Heeey, čau! Ir pagājuši tik daudz gadi kopš neesmu rakstījusi! Bet gribēju paturpināt stāstu kuru uzsāku, bet nepabeidzu! Es ticu, ka Jums patiks! Foršu lasīšanu. - Alisij
Iepriekšējā daļa šeit- Noslēpumainā. 8.daļa.
- - - - - -
Rīta saule maigi spīdēja pa manu istabas logu, saules stariem skarot manu degungalu. Drebulis vairs nekratīja. Izmērot temperatūru- 36,8. “Ideāli” pie sevis nodomāju. Šodienu varēšu veltīt sev, mājas un dārza darbiņiem. Sazvanīju savu šefu lai pateiktu, ka rīt atgriezīšos darbā.
Ieslēdzu Teilora dāvināto kompaktdisku, saveidoju matus neveiklā copē, un vienā apakšveļā skrēju uz dušu.
Siltās ūdens lāses nomazgāja visus manus izsviedrētos sviedrus kas bija radušies no augstās temperatūras.
“Teilors.” es iedomājos, stāvot zem siltā ūdens.
“Kas šodien pa dienu? Piektdiena?” - “Piektdiena!”
-“Sasodīts!” galvā iekliedzos.
Skrēju ārā no dušas apmetusi sev riņķī tikai dvieli.
-“Kur pie velna palikusi tā zīmīte?” sevi nolamāju.
Skaisti, plauktā rotāja disks ar Teilora atstāto zīmīti. Nosmīnēju.
Atvēru savu telefonu un sāku rakstīt ziņu.
-“Čau, te Elija. Vai šodien viss paliek spēkā? Gribēju, saprast, ko zīmītē domāji ar tekstu “nav jāmuk no darba”!” un whatsappā divi zili ķeksīši norādīja uz to, ka ziņu saņēmējs saņemis.
Noliku telefonu uz galda, uzslēdzu skaļāk mūziku un Ed Sheeran - Perfect dziesmai skanot gāju gatavot brokastis.
Uz galda novibrēja telefons, un tur ziņa no Teilora
-“Būšu pakaļ tev 18:00! Rifs pēc tevis sailgojies.”
- - -
Tuvojās pulkstens seši, atvēru skapi. Izvilku no tā īsu, puķainu volānkleitu. Kājās uzrāvu kedas ar platformu. Iztaisnoju matus un uzklāju pavisma nedaudz, neuzkrītoša, bet gaisīga grimma. Pie durvīm atskanēja zvans.
———
