Decembris. Mēnesis, kurā uz katra stūra redzi izpušķotas eglītes, reklāmas par dāvanām un veikalos nepārtraukti atrodas cilvēki. Lēnā gaitā staigāju pa Galeriju Rīgu. It kā bija japērk dāvanas, bet nekas īpaši nekrita acīs. Iegāju Baltman, varbūt bija jāpalutina pašam sevi ik pa laikam? Saviesīgie uzvalki un krekli atgādināja, ka tuvojās vecgada vakars. Lai gan parasti tas vakars bija viens no labākajiem decembrī, ballītes un burbuļojošs šampanietis, tagad man bija pienākums. Sāku apšaubīt lēmumu, ko toreiz pieņēmu pirms pāris nedēļām, ka pavadīšu to vakaru ar savu draudzeni Patrīciju un viņas ģimeni. Nevarēju arī īsti atteikt, pēc tām skaistajām vakariņām ar vīnu.
Man, ja godīgi, labāk būtu paticis piedāvājums braukāt pa dažādām ballītēm. Kaut vai pavadīt to vakaru kādā viesnīcā, divvientulībā. Tikai ne ar viņas visu ģimeni. Viss jau būtu ok, ja visi mums nejautātu par precībām ik katru reizi, kad ierodamies. “Kad būs ielūgums?”, “Kur tad būs kāzas?” un tamlīdzīgi. Patrīcija smaidīdama lūkojas uz mani, bet man nācās domāt kā apiet šo jautājumu.
Saņēmu ziņu, kas mani izrāva no manām pārdomām. Dāvis aicināja satikties bārā Vecrīgā, divatā, pa mierīgo. Dāvis ir mans bijušais studiju biedrs un kompanjons daudzās vētrainās ballītēs. Sapratu, ka vienīgais, kas mani atrautu no nepatīkamām domām būtu dzēriens ar stipru alkohola saturu, tādēļ devos ārā no veikala un iekāpu liftā, kurš mani aizveda uz pazemes stāvvietu. Devos mājās nolikt mašīnu, tālāk devos ar Boltu Vecrīgas virzienā. Ierados B bārā, pārlaidu skatu visiem galdiņiem un pamanīju Dāvi, kurš bija rezervējis mums galdiņu pa kreisi stūrī. Manuprāt, vislabākā vieta visā bārā, jo šeit varēja pārredzēt visu un visas. Dāvis piedāvāja pasūtīt pa šotam un es piekritu. Cenote Blanco, divas šķēlītes citrona ar sāli. Tekila ir vienīgais alkohols, kas nevis atslābina, bet uzdzen jautrību. Simpātiska bārmene pienesa mūsu dzērienus un es nopūtos. Ātri izdzēru aso dzērienu un atslābinājos mīkstajā krēslā, kamēr neritēja ierastās sarunas ar Dāvi.
Domas sāka nomākt un vienīgā, kas nāca prātā bija Patrīcija. Viņa mani neatlaida no savām skavām pat tad, kad vēlējos par viņu nedomāt. Sāku ar Dāvi apspriest Patrīciju. Viņš piebilda, ka nekad nebija sapratis, kā tad mēs satikāmies. Es atcerējos to liktenīgo vakaru un pasmaidīju. Savādi, ka bija pagājis gandrīz gads, kopš viņu satiku. Tā ballīte Jaungada vakarā bija nepārspējama un Patrīcija likās tik šarmanta un noslēpumaina, ka vienīgā, kurai pievērsu uzmanību to visu vakaru bija viņa. Viņa tiešām mācēja mani pavedināt un viņa bija satriecoši skaista. Pēc pavadītas nakts mēs apmainījāmies ar telefona numuriem un turpinājām satikties, līdz gandrīz katru vakaru pavadīām viens otra tuvumā. Sākums šīm attiecībām bija patiešām grandiozs. Piedzīvojumi un jautras ballītes Vecrīgā, nakts izbraucieni uz Jūrmalu un fantastisks ceļojums uz Portugāli. Tas bija tiešām jautri. Viņa tiešām šķita kā sapņu meitene.
Dāvis piedāvāja vēl vienu šotu un es piekritu. Pārdomas par pagātni turpināja uzmākties un es ierāvu otro šotu. Varbūt nemaz nebija tik rožainas man tās attiecības. Patrīcija, protams, vēl joprojām bija tik pat skaista, kā tad kad viņu satiku, bet viņa bija palikusi bezgala garlaicīga. Varbūt priekš viņas nopietnas attiecības nozīmēja pilnīgu mieru un klusumu. Nedaudz pietrūka tā trakā Patrīcija, kas mani pavedināja Jaungada ballītē. Kad piedāvāju aiziet uz kādu bāru, satikties ar draugiem, iedzert kādus dzērienus un dejot cik vien var, viņa labāk izvēlējās ietīties segā un skatīties savus seriālus. Lai gan tas bija patīkami – ik pa laikam mierīgi nosnausties, katras brīvdienas tā pavadīt bija tiešām neciešami. Varbūt viņai izklaidēties vairs nešķita tik svarīgi, kad mēs bijām kopā. Viņai laikam šķita, ka bārs ir kā dzīvais “Tinder” un nekam citam tas neder. Bet viens es arī uz bāriem un klubiem doties nevarēju. Tad es viņu “krāpu”. Gribējās tās sestdienas un svētdienas pēc grūta darba pavadīt kopā, bet viņai draudzenes šķita svarīgākas. Katras brīvdienas kādai draudzenei bija dzimšanas diena, vajadzēja padomu, vai vienkārši pa veikaliem pastaigāt. Vai arī viņa ierakās savās studiju grāmatās un konspektos. Protams prieks, ka meitene mācījās un nākotne viņai izskatījās gaiša, bet bija tāda sajūta, ka mēs nevis bijām kopā, bet kaimiņi vienā dzīvoklī. Toreiz, kad Patrīcija piedāvāja kopā īrēt dzīvokli, es piekritu, bet dažreiz domāju, ka varbūt būtu labāk būtu atteicies.
Draudzenes, manuprāt, viņai bija iesējušas galvā domas par to, ka man vajadzētu viņu bildināt. Biju pat redzējis kā viņa skatās laulību bildes internetā un blogus par to, kā organizēt kāzas. Radījās tāda sajūta, ka viņa to darīja, lai es pamanītu. Pārdomājot šo visu, radās vēl lielāka nevēlēšanās doties uz viņas ģimenes vakariņām. Reāli negribējās. Labprāt būtu tik tālu no Latvijas un Patrīcijas, lai vispār par neko tādu nedomātu. Domāju, cik sen manā dzīvē nav bijusi jautrība.
Dāvis dzirdējis šo visu pasmējās un jokojoties piedāvāja pamest visu un aizbraukt kādā ceļojumā. Būtu interesanti, viņš piebilda. No sākuma es biju skeptisks. Kādreiz spontānie ceļojumi bija ierasta parādība, bet tad tas šķita tik savādi, ka mani tas uzjautrināja. Vai tas bija normāli? Nē, nedomāju viss. Biju tik ļoti izmainījies pa to gadu, dēļ attiecībām kurās jutos nožēlojams.
Doma par spontānu ceļojumu nešķita vairs tik dīvaina. Dāvis smīkņāja, un es pamāju ar galvu. Braucam, es teicu un atbloķēju telefonu.
Ziniet, kur es vēlējos pavadīt Jauno gadu? Vegasā. Vispār vēlējos uztaisīt ceļojumu pa lielākajām ASV pilsētām. Patrīcija vairs nešķita tik laba, kā pirms pāris stundām. Katrai lietai ir savs derīguma termiņš, arī tām attiecībām. Atā Patrīcija, sveika Amerika. Nedaudz iereibis es ievadīju savu kartes numuru telefonā un parādās uzraksts: “Jūsu biļetes ir apstiprinātas.”
Super!!!
Pēc vētrainām trim nedēļām ASV ierasties Latvijā šķita tik savādi. Te bija tik kluss. Braucot mājās paziņoju Patrīcijai, ka drīz ieradīšos un ka vēlējos ar viņu parunāt, bet nesaņēmu atbildi. Savādi, jo Patrīcija vienmēr atbildēja pāris minūtēs. Nolēmu par to nedomāt un relaksēties brauciena laikā. Pēc tik ilga lidojuma man bija nepieciešama atpūta. Atslēdzu durvis. Patrīcija nebija uz vietas, bet pamanīju kastes uz grīdas, netālu no durvīm. Sapratu, ka tajās ir visas manas mantas. Uz kastēm bija nolikta mūsu kopbilde, kas bija saplēsta. Saņēmu īsziņu no Patrīcijas. “Esmu SPA Lietuvā. Savas mantas atradīsi viegli. Jauku dzīvi.”
Bez mājām, bez draudzenes.. Ko tālāk? - Bloga ieraksta beigas lasi manā lapā - https://mistersx.com/ka-es-iemainiju-draudzeni-pret-celojumu/
