Iepriekšējos šī stāstu sērijas daļās lasījām par Pētera un Rūtas veiksmēm Lieldienu olu meklējumos. No saviem draugiem nedrīkst iepalikt Jāzeps, kuru iepazinām "Ziemassvēcīgā stāsta" ietvaros.
Neticami skaļais spiedziens aizkļuva aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām zemēm. Rūtas skaļo izsaucienu par atrasto Lieldienu olu dzirdēja arī Ledus salā, tikko no mājas iznākušais, Jāzeps. Viņš priecājās par draudzenes veiksmi, bet smaidu līdz galam izstiept traucēja pārdomas par paša tukšajām kabatām.
Jau pa ceļam līdz centrālajai eglei, kura stāvēja kā milzīgs atgādinājums par vēl ar atmiņas putekļiem nenoklātajiem Ziemassvētku notikumiem, Jāzeps dzirdēja daudz notikumus. Ne tikai Rūta, bet vēl četri bērni jau pirmajās rīta stundās bija atraduši Lieldienu olu, ko nākamās dienas pusdienlaikā ripināt lejup pa kalniņu.
Lēni laiskā solī devies Rūtas mājas virzienā, Jāzeps manīja kā meitene pabužinājusi suni, devās iekšā divstāvu ķieģeļu celtnē. Ar nelielām grūtībām atgrūdusi smagnējās koka durvis, viņa pazuda celtnes priekštelpas sniegtajā tumsā.
Rūdis raitā solī devās uz lielā malkas šķūni, kur viņu gaidīja Kevina sagatavotā vieta. Šodien vēl Jāzepam nebija tā laime sasveicināties ar suņuku, kas bija galvenais iemesls, lai viņa kājas bez jebkādas domāšanas dotos melnajam skaistulim pa pēdām.
Atšķirībā no Rūtas, kurai Rūdis pārbaudīja kāju ātrumu, Jāzepam uzdevums bija daudz vienkāršāks. Lēnīgais temps pieprasīja tikai neizlaizt suni no acīm, lai pārliecinātos, ka viņš patiešām ieies lielajā malkas šķūnī, kur glabājās ciemata nozīmīgākie malkas krājumi.
Rūdis tiešām pazuda malkas šķūnī, melnā ēna, ko meta jumts un vēl ziemu pārdzīvojušās malkas ielas, lieliski paslēpa melno suni. Viņa spalva saplūda ar tumsu kā roka ar cimdu, gluži kā būtu radīti viens otram.
-Sveiks mans draugs- Jāzeps iesoļoja lielajā malkas šķūnī, kas pēc ziemas aukstajām dienām kļuvis ievērojami tukšāks.
Nu ieiekšpusē bija pietiekami daudz vietas, lai varētu uzspēlēt bumbu bai sarīkot balles dejas. Jāzeps domās nosmīnēja, ka gan vienu, gan otru pasākumu visticamāk noskatītos no malas, jo abām viņa rokām sporta māksla bija gana sveša. Savukārt dejotprasmes kājām nepiemita ne grama, tāpat kā ritma sajūtai, izjūtot mūziku.
Omulīgā ielejā, zem Kevina izveidotā jumtiņa, gulēja iemīļotais Rūdis, kurš slinki pavēra actiņas un sāka vērot negaidīto viesi. Pārkāpjot neskaitāmās pagaļu skaidas un ielu pamatnēs izmantotos kokus, lai nokļūtu pie melnā skaistuļa.
Sķūnī gaisma tika pavisam trūcīgās devās, caur ieeju, ielu caurumiem tālajā malā, kur atlikusi vairs tikai viena malkas ieliņa. Saule vēl atrada eju pa ielu augšām, kur jumts līdz galam nespēja nosegt. Dienas vidum netipiskā krēsliņa nemulsināja Jāzepu, viņš devās pie sava drauga, sākumā tikai cerot, ka viņš tur atrodas.
Rūda melnā spalva lieliski viņu paslēpa pat mazākajā krēsliņā, pat pieaugušajiem liekot uzmanīties un pārdomāt savus soļus viesojoties lielajā malkas šķūnī. Nevis dēļ bailēm, ka lielo suni varētu nomīdīt, bet savu sirdsdēstu mazināšanai. Reiz Jāzeps netīšām uzmina uz sunīša ķepiņas, kā rezultātā sekoja neliels smilkstiens un pasaulē nelaimīgāko actiņu skatiens.
-Rūdi- Jāzeps iesaucās –tas es, Jāzeps- puisēns lēnām pievirzījās pavisam tuvu sunītim, ar velmi sabužināt.
Vēl nepieliecies pie Rūda, Jāzeps uz sunīša migas jumtiņa manīja pelēcīgu, grūti pamanāmu groziņu ar tādas pašas krāsas sūnām. Tajā cieši ievīstīta gaiši brūnā drānā gulēja Lieldienu ola, kur nu bija sagaidījusi savu atradēju. Atbrīvojis to no drānas, Jāzepa plaukstā atradās ar lineāliem, transportieriem un skaitļiem rotāts Lieldienu brīnums.
Noglāstījis Rūda galvu, Jāzeps devās prom no malkas šķūņa un abi kopā steidza ārā no šķūņa, lai jaunumus paziņot saviem draugiem. Klupdams krisdams, viņš izskrēja no malkas šķūņa. Spēris soli ārā, Jāzepam nācās pārliecināties, ka nav izdarījis milzīgu muļķību, to saplaisājot.
Rūpīgi apētījis olu pienācīgā gaismā, neviena plaisiņa netika saskatīta. Tik rūpīgi vēl nevienu Lieldienu olu Jāzeps kopā ar Rūdi nebija petījuši. Arī melnais skaistulis lūkojās, ko dara zēns, lai tikai sev zināmā veidā mēģinātu palīdzēt.
-Kas noticis?- Jāzepu uzrunāja Pēteris, kurš bija ceļā uz mājām, ar tikpat platu smaidu izrotājošu seju kā draugam –vai arī tev paveicās?- uz ko Jāzeps piekrītoši pamāja ar galvu.
Paša prieks kļūst lielāks, kad pēc savas veiksmes redzi, ka arī labākais draugs guvis panākumu un atsmaida ar tādu pašu gandarījumu.
