local-stats-pixel

Kārlija [6]17

 85  1

Iepriekšējā daļa - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Karlija-5/716058

Sveiki visiem. Izskatās, ka man nekas cits neatliek kā turpināt savu stāstu.

Paldies visiem, kas to lasa. :)

Izbaudiet.

***

2014.gada 7. jūlijs.

Sveika, dienasgrāmata. Ir pagājis ilgs laiks, kopš neko neesmu rakstījusi. Pirms nedēļas atgriezās mana redze. Tas bija pārsteidzoši patīkami, kad no rīta piecēlos, atvēru acis un redzēju savas mammas seju, kas raudzījās uz mani. Mana mamma bija vēl pārsteigtāka, kad ieraudzīja mani smaidam. Viņa uzreiz saprata, ko liecina mans smaids.

Pirms divām nedēļām bija sarunāta tikšanās ar Tomu, bet diemžēl viņš netika. Viņa vecāki bija atbraukuši no Anglijas, lai apraudzītu savu dēlu. Es par to nemaz nedusmojos, jo būtu bijis grūti kaut kur aiziet, ja es neko neredzu un turklāt, mana mamma to nebūtu atļāvusi.

Mana mamma vēl joprojām par katru cenu vēlas, lai salīgstu mieru ar Robertu. Taču man tas pat prātā nenāk. Es apzinos, ka Roberts nav vēlējies nodarīt man neko sliktu, taču es nevēlos ar viņu vairs tikties. Man nepatīk, ka viņš visu laiku mani aplido. Ar Robertu būt kopā ir katastrofa. Viņš ir skolas viens no populārākajiem un skaistākajiem zēniem, kas nozīmē, ka man kā viņa meitenei ir grūti sadzīvot ar daudzo meiteņu naidīgajiem skatieniem, tajā skaitā Betas. Viņa ienīst mani, jo uzskata, ka esmu viņai Robertu atņēmusi.

Nav jau tā, ka Roberts man nepatīk, taču nekas vairs nav kā agrāk. Šķiet, ka esmu jau piaugusi un man ir nepieciešams kaut kas nopietnāks. Roberts ir gluži kā bērns. Man vienmēr viņam bija jāpalīdz izvēlēties kreklu, kādu vilkt uz skolu, viņš pats nespēja izdarīt neko. Viņam vienmēr pirmajā vietā bija basketbols un tikai tad, privātā dzīve. Protams, mūsu kopā pavadītais laiks bija jauks un interesants, viņš prata būt arī nopietnāks, kad veda mani uz randiņiem, bet pārsvarā vienmēr, viņš ir liels bērns.

Ir rīts, tāpēc vēlos visu dienu pavadīt kopā ar ģimeni. Arī mans tētisapsolījās šodien atbraukt ciemos. Esmu noilgojusies pēc viņa smaida un jokiem. Mans tētis man ir kā dzīvības elpa. Es vienmēr pēc viņa ilgojos.

Noliku savu dienasgrāmatu pie savas gultas naktsgaldiņa atvilktnē un pamazām sāku kopt savu istabu. Visu nedēļu esmu nogulējusi gultā, tāpēc izdomāju, ka šo dienu pavadīšu mājās. Ņemot vērā, ka ir rīts, es lēnā garā sakopšu māju, galvenokārt, savu istabu. Mana istaba ilgi ir stāvējusi mierīgi bez jebkādām dzīvības pazīmēm. Kopš atbraucu mājās no slimnīcas, es dzīvoju pirmā stāva viesistabā.

Kad istaba bija puslīdz sakopta, izdomāju ieiet vannā un veltīt laiku sev, jo neesmu savam ķermenim, es pat negribu iedomāties kādā stāvoklī ir manas kājas un paduses. Es taču nebiju gatava, lai kāds manā vietā noņem manu lieko apmatojumu, tāpēc tagad to spēju izdarīt pati.

***

Izlīdu no vannas, uzvilku rīta halātu un devos uz savu istabu, lai apģērbtos. Ārā ir ļoti patīkams un saulains laiks, tāpēc lielajā skapī centos atrast kādu vasarīgu kleitu. Ģipsi pati noņēmu jau piektdien, jo tas man apnika. Man trešdien ir paredzēts ārsta apmeklējums un bija norunāts, ka ģipsi noņems viņš, taču es paspēju pirmā un līdz ar to, es ārstu neapmeklēšu, jo jūtos ļoti labi. Nešķiet, ka man būtu nepieciešams apmeklēt savu ģimenes ārstu, kas šķiet ir izkāpusi no kapa. Mana ārste ir veca un izskatās pēc staigājoša zombija ar brillēm, kas droši vien, ir gatavotas pirmā pasaules kara laikā.

- Mammu, vai vari man aiztaisīt kleitu līdz galam? - Ieraudzīju mammu stāvam manās istabas durvīs, nevēlējos ar viņu runāt, tāpēc pajautāju viņas palīdzību, kaut man nemaz to nevajadzēja.

- Vai tu kaut kur dosies? - Mamma bazīgi mani uzlūkoja.

- Nē, šodienu pavadīšu kopā ar savu ģimeni. - Smaidot noteicu mammai un izskatījās, ka viņa palika vēl nopietnāka. Ceru, ka viņa nedomā to, ko domāju es. Es tiešām vēlos satikt tēti un pavadīt laiku kopā ar viņu. Gultas priekus viņi taču var sagatavot vakarā.

- Mammu, kāpēc tētis neatgriežas dzīvot pie mums? Es neesmu muļķe un labi saprotu, ko cenšaties panākt, ļaujot man iet izklaidēties. - Es gribēju nerunāt, bet es nespēju, jo man nedaudz jau ir apnikusi šī mammas un tēta spēlīte.

- Es...- Šķiet, mamma ir apstulbusi, jo negaidīja, ka es spēšu kaut ko tādu pateikt. - Es nezinu. Mums šķita, ka tu nebūsi ar mieru, ka tētis dzīvo pie mums. Mums šķiet, ka tev ļoti patīk, ka tevi lutinam. - Lutina? Ės taču vairs neesmu maza meitene. Es nevēlos, lai tētis dzīvo pie mums, tikai tāpēc, ka viņi katrs man dod naudu katru nedēļu? Nopietni? Knapi spēju savaldīt savas dusmas.

- Mammu, es vairs neesmu maza meitene. Protams, ka es vēlos, lai tētis pie mums atgriežas. Mēs taču esam ģimene. Kopā, vai atsevišķi, bet esam! Mani nevajag lutināt, ja man kaut ko vajag, jūs ziniet, ka tā pat palūgšu tev vai tētim. - Centos runāt mierīgi, lai neaizvainotu savu mammu, kaut arī labprāt to darītu, jo citādi viņa nesaprot, ko cenšos pateikt.

- Atbrauks tētis un tad parunāsim. Sarunāsim, lai tētis šo nakti paliek šeit, labi? - Piegāju pie mammas un cieši apskāvu viņu.

- Labi, bet ja jau jūs vēlaties uz laiku palikt divatā, tad es nudien, vēlos iziet ārā svaigā gaisā. Gan jau tēti satikšu, kad atnākšu. - Iepriecināju un atviegloju mammas pūles tikt vaļā no manis. Es nebūtu piekritusi kaut kur doties, taču iedomājos, ka es varētu apciemot Madaru, ja viņa būs mājās un iespējams aiziešu ciemos pie Toma. Katru dienu sazvanāmies un nu jau zinu, kur viņš dzīvo. Ceru, ka viņa vecāki neiebildīs par to.

***

-Sveika, Madaras mamm. Vai Madara ir mājās? - Nobijos, jo durvis parasti atver pati Madara. Viņas mamma nekad nav mājās un ir taču pirmdiena, kas nozīmē, ka viņai vajadzētu būt darbā.

- Protams, nāc lūdzu iekšā. - Madaras mamma ir ļoti izskatīga sieviete. Viņa izskatās daudz jaunāka nekā patiesībā viņa ir.

- Patiesībā, Madaras nav mājās. Es vēlējos ar tevi parunāt, Kārlij. - Madaras mamma izskatījās nedaudz dusmīga, bet tas varētu būt tāpēc, ka ir pirmdiena. Visiem ir zināms, ka pirmdienas ir sliktākās dienas nedēļā. Es vismaz ceru, ka dusmu iemesls ir šī diena. - Es nevēlos, lai tu sazinātos ar manu Madariņu. Tu viņu ļoti slikti ietekmē. Viņa nekad nav uzvedusies tik dīvaini, kā viņa to dara tagad. Viņa vazājas pa klubiem un zinu, ka tam iemesls ir tava pilngadība. Viņa nekad nav tā uzvedusies, Kārlij. Vai tu saproti? - Kāpēc Sintijas tante man tā saka? Man šķita, ka viņai patīk, ka es draudzējos ar viņas meitu, jo vienu reizi, Sintija man izteica komplimentu, ka esmu laba un apzinīga meitene. Kāds iemesls ir šim visam? Nu jau atkal esmu aizkaitināta un necentos to arī slēpt.

- Sintijas kundze, es nepavedinu Madaru uz sliktām lietām. Turklāt, man astoņpadsmit palika tikai pirms vairāk kā mēneša. Kā gan es varētu viņu slikti ietekmēt? -

- Es zinu, ka tev patīk koķetēt ar puišiem un patīk ballītes, un zinu, ka viņa no tevi to mācas, Kārlij. - Kā gan viņa tā var domāt, ja viņa nav aprunājusies ar pašu Madaru. Es ticu, ka Madara viņai izstāstītu taisnību, jo viņa taču ir mana draudzene. Es tā domāju...ceru, ka tā ir.

- Atvainojiet. - Es neko neatbildot, piecēlos un devos uz ārdurvīm. Es nespēju neko tādu klausīties, jo zinu, ka tā nav taisnība. Un arī Madara mani nemāca uz sliktām lietām, jo ar varu man neviens neliek nekur iet. Esmu ļoti nikna.

Teju skrienot, devos līdz lielajam parkam. Apsēdos uz soliņa, kas bija ierīkots nelielā lapenītē. Es sēdēju. Šķiet, ka te sēžu jau ilgi. Es domāju par visu. Es nekad nespētu iedomāties, ka pazaudēšu tādu draudzeni. - Varbūt viņa attaisnojās, sakot, ka pie visa vainīga esmu es. - Pie sevis klusībā domāju, kaut neticu, ka Madara tā rīkotos. Es tiešām nezinu ko darīt.

Piecēlos un devos uz tuvāko veikalu. Es vēlos padzerties, esmu izslāpusi un turklāt, ārā ir ļoti karsts. Es gribu dzert, bet nejau ūdeni. Es gribu piedzerties, lai tik ļoti nesāp. Ja godīgi, tad tas sāp vēl vairāk nekā tad, kad izšķīros ar Robertu. tas tā varētu būt, jo Madaru pazīstu no bērnības, bet Robertu tikai dažus gadus, kopš viņš sāka mācīties mūsu klasē.

***

- LĀLĀLĀLĀLĀ - Es bļaujot staigāju pa Cēsu ielām. Ārā bija iestājusies tumsa, bet man bija vienalga. Šķiet, ka es kaut ko meklēju, bet vēl nezinu ko.

- Vai tev viss kārtībā? - Dzirdēju aiz muguras kādu vaicājam. Balss bija pazīstama tāpēc apgriezos, lai paskatītos uz runātāju.

- Roberts, kā nu bez viņa. - Skaļi iesaucos un smējos no visas sirds. - Ko tu šeit dari? - Es viņam uzbļāvu, jo man šķiet, ka viņš mani izseko. Viņš vienmēr ir informēts par visu.

- Vai tu esi piedzērusies, Kārlij? - Viņš man rupjā un pārmetošā balsī uzbļāva.

- Vai Robertam kaut kas nepatīk? Kāpēc tu esi šeit un kāpēc tu runā ar mani? Ej pie savas Beātes, viņa tevi jau gaida. - Kāda velna pēc es kaut ko tādu teicu? Es tiešām nesaprotu, bet domāju, ka vēlos strīdēties. Pamatīgi strīdēties.

- Ko es meklēšu pie Beātes? Kārlij, mēs esam tikai draugi, kopā pastaigājamies un tas arī viss.

- Tātad tā ir taisnība! - Es skaļi iesaucos no šoka, jo es to nezināju, bet netīšām sanāca Robertu aptīt ap pirkstu un paķert uz muļķi.

- Kārlij, paklausies. Tava mamma man zvanīja un teica, ka no rīta esi devusies ārā no mājas un telefonu atstājusi tur. Viņa par tevi uztraucas. - Roberts izskatās nobažījies. Vai viņš mani nāca meklēt?

- Stulbenis! - Smaidot viņam atcirtu. Pagriezos uz vienas kājas un devos prom. Kad biju jau gabalā es redzēju, ka viņš nav izkustējies no vietas, taču nedaudz tālāk pamanīju, ka tur stāv arī Beāte. Tātad viņš man melo. Nejau viņš vakarā vai naktī sauktu Beāti pastaigā. Godīgi sakot, man nav ne jausmas cik ir pulkstenis, zinu tikai to, ka ārā ir tums. Tātad, varētu būt, ka pulkstens ir aptuveni divpadsmit vakarā.

***

- Tom? - Es it kā čukstus saucu pie kādas mājas atvērtā loga. Domāju, ka šī ir Toma māja, ja vien viņš nemeloja par savu dzīvesvietu.

- Kārlij? Tu traka esi? - Centos uz visām pusēm skatīties, lai atrastu runātāju, kas noteikti bija Toms. Kad pacēlu galvu augstāk, ievēroju, ka viņš ir pie otrā stāva loga.

- Iznāc ārā. - Es smejoties viņu aicināju iznākt ārā.

- Pagaidi, apģērbšos. - Toms pazuda no loga. Pamanīju, ka logā parādās gaisma un pēc brītiņa atvērās mājasdurvis. Toms mani aicināja ienākt.

- Vai tev neviena nav mājās? - Klusām čukstēju Tomam.

- Ir, bet vecmamma jau guļ un viņai ir ļoti slikta dzirde, tāpēc viņa neko nedzirdēs. Nāc man līdzi. - Toms mani aicināja uz otro stāvu, kur noteikti, atrodas viņa istaba.

***

Toms man parādīja katru albumu un pastāstīja par katru cilvēku, katrā bildē. Kamēr es skatījos albumus es jutu, ka Toms uz mani skatās.

- Kārlij? - Toms apsēdās man tuvu klāt, paņēma rokās manu zodu, pagrieza to un pieliecās, lai noskūpstītu. Es nepretojos. Man tas ļoti patika un šķiet, ka es manīmi iekarsu. Jo jau pēc dažām minūtēm es centos atbrīvoties no viņa krekla. Kaut kas nebija tā kā vajadzētu, jo Toms neatbildēja ar to pašu. Iespējams, ka viņš nevēlas neko vairāk.

- Vai tu nevēlies? - Es uzmanīgi atrāvos no Toma un vēroju viņu.

- Kārlij, protams, es vēlos, bet tu esi manāmi piedzērusies. Vai tu nenožēlosi, ja kaut kas tāds notiks? - Tomam bija taisnība. Viņš zin par mani un Robertu, es viņam visu izstāstīju. Varbūt tieši tāpēc Toms nevēlas man nodarīt pāri.

- Es nenožēlošu. - Smaidot atcirtu Tomam, kura rokas bija apvītas maniem gurniem.

Toms turpināja manu iesākto spēli. Viņš lēnām vilka kleitas rāvējslēdzēju uz leju, taisot to vaļā. Viņš skūpstīja manu kaklu un lēnām ar lūpām sekoja saviem pirkstiem. Viņš skūpstija katru vietu, līdz rāvējslēdzējs bija atvērts līdz galam. Viņš lēnām pārvilka kleitu man pāri galvai. Toms visu darīja ļoti maigi, taču kā profesionālis. Viņš kādreiz to noteikti ir darījis.

Toms lēnām mani ieguldīja gultā un pats uzgūlās uz mana auguma. Mēs nepārtraucām skūpstīties. Es lēnām pogāju vaļā viņa bikšu pogas, lai atbrīvotos no liekajām drēbēm. Viņš man nedaudz piepalīdzēja, jo bikses viņam nenovilktu, ja viņš turpinātu gulēt.

Pēc neilga laiciņa mēs abi bijām kaili. Viņš vēl joprojām gulēja uz mana kailā auguma.

- Vai esi droša? - Viņš bažīgi mani vēroja, it kā baidīdamies man pieskarties.

- Jā. - Es žigli atbildēju. Godīgi sakot, es nevarēju sagaidīt. Hormoni plosījās pa manu ķermeni. Toms no naktsgaldiņa izņēma prezervatīvu un izdarīja visu, kas ar to jādara. Toms ar lēnām bet spēcīgām kustībām ienāca manī.

- Au. - Es iebļāvos, jo tas tiešām sāpēja. Toms ar roku noslaucīja asaru no mana vaiga, kas noritēja sāpju brīdī.

- Piedod, mazā. - Viņš neapstājās un darīja visu lēnām, līdz kamēr man vairs nesāpēja. Es locījos uz visām pusēm. Es beidzot biju sasniegusi virsotni. Taču Toms vēl kādu laiku neapstājās, līdz arī viņš sastinga un bezspēcīgi apgūlās man blakus.

***

Atvēru acis un apjuku, jo tā nebija mana lielā gulta. Un tā nebija mana istaba.

- Ak pareizi. - Klusām nomurmināju, kad atcerējos, ka esmu pie Toma. Man nedaudz ir kauns. Es skaidrā prātā to nebūtu darījusi. Uz naktsgaldiņa pamanīju ūdens glāzi un balkus tai mazu, baltu tabletīti. Pagriezos uz otriem sāniem un ievēroju, ka Toma blakus nav. Es piecēlos sēdus un sajutu, ka mana galva sāk sāpēt un mutē parādās sausums. Paņēmu ūdens glāzi un iedzēru balto tabletīti. Vēroju istabu, lai ar acīm atrastu vannasistabu, kurai noteikti šeit ir jābūt. Es tā cerēju, jo pa svešu māju staigāt negribu. Un turklāt, kas notiktu, ja Toma vecmamma ieietu vannasistabā un tur kaila stāvētu sveša meitene?

Kad blakus skapim ievēroju nelielas durvis, es piecēlos kājās, aptinu segu sev apkārt un devos paskatīties, kas aiz tām stāv. Pie durvīm ievēroju, ka tur piesprausta neliela zīmīte.

Sveika, mazā. Jā, šī ir vannasistaba, domāju, ka tev tā noderēs, jo nez kāpēc tev ir kājas aptraipītas ar asinīm!? - Pavēru segu vaļā, lai pārliecinātos. Nelietis, viņs mani ir pētījis. Es momentā jutu, ka mani vaigi pietvīkst. -

Piedod, ka piecēlies viena. Man 7:00 bija jābūt jau darbā. Tu tik saldi čučēji, ka nevēlējos Tevi traucēt.

Ja raizējies par to, ka mana vecmamma Tevi pamanīs, tad neuztraucies. No rīta viņu satiku un izstāstīju, ka pie manis palika pasaulē skaistākā meitene. Tu droši vari doties uz pirmo stāvu.

P.S. Sagatavojies, ka daudz būs jāēd! :)

Foršais Toms.



Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 17

0/2000

Foršs stāsts,tikai šī daļa man likās ļoti haotiska

 0  0 atbildēt

piedzērās un attapās plika gultā :D

 0  0 atbildēt
Wouuuuu, labs pavērsiens. Ļoti patīk! :) Kad nākamā?
 0  0 atbildēt
Piedod, bija iespeja uzrakstit, bet sapratu, ka nav jegas censties. Tapec izdomaju, ka stastu neturpinasu. Ja bus vismaz 100+ patik, tad bus nakosa, bet citadi - nekaa. :) P.S. Paldies, ka lasi. :)
 0  0 atbildēt
Es zinu, ka tas ir daudz un ta, bet gluzi ta pat nevelos turpinat. Protams, Jums jau nav obligati jaspiez tie "patik", ja Jums nepatik. :)
 0  0 atbildēt

Man personīgi liekas, ka tev vajadzētu turpināt rakstīt šo stāstu, jo ir cilvēki, kas viņu lasa. Protams, ambīcijas ir laba lieta, bet tapēc vien, ka tu nedabūji simsts plusus nevajag pātraukt rakstīt. Atceries, ka tava stāsta kvalitāte nav atkarīga no plusu daudzuma. emotion

 0  0 atbildēt
Paklau, Spoki. Vai si dala tiesam ir tik drausmiga, ka to neviens nelasa? Savu nostaju pateicu un tikmer nebus nakosas dalas. :)
 0  1 atbildēt