Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
60

10. daļa

Atbraucot mājās, es momentā aizskrēju uz savu istabu kur es noklausījos tēva un mātes sarunu. Tajā brīdī tēvs arī neizturēja, kad māte prasīja kur mēs bijām tik ilgi:

„Kur mēs bijām? Mēs bijām policijā, jo mūsu „jaukais” dēliņš skolā sakāvās ar Strautiņu dēlu.”

„Paga ko? Kā tas ir iespējams? Rainers nav spējīgs uz neko tādu. Tu taču zini, ka viņš mušai pat nevar neko izdarīt.”

„Nu kā redzi. Mušai nevar, bet savam klasesbiedram var. Man pat nācās melot policijai, ka viņš tajā brīdī bija mājās, un starp citu, ja tev kaut ko prasa, tad tu biji kopā ar viņu.”

„Ak dievs! Tev priekšnieks zvanīja?”

„Vēl nē un cerams, ka arī nezvanīs.”

„Nu labi. Cerēsim uz to labāko.”

Cerēsim uz to labāko. Es tajā brīdī vairs uz neko necerēju.

Nākamajā rītā, kad visi sēdēja pie galda un brokastoja, es pamanīju tēva sejā bailes un satraukumu. Bija skaidrs kā diena, ka vēl joprojām nav ziņas no viņa priekšnieka. Viņš ik pa brīdim izmisīga ar savām plaukstām glāstīja savu seju. Kaut arī mana māte centās viņu mierināt, viņa uztraukums nerimās. Manī pēkšņi pamodās vainas sajūta par tēva situāciju. Manis dēļ, viņš var zaudēt darbu, līdz ar to mātei vajadzēs uzturēt visu ģimeni. Arī, ja viņu atlaistu, bija skaidrs, ka neviens viņu darbā nekur citur neņems, jo kurš gan gribēs ielaisties ar cilvēku, kura dēls piekāva ietekmīgākā cilvēka dēlu. Šīs sajūtas sāka mocīt mani arvien vairāk un vairāk.

Kad mēs paēdām brokastis, tēvs nožēlas pilnām acīm paskatījās uz māti un māsu, uzvilka mugurā savu melno ādas mēteli un pirms iešanas prom, viņš vēl pēdējo reizi atskatījās it kā viņu sūtītu karā vai censtos viņu izsūtīt uz Sibīriju. Tajā brīdī, kad viņš izgāja ārā no mājās man acīs sariesās asaras. To tajā brīdī pamanīja man mazā māsa Karlīna. Kamēr es taisījos uz skolu, viņa ienāca manās istabā: “Rainer, Tu vari man paskaidrot, kas te notiek? Kāpēc neviens nav savā ādā?”

“Nē viss ir kārtībā. Vienkārši neviens no mums nav kārtīgi izgulējušies.”

“Nu labi, pieņemsim, bet tad kāpēc mamma visu rītu mēģināja mierināt tēti?” Pēc šī jautājuma es vairs neizturēju un no dusmām uzsprāgu: “Kā, lai es to zinu? Beidz mani vienreiz pratināt un lasies prom!”

Karlīna ar izbijušos seju izgāja no manas istabas un aizskrēja uz savu istabu. Jā, es zinu. Varbūt es biju par skarbu, bet reizēm viņa mani šādi nokaitina un es to vairs nevaru paciest.

Es paķēru savu somu un izskrēju ārā no mājas. Pie skolas es atkal pamanīju Daiņa tēva automašīnu. Protams, bija skaidrs, ka ne jau viņš bija ieradies uz skolu runāt ar direktoru par kārtējo finansējumu skolai, un tieši tā arī bija, kā es biju domājis. Kad es gāju iekšā skolā, no tās ārā nāca Daiņa tēvs ar vēl diviem vīriem, melnos uzvalkos. Tie neizskatījās pēc parastajiem miesassargiem, kas parasti gāja līdzi viņam. Tie bija advokāti, kas bija ieradušies skolā, lai runātu par to, iespējamajām sankcijām, ja neko nedarīs mana un Daiņa konflikta atrisināšanā. Pēc brīža mani izsauca pie direktora. Ieejot direktora kabinetā, viņš izskatījās ne pa jokam nobijies. Direktors kādu minūti sēdēja un vienkārši skatījās pa logu. Lai ko būtu piedraudējis Daiņa tēvs direktoram, tas atstāja uz viņa ļoti lielu iespaidu. Un tad viņš beidzot nopūtās, paskatījās uz mani un teica:

“Rainer, es zinu, ka tu esi labs, gudrs un stiprs puisis, bet situācija ir kāda viņa ir. Varbūt tu nezini, bet šodien pie manis bija atnācis Daiņa tēvs, un tu noteikti zini arī to, ka viņš ir ļoti ietekmīgs cilvēks un mūsu lielākais sponsorētājs. Tātad. Par ko mēs runājām? Mēs runājām par to, ka šī situācija ap tevi un Daini ir aizgājusi par tālu. Viņš apgalvo, ka tu visu šo skolas laiku, Dainim, esi draudējis, ka tu viņa dzīvi padarīsi neciešamu un darīsi visu, lai viņš nonāktu kapā…”

Es biju šokā un praktiski iekliedzos: “Bet direktor, tā nav taisnība”

“Nepārtrauc mani!”, iekliedzās direktors, “Tu zini ko tas nozīmē? Pirmkārt, Daiņa tēvs draud mūsu skolai ar tiesas darbiem un piedraudēja, ka atbrīvos mani no direktora pienākumiem. Tātad, Rainer, es tevi izslēdzu no skolas. Tas ir gan mūsu, kā skolas, gan tevis paša labā. Rīt obligāti, lai atnāk tavi vecāki nokārtot formalitātes. Tagad tu esi brīvs!”

Izslēgts no skolas. Dažam labam skolniekam šie vārdi šķistu kā sapņu piepildījums. Nenoliegšu, arī man šie vārdi skanētu ausīs kā mūzika, bet šajā situācijā es pat nezināju, raudāt vai smieties. Pēdējā gadā tikt izslēgtam no skolas? Kā es to paskaidrošu vecākiem? Varbūt vispār neko neteikt? Nē, viņi noteikti šā vai tā visu uzzinās. Ko man darīt?

0
60
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [1]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
derestele avatars
Medaļa SirdsMedaļa Buča uz vaidziņaMedaļa Apskāviens
  derestele 11.11.19 09:59
0
0

Nu tā.. Izlasīju visu stāstu un man likās biki neloģiski. Bet man tomēr patīk ka ir iesaistīts kaut kāds Daiņa tēvs. Un tomēr es nevaru iedomāties kā resnītis iebelž skolas "stilīgajam" pa seju. Nu pamēģini to iztēloties filmiņā. Bet ceru, ka drīz varēšu lasīt arī 12. daļu. Es domāju līdz 20. 11. Vienkārši vairs nav kam sekot (stāstam) un gribas arī intrigas savā i-neta dzīvītei.