Pienāca Ziemassvētki un nemanot biju sācis ēst. Pieņēmos ļoti lēnām svarā, sāku atgūt formu un mēneša (!!!) laikā tiku izrakstīts no slimnīcas, jo biju sasniedzis tādu svaru, kad bija nepieciešama tikai attāla, regulāra uzraudzība. Nākamo gadu pavadīju mājās, atgūstot spēkus un tiekoties ar ārstiem, kuri aizvien laikam domāja, ka man ir anoreksija.
Pirms trīs gadiem saskāros ar VD otro reizi. Simptomi līdzīgi, bet šoreiz ārsti diezgan droši un pārliecinoši uzstāj, ka tā ir VD diezgan nopietnā stadijā. Ārstēšana arī citāda. Efektīvāka. Lai gan nācās man ņemt akadēmisko un cīnos vēl šodien ar to, vismaz zinu, kas man kaiš un ko ir nepieciešams darīt, lai spētu kaut cik normāli dzīvot, sadzīvot ar visām panikas lēkmēm un depresijām.
Lai gan tādi tumšie periodi man uznāk diezgan bieži, kad rokas nolaižas, vienmēr esmu spējis saņemties un turpināt tandēmā ar savu lielisko psihiatru (paldies viņam). Tas man rada pārliecību, ka arī turpmāk spēšu pārvarēt daudz grūtību.
Nākotnē plāns ir izveidot domubiedru grupu, kuri arī cieš no VD, jo vienam ar to cīnīties ir ļoti grūti un daudzi arī neizcīna šo uzvaru. Tāpat plānoju vadīt sarunas un lekcijas par šo tēmu un, iespējams, pat izveidot kādu manuskriptu, kuru veltīt tam, kas mani padarījis par citu cilvēku - VD.
Kāda ir šī raksta morāle? To lai spriež katrs pats, bet skaidrs ir viens, ka nu katra diena jādzīvo kā tie būtu svētki. Un, protams, vienmēr būt pārliecinātam par sevi. Ja pārliecināts nebūsi pats, neviens nespēs palīdzēt.
Galvu augšā un gan jau tiksimies kaut kur!