāpēc tas ir mans pienākums vaktēt, kad iekāps kāds vecāks cilvēks un ka tik ātrāk viņam piedāvātu vietu. Es atcirtu:
"Es atvainojos, bet vai jūs būtu kaut kāda vietu dalītāja? Man ir piešķirts invaliditātes statuss, ar kuru es varu ieņemt un saglabāt sēdvietu sabiedriskajā transportā! "
protams, sieviete nerimās un, ka tik iecirstu atpakaļ, neapmierinātā tonī izspļāva: "Jūs neko nezinat!", bet tā kā es arī savu garo mēli nekad neturu aiz zobiem, teicu: "Jā, jūs vēl jo vairāk." Ja šī sieviete būtu palūgusi palaist apsēsties, nevis tādā tonī ar mani runājusi, es bez jebkādas runas būtu piecēlusies un atbrīvojusi vietu. Es bieži palaižu pensionārus sēdēt manā vietā, redzot, cik grūti viņam ir nostāvēt, bet šoreiz tas jau bija principa jautājums.
pēc tam, kad viņai vairs īsti nebija ko teikt, viņa kaut ko nomurmulēja zem sava deguna, ka es esot bezkaunīga vai kā tamlīdzīgi. Bet šajā situācijā rodas jautājums: kas tad patiesībā ir bezkaunīgāk- augstprātīgā un nievājošā balss tonī pieprasīt jau aizņemtu sēdvietu ar privilēģiju, ka esat vecāks nekā sēdošais, vai arī principa pēc nepiecelties un iedomīgo pensionāru nepalaist? Kāpēc tik daudzi padzīvojuši ļaudis uzskata, ka tas ir pasažieru pienākums atbrīvot spešl priekš viņiem vietu, pat nesagaidot tik viegli izrunājamo "Paldies!" ?
bet, runājot par vecām babkām, besī, ka es kādu palaižu, apstājos tur pat blakus un viņa iesēžās, pat nepaskatoties un mani un nepasakot paldies, it kā es būtu tukša vieta...
