Nākamā daļa jau gaisā! Patīkamu lasīšanu. 🙂))
Iepriekšējā daļa- Noslēpumainā. 9.daļa
—————————
-“Mammu?”
-“Ko tu uz mani skaties kā ieraudzījusi īstu spoku? Es tik slikti izskatos?” mamma saraukusi uzacis uz mani skatījās. -“Vai drīkstu ienākt?”
-“Amm, jā! Droši. Es gan steidzos...” , galīgi biju piemirsusi, ka vakar sarunājām, ka māte man atvedīs zāles no aptiekas.
-“Laikam pēc tā, kā tu izskaties nav jājautā vai jūties labāk!” viņa iesmīnēja.
-“Jā, viss ir labi. Temperatūra nav. Jūtos kā no jauna piedzimusi.” apmulsusi atbildēju.
-“Kur tad tu tā saposusies, un nestāsti, ka šādā paskatā iesi dobes ravēt.” viņa ķiķināja.
Mani vecāki nebija man blakus redzējuši vīrieti, man nebija bijušas ilgstošas attiecības, tapēc nevienu savu puisi nebiju iepazīstinājusi ar saviem vecākiem. Kaut mamma man bija tuvākais cilvēks, mana privātā dzīve tomēr piederēja man pašai. Māju logos iespīdēja auto lukturu gaisma, un motoram rūcot kāds apstājās pie manas mājas. Man novibrēja telefons.
-“Mammu, es tev visu izstāstīšu vēlāk. Citu dienu.” es nedaudz nosarkusi paskatījos uz mammu.
Māte pavērusi ašu skatienu pa loga stūri atbildēja “Elij, mīļo sirsniņ, tu tak zini, ka tev nav jāatskaitās. Neesi jau vairs mazs bērns! Un es esmu pietiekami veca, lai saprastu ko pie tavas mājas nozīmē tas sudrabotais bmw ar seksīgu čali iekšā.”
Mēs abas iesmējāmies.
Uzspiedušas viena otrai ašu skūpstu uz vaiga un atvadījušās, katra aizgājām uz savas mašīnas pusi.
-“Izklaidējies!” mamma vēl ķiķinot uzbļāva.
- - - - - -
Atverot priekšējā pasažiera durvis un ieraugot viņu, uz mirkli mana sirds sāka sisties straujāk. Degunā iecirtās spēcīgs, bet patīkama vīrieša odekalona smarža. Un ar platu smaidu un zilbinošiem zobiem atskanēja vārdi -“Sveika, pazudusī!”
-“Sveiks, Teilor!”
-“Es gaidīju tavu ziņu.” viņš uz mani paskatījās un uzsāka kustību ar auto.
-“Piedod, man bija mistisks drudzis uz vienu dienu. Nejutos savā ādā. Bet nu, jau viss ir labi. Kā Tev? Kā darbā?” es kautrīgi paskaidroju.
-“ Nu, ja neskaita to “tirliņu” tad ir labi. Rifs sailgojies pēc tevis, atteicās no ēdiena, gaida tevi.” viņš iesmēja.
-“Kurš “tirliņš”? Artuss?” es sāku ķiķināt un turpināju. “Kas vainas Artusam, atbildīgs darbinieks. Savus pienākumus veic ļoti labi.”
-“Tu laikam joko. Stils gan viņam tāds kā pāķim, kas tiko izkāpis no deviņdesmitajiem.” viņš skanīgā, bet tik skaistā balsī vēl vairāk smējās.
-“Par gaumi jau nestrīdās!” es pati izplūdu smieklos. “Kas mani sagaida klubā?”
-“Tur ir pāris mani draugi, biznesa partneri. Mēs bieži piektdienās tā atpūšamies.” viņš rāmā balsī paskaidroja.
-“Tu pats, laikam, tagad joko. Tad vismaz būtu uzvilkusi kaut ko svinīgāku.” es nobolīju acis un tumsā mēģināju saprast kā ģērbies viņš pats.
Tumši melnas džinsu bikses ar plēsumiem uz ceļiem, kājās balti Nike air apavi. Mugurā pelēks T-krekls un melnā ādas jaka. Mati sakopti, ieveidoti ar želeju. Un rēta. Kas tik ļoti izdaiļoja viņa skaistumu. Uz brīdi mūsu skatieni sastapās. Es novērsos, jo iebraucām apgaismotā pilsētā. Ar skaļo naksnīgo dzīvi. Uz ielām pilns ar alkaholā iereibušiem jauniešiem. Visi jūsmoja, svinēja, bariņos klaiņojot pa ielām. Man tāda pilsētas dzīve nepatika. Mašīna apstājās pie viena no lielākajiem un izgaismotākajiem klubiem, laukā bija dzirdama tā skaļā mūzika.
-“Iesim iekšā? Saturies!” viņa roka atvēra savas vadītājpuses durvis.
-
Nākamā daļa- Noslēpumainā. 11.daļa
