Ja Lieldienu olu ripināšana var šķist interesanta, tad Liedienu olu cīņas, iespējams, varētu pakāpties pakāpienu augstāk. Man sen patikušas Lieldienu olu cīņas, tām nevajag meistarību, visu izšķir veiksme vai viltība, ja esi paņēmis no koka veidotu . . .
Visi astoņi labākie olu ripinātāji sapulcējās pie uzbēruma, daloties savos iespaidos, kādas pārdomas bijušās olu ripošanas pāris sekundēs. Visklusākais bija šīs izklaides uzvarētājs Jāzeps, kura mēle nekad nav bijusi lokanākā, ja apkārt bija pārāk daudz runātāju.
Pavisam pretēji uzvedās Pēteris, kurš kā prasmīgs orators uzrunāja mazo Maijiņu, kuru pazīstam no piparkūku namiņu veidošanas Ziemassvētkos, Edgaru no pikošanas sacensībām un viņa mazo brāli jeb iesauktu mazo Juri. Tikai reizēm runātāja stafetes kociņu nododot Rūtai, viņš centās nelaist pie vārda runātīgo Mārtiņu, sešpadsmit gadus jauno puisi no lielās fermas.
Visiem pa vidu baltā kombinezonā stāvāja divpadsmit gadus jaunais Jānis, kurš reizi pa reizēm izbļāva savas domas, apzinoties, ka vārdu divcīņās Pēteri nepārspēt.
Mazo saietu iztraucēja Kevins, kurš sadalīja bērnus pa pāriem, lai izcīnītu olu divkauju. Izloze bija nejauša, visbiežāk Lieldienu tradīcijas vadītājs pameta galvu, nosakot „jūs divi”, un tie kuri saprata, ka runa ir par viņiem, nosprieda, ka izvēlēti par pretiniekiem.
Rūta un Edgars nostājās viens otram pretim, lai vispirms novēlētu veiksi cīņā. Šai cīņai bija nepieciešami vien divi sitieni, lai Edgaram nāktos pievienoties skatītāju rindām. Nebija ausīm noslēpjams, ka puiša draugi uzsāka zoboties par zaudējumu jau pirmajā cīņā. Tie bija tie paši draugi, kuri vai nu nespēja atrast savu Lieldienu olu vai nepaveicās ripināšanas sacensībām, tāpēc Edgars viņu vārdus laida gar ausīm.
Mazais Juris ātri zaudēja Jāzepam, gan resngaļa, gan tievgaļa cīņā nespēja izrādīt nekādu pretesību pret, iespējams, Skaistlejas gudrākā bērna cīņas stratēģijai. To gluži nevarēja nosaukt arī par stratēģiju, aivērt acis un cerēt uz labāko, dara visi, kuri nevar nekā savādāk ietekmēt situāciju.
Par mazās Maijiņas pretinieku bija kļuvis Jānis, kura sniegbaltā Lieldienu ola perfekti saplūda ar viņa virsjaku, dažbrīd lieliski saplūstot kopā. Arī šajā cīņā nācās iztikt vien ar diviem sitieniem, meitenei netīšām kļūstot par prasmīgāku Lieldienu olu cīņas meistari. Tālu aiz rozā kurtkas tērptās meitenes muguras, viņas vecāki veltīja skaļas ovācijas.
Četru labāko pulkā vispirms nostājās Rūta, viņai jestri līdzās piesoļoja Jāzeps. No aizmugures ne no kurienes uzradās mazā Maijiņa, kuras platas smaids gandrīz meitenīti cēla spārnos. Diemžēl viņas Lieldienu olas mazais gals bija cietis, sašķīdis neskaitāmos mazos gabaliņos.
-Es uzvarēju- Jāzeps augstiem palēcieniem atleca pie trijotnes, brūnās jakas pogas pilnībā atrausītas ļaujoties sīkā vējiņa plivinošajam spēkam –kurš būs mans nākamais pretinieks?- pusis tobrīd vēl nezināja, ka viņam nāksies piedalīties Lieldienu olu cīņā ar mazo Maijiņu.
Kevins tikko sanākušo četrotni izšķīra, sadalot pa pāriem, Jāzepam un Rūtai nostājoties tuvāk ieejai mežā, kamēr mazā Maijiņa un Pēteris spēra pāris soļus ciematiņa virzienā. Nebija ilgi jāgaida, kamēr Pēteris priecājās vēlreiz, ar savu nesaplaisājušo Lieldienu olu līdz galam piebeidzot mazās Maijiņas rotaļlietu izdaiļotajai Lieldienu olai.
Tikmēr otrs pāris vēl nebija sācis savu cīņu, vispirms laiku veltot veiksmes vēlējumiem un uzsverot šī pasākuma prieka nesošajai dabai. Pēc tam apskāvušies, Jāzeps un Rūta uzsāka Lieldienu olu cīniņu.
-Tu pirmā- Jāzeps kā džentlmenis ļāva meitenei izpausties pirmajai, pastiepjot savu Lieldienu olu uz priekšu, ļaujoties uzņemt triecienu –tik esi saudzīga-
Rūtas sitiens līdzinājās plākstera noraušanai, tas tika darīts ātri un aizvērtām acīm. Asais sitiens nesa meitenei veiksmi, viņas Lieldienu olas tievais gals palika vesels kamēr Jāzepa līdzinājās meteorīta krāterim.
-Tu ar šo varētu nodarboties profesionāli- Jāzeps izbrīnīts skatījās uz meiteni, kura neizdvesa ne mazākās emocijas pazīmes –man ome mācija „ja dod, tadņem, ja sit tad mūc”, laikam būs jāņem kājas pār pleciem- pēc šī smaids tomēr ņēma virsroku Rūtas sejā, beidzot atļaujoties papriecāties par veiksmi.
Meitene pavērsa Lieldienas olas resno galu uz augšu un palieca to Jāzepa virzienā, līdzīgi kā to pirms brīžā darīja puisis. Jāzeps palūkojās uz debesīm un vieglītēm sita savu Lieldienu olu pret pretinieces, tām tik tikko saskoroties.
To pirmajā momentā nevarēja manīt, bija nedaudz ola jāpaceļ tuvāk, lai saredzētu mazas mikroplaisiņas. Jāzepa vieglais uzsitiens bija saplēsis pats savu Lieldienu olas, galu galā puisim nākoties atzīt savu sakāvi.
-Apsveicu un ceru, ka zaudēju čempionam- viņš noteica un lēnā solī devās pie vecmāmiņas, kura stāvēja turpat pūli. Viņu nevarēja nepamanīt, viskaļākā Jāzepa līdzjūtēja un večiņa atstutējās pret metāla spieķi, pār pleciem vājajā vējā plīvoja oranžas krāsas adīta sedziņa, kura apsedza biezu auduma jaku. Sirmos matus gandrīz pilnībā spēja nosegt tumši sarkans lakats, kas nu kļuvusi par vecmāmiņas neatņemamu sastāvdaļu.
Meitene pārlieku neizrādīja savu prieku par uzvaru, vien mazs smaids un skatiens Pētera virzienā. Tajā neatradās vieta tam iznīcinošajam un pārākumam, ar ko sportisti mēdza iebiedēt savus pretiniekus. Rūta ar domām novēlēja veiksmi otram finālistam un ar mazu kripatu fantāzijas, vēlējās, lai uzvar draudzība.
