Čau!
Šodien tāda pārdomu diena. Tādas man ir diezgan bieži, bet es par to nesūdzos. Tad nu arī vēlējos padalīties ar savu pieredzi, kura uzkrāta daudzu gadu laikā ar mērķi palīdzēt citiem saprast to, kas varbūt līdz šim nav saprasts un apzināties to, ko vēl nav sanācis.
Raksts ir balstīts tikai un vienīgi uz manu pieredzi un skatījumu.
Mani sauc Uldis un šobrīd esmu savā trešajā gadu desmitā, tomēr jūtos vēl aizvien pietiekami jauns un spēcīgs, lai noķertu tos, kuri lien priekšā bez rindas vai paspētu uz autobusu, kurš atiet pēc pusotras minūtes no otra pilsētas gala.
Tomēr viss līdz šim nav gājis tik spīdoši, kā reizēm gribētos.
Līdz 14 gadu vecumam viss vairāk vai mazāk bija superīgi. Skolā viss padevās un lielākā daļa arī interesēja. Pavasaros nācās rauties vairākās frontēs, lai vieksmīgi aizstāvētu skolas godu dažādās olimpiādēs. Laikam ejot, sapratu, ka paralēli intelektuālajai slodzei trūkst fiziskās. Tā nu sāku piedalīties vieglatlētikā. Skola, mājas, treniņš, mājas, skola... tāds ritms kādu laiku nesa augļus. Skolā jutos lieliski, rezultāti sportā gana labi, saskatīju, ka varu sasniegt vēl daudz vairāk.. Kad biju gatavs ieguldīt vēl lielāku darbu treniņos, saskāros ar grūtībām - pirmo reizi ar veģetatīvo distoniju (turpmāk VD).
Tobrīd skolā bija saspringts periods. Visi gatavoja savus ZPD darbus. Cits centās vairāk, cits mazāk. Pats par to biju diezgan uzvilkts. Kopā ar slodzi treniņos to bija grūti apvienot. Parādījās pirmie stresi, uztraukumi. Tas nāca arī ar simptomiem - apetīties samazināšanās, galvas reibšana utt. Tā tas bija kādu laiku, līdz brīdim, kad tas kļuva pārāk nopietni. Biju izteikti zaudējis svaru - līdz tādam līmenim, kad tas kļuva dzīvībai bīstami, proti, 30 kg. Nācās doties uz slimnīcu, kur tika veiktas neskaitāmas pārbaudes un, manuprāt, neko arī neatrada, taču uzstādīja diagnozi par netipisku anoreksiju. Nu neko, tobrīd man 14 gadi - ko gan es varu zināt par slimībām. Pēc tam nācās doties uz citu slimnīcu, jo stāvoklis neuzlabojās. Cerēju, ka tur man uzstādīs citu diagnozi un varēs uzsākt ārstēšanu.. tomēr atkal vilšanās.. personīgajā lietā redzu ierakstu - netipiska anoreksija. Turpmākais nebija daudz patīkamāk. Pusotru mēnesi pavadīju pie vairākām iekārtām, pārvietošanās ratiņkrēslā.. tajā brīdī sapratu, ka nāksie kaut ko domāt ar saviem spēkiem (un to saka cilvēks, kurš no spēka izsīkuma nebija spējīgs paiet).
Pienāca Ziemassvētki un nemanot biju sācis ēst. Pieņēmos ļoti lēnām svarā, sāku atgūt formu un mēneša (!!!) laikā tiku izrakstīts no slimnīcas, jo biju sasniedzis tādu svaru, kad bija nepieciešama tikai attāla, regulāra uzraudzība. Nākamo gadu pavadīju mājās, atgūstot spēkus un tiekoties ar ārstiem, kuri aizvien laikam domāja, ka man ir anoreksija.
Pirms trīs gadiem saskāros ar VD otro reizi. Simptomi līdzīgi, bet šoreiz ārsti diezgan droši un pārliecinoši uzstāj, ka tā ir VD diezgan nopietnā stadijā. Ārstēšana arī citāda. Efektīvāka. Lai gan nācās man ņemt akadēmisko un cīnos vēl šodien ar to, vismaz zinu, kas man kaiš un ko ir nepieciešams darīt, lai spētu kaut cik normāli dzīvot, sadzīvot ar visām panikas lēkmēm un depresijām.
Lai gan tādi tumšie periodi man uznāk diezgan bieži, kad rokas nolaižas, vienmēr esmu spējis saņemties un turpināt tandēmā ar savu lielisko psihiatru (paldies viņam). Tas man rada pārliecību, ka arī turpmāk spēšu pārvarēt daudz grūtību.
Nākotnē plāns ir izveidot domubiedru grupu, kuri arī cieš no VD, jo vienam ar to cīnīties ir ļoti grūti un daudzi arī neizcīna šo uzvaru. Tāpat plānoju vadīt sarunas un lekcijas par šo tēmu un, iespējams, pat izveidot kādu manuskriptu, kuru veltīt tam, kas mani padarījis par citu cilvēku - VD.
Kāda ir šī raksta morāle? To lai spriež katrs pats, bet skaidrs ir viens, ka nu katra diena jādzīvo kā tie būtu svētki. Un, protams, vienmēr būt pārliecinātam par sevi. Ja pārliecināts nebūsi pats, neviens nespēs palīdzēt.
Galvu augšā un gan jau tiksimies kaut kur! 
Paldies par atklātību un lai viss izdodas!
Ceru, ka šis stāsts iedvesmos kādu uz atveseļošanos, saprašanu vai kā savādāk!
Kādreiz arī sirgu ar veģetatīvo distoniju - uznāca panikas lēkmes, nevarēju paelpot, baisi augts asinsspiediens, sajūta, ka tūlīt atmetīšu pekas un vienlaikus bailes no nāves. Saucu ātros, tie laida vēnā zāles un neko nepārmeta, jo tas esot izplatīts izsaukumu iemesls. Mēdzu iedzert, bet tas nepalīdzēja, tāpat kā darbs laukos, pirts, upe, cope ar draugiem, pastaigas ar metāldetektoru, pat ar izpletni lēcu un ceļoju uz eksotiskām zemēm (Filipīnas, Bali u.c.). Nekas nelīdzēja, līdz iemīlējos, bet mīlestība bija nepiepildīta. Tas radīja kvalitatīvi daudz augstāku stresa līmeni, kura rezultātā veģetatīvā distonija pazuda kā sniegs pavasara saulītē, un to nomainīja krietni šausmīgāki psihiskie pārdzīvojumi, salīdzinot ar kuriem veģetatīvā distonija un depresija šķita mīļas atmiņas.
Pārdedzināji sevi. Pazīstama sajūta, galvenais ko jābeidz darīt- uzskatīt ka par katru cenu vajag izdarīt vairāk un vairāk, citādi nepaspēsi kaut ko. Šī cena bieži vien ir psihiskās kaites, kad pārej pāri kādam limitam īsā periodā par daudz. Man nebija distonija, bet depresija ir pazīstama lieta. Sākumā mēģināju to risināt dažādi- ar cigaretēm, medikamentiem, alkoholu, narkotikām, lai uz brīdi aizmirstos, un pārvarētu dzīves stulbumu- ka cilvēkiem svarīgāka ir nauda un vara, nekā kā jūtas otrs cilvēks. Galvenais tam visam bija, ka biju vīlies cilvēkos- viņu feik tēlošanā, negodīgumā, izmantošanā, neiejūtībā, tiekšanās pēc bagātības kā tikai galvenā dzīves mērķa. Tanī brīdī pievērsos reliģijai, un tas ļoti palīdzēja arī iegūt tiešām dziļu izpratni par pasaules uzbūvi un paskatīties no malas- ka dzīvojot mēs visi aizmirstam par Dievu, bet kad kāds nomirst- tad ceram, ka viņš nonāks pie Dieva. Subjektīvi apskatām viņa dzīvi, un ceram, ka būs ok un nonāks paradzīzē. Tanī pat laikā, pēc cilvēka dzīves spriežot, lielāko dzīves daļu cilvēks ir tiecies tikai pēc naudas, krāpis citus, izturējies augstprātīgi- "Ko līdz, ja cilvēks iemanto pasauli, bet zaudē dvēseli" . Tagad vairs nav tas, ka pastāvīgi ir mazvērtības kompleksi, jo man vajag vairāk un vairāk, un es mūždien uzskatītu sevi par cietēju (Reizi pa reizēm ir gan).
Esmu iemācījies gandrīz katrā dzīves brīdī koncentrēties uz pozitīvo, un izbaudīt katru sekundi un minūti. - Bet arī domājot un darot citiem tikai to, ko es gribētu, lai dara man.
Draudzeni gan pagaidām nav viegli atrast, jo lielākā daļa meiteņu ir izlaidušās un nemaz neuzskata par nosodāmu izlikt puskailas bildes apskatei. Un protams, arī pastāvīgi ir seksa propoganda internetā un citur- jo arī dziļākā izpratnē esmu sapratis, ka ar to ir viegli piesaistīt uzmanību, jo seksuālā dziņa tiek piesaistīta uzreiz vairošanās iespējai.
Tomēr, dzīvi uztveru daudz mierīgāk. Bez cigaretēm, narkotikām. medikamentiem utt. 
man ir otrādi ar veģetatīvo distoniju - es pieņemos svarā.
un kad uzdod vēders, viss sagriežas un klucēt jāiet, pat nezinu, no kurienes tik daudz klucējamais materiāls rodas.
Kā jau te daudzi raxta - viss ir galvā, apziņā, ambīciju pārspējā pār organisma spējām. Tu vari un tev izdosies! Vienkāršā dzīves patiesība, kas man ar prasīja gadus un pieredzi - tu vienmēr nevari būt pirmais un to arī nevajag, lai tiek arī citiem.
Var diezgan ātri izsist no galvas to slimību, ja mazliet pacenšas
Zināma lieta, ir gadījies. Diagnoze R37, ja nemaldos. No savas puses varu ieteikt sākt dzert alu un daudz. Ij nerviem palīdz, ij miegs labāks, ij kalorijas tiek uzņemtas. Protams, organismi ir dažādi, bet pamēgini. Vispār ir tāds krievu teiciens - Vse bolezņi ot ņervov, oģin triperok ot udovoļstvija.... Veseļojies.
