Latvijas Spoki! Te nu ir noslēgums (vismaz pagaidām) viena pakša armijas gaitām.
21.jūlijs.
Rīts sākās nedaudz vēlāk nekā ierasts pēdējās divās dienās, proti, plkst.6:00. Nakts sardzes dežūra šoreiz man bija no plkst.2:00 līdz 3:00 un jau kārtējo reizi tā paiet neticami ātri. Visapkārt klusē mežs, vien tālumā ik pa laikam dzirdams kā strādā ložmetējs (mežā mācības ir arī citām armijas daļām). Pēc plkst.3:00, kad esmu atpakaļ guļammaisā, sākās lietus, kas, par laimi, ātri vien pāriet.
Rīta rosmes vietā noejam divus kilometrus pie mācību vadības, lai saņemtu pēdējos norādījumus. Turpat paēdam sausās brokastis un kātojam divus kilometrus atpakaļ. Brokastīs mūsu nodaļas komandierim ir jautrs garastāvoklis, tāpēc gandrīz ikviens saņemam sodus. Kasparam par pīpēšanu bez atļaujas sods ir šodien nepīpēt. Rolands bez atļaujas paspēj ievilkt tikai divus dūmus, tāpēc viņam sods ir nepīpēt līdz pusdienu laikam. Es pasaku, ka pusdienu laiku šodien taču nosakām mēs paši (jo komandierim pēc brokastīm mūs uz nezināmu laiku ir jāatstāj), par ko saņemu sodu – šodien nedomāt. Visbeidzot Aigaram, par to, ka smaida par visiem šiem sodiem, tiek noteikts sods šodien pīpēt (Aigars ir nesmēķētājs). Protams, ka visi šie sodi ir pa jokam, komandieri var saprast – neliela atelpa no mūsu nodaļas pēc gandrīz nepārtrauktas kopā būšanas teju trīs nedēļu garumā.
Pēc atgriešanās atpakaļ no brokastīm sadalām katram dežūras laikus vakardienas vakarā iekārtotajā patruļbāzē un bunkurā. Pēc leģendas pretiniekam būtu jāparādās uz meža ceļa ap plkst.9:00, taču pirmās stundas paiet mierīgi. Ap plkst.11:00 kaut kur netālu atskan sprādzieni, visi, izņemot divus brāļus gulētājus, kas no šā pat nepamostas, uzvelkamies līdz pēdējam, bet nekas neseko. Jāgaida! Tā būs visu dienu, jāsaka, ka ļoti nogurdinoši! Vieglāk būtu maršs vai šaušana, bet neko darīt – arī šādas lietas jāapgūst.
No plkst.12:00 līdz plkst.16:00 ir mana kārta gulēt bunkurā. Šausmīgi neērti, tirpst rokas, pakustēties īsti nevar. Stundu no vietas šādā stāvoklī jāskatās binoklī, nepalaižot garām nevienu apkārt notiekošo sīkumu. Pēc tam bunkurā samainos vietām ar pārējiem trim cīņu biedriem, kuriem arī priekšā tas pats, lai tikai plkst.16:00 varētu visi izlīst dienas gaismā, nomainoties ar nākamo grupu. Lai īsinātu laiku, aprakstām bunkurā esošo baļķu sienas un griestus ar dažādiem saukļiem, kā, piemēram – “kāpēc man ir jāguļ šajā bedrē?”, “kur ir mana atombumba?”, “ja lasi šo, apsveicu – tu neguli”, “mīlestība uzvarēs” (šo pēdējo, protams, ka uzraksta meitenes, šķiet, ka tā bija Līva).
Plkst.16:00, atgriežoties no bunkura atpakaļ patruļbāzē, sākam jau nedaudz uztraukties, ka no pretinieka joprojām ne ziņas, ne miņas. Laiku gan pavadām ļoti jautri, kopā ar Aigaru atceroties katra no mums dzīvi jaunībā kojās, meitenes un nebeidzamos tusiņus. Vārdu sakot, risinām īstu veču runas, taču neziņa un bažas par pretinieku, kas nezin kur kavējas, lēnām un nepielūdzami pieaug. Un tad – vairāk nekā septiņas stundas pēc leģendā paredzētā laika, skanot krievu kalbasņikiem, ar dūmu granātu sprādzieniem beidzot parādās pretinieks!
Tie ir pretinieka tālie izlūki. Novērojam un pierakstām to izdarības, līdz tie aizbrauc. Un atkal gaidīšana, kad nāks pretinieka galvenie spēki, un neziņa, jo informācijas par to, cikos tas būs, nav. Paēdam, Gvido uzjautrinoties par maniem eksperimentiem, cik daudz vienlaicīgi degošas spirta tabletes var izturēt mūsu katram izsniegtais individuālais katliņš (sāni nedaudz ieliecas, bet caurums neizdeg). Nedaudz paguļam, kuru laikā atkal atskan sprādzieni kaut kur netālu, un šoreiz no tiem nepamostos es. Plkst.20:00 atkal dodamies uz četrām dežūras stundām bunkurā.
Tikai īsi pirms pusnakts no nodaļas komandiera, kas atgriezies pārlaist nakti pie mums, saņemam informāciju, ka ienaidnieks būs ap plkst.5:00 no rīta, bet drošības labad līdz plkst.3:00 daļai no mums vēl ir jāuzturas, dežurējot bunkurā, lai pēc tam uzreiz celtos un gatavotu slēpni uzbrukumam.
Sadalāmies divās grupās – viena grupa paliek gulēt un sargāt patruļbāzē ar sardzes dežūras maiņu plkst.1:30. Par pirmo sargu stratēģiski izvēlamies lielāko gulētāju un neesam kļūdījušies cerībās – viņš aizmieg postenī jau pēc desmit minūtēm. Tātad, otrajam sargam, kam bija jābūt man, diez vai būs jāsargā, jo nebūs neviena, kas pēc pusotras stundas pamodinās. Zinu, ka nav labi šādi rīkoties, bet visi esam totālā miega badā, turklāt šī būs pēdējā nakts mežā. Otra grupa iekārtojās bunkurā ar norunu, ka viens dežurēs ar binokli cik ilgi vien varēs izturēt un tad kādam būs viņš jānomaina.
22.jūlijs.
Plkst.3:20 tiekam pamodināti no bunkura grupas vecākā – Rudolfa. Viņš pastāsta, ka naktī vēl divas reizes pretinieka izlūki ir braukuši garām, bet par to, kas notika pēc plkst.2:00, viņam nav informācijas, jo šajā brīdī viņš kā pēdējais no savējiem ir aizmidzis. Tā kā esam aizgulējušies, tad triecientempos sakārtojam mantas, pielādējam magazīnas un nokrāsojamies ar maskēšanas krēmu, lai dotos ierīkot slēpni uzbrukumam. Iekārtojamies slēpnī plkst.4:30. Tad seko pusstunda vai pat nedaudz vairāk, guļot kaujas pozīcijā un klausoties, vai nedzird pretinieku. Vairākas viltus trauksmes dēļ dzirdes halucinācijām, kā arī kādiem sēņotājiem, kas tik agrā rītā, nezin kāpēc iebraukuši poligona teritorijā mācību laikā.
Nav iespējams aprakstīt to brīdi, kad meža rīta klusumā beidzot izdzirdam tālumā šņirkstam granti un akmentiņus uz ceļa un pēc tam klusi braucošas automašīnas tuvošanos. Tas ir kaut kas no mednieka sajūtām, kad tas izdzird tuvojoties lielu medījumu. Adrenalīns un spriedze pārpilda visu ķermeņus, aizmirstas sāpošās kājas un rokas. Beidzot tas brīdis ir klāt, kad nodaļas komandiera priekšā jāparāda viss, ko no viņa esam iemācījušies!
Bez apstājas šaujot, metot sprāgstpaketes un dūmu granātas, metamies uzbrukumā. Tas ir sekmīgs, šķiet, ka kopā uz visu nodaļu pieļaujam tikai trīs kļūdiņas. Nodaļas komandieris ir apmierināts ar mūsu darbu.
Iedvesmojušies no šīs kaujas, piepildām no jauna magazīnas un dodamies izšaut pēdējās patronas pret blakus kaut kur tepat mežā esošo citu nodaļu. Komandieris pasaka, lai vienkārši izbaudām šo uzbrukumu. Tā arī darām. Formāciju ievērojam vien sākumā, bet kolīdz sākās šaušana, tā sākam brīvu improvizāciju. Uzbrūkam, atkāpjamies un vēlreiz uzbrūkam kā vien ienāk prātā, dažs labs meklē savus draugus no pretējās nodaļas, lai pēc tam stāvus ietu viens otram pretim terminatoru cienīgā duelī. Sprāgstpaketes tiek mestas kur pagadās, kas par laimi beidzas bez sekām, lai gan dažas kuriozas situācijas gadās – viena no tām uzsprāgst Sandim gandrīz tieši priekšā, bet man blakus esošais Aigars atvēzējas metienam, kura laikā sprāgstpakete viņam nejauši izslīd no rokām. Rezultātā sanāk metiens uz aizmuguri, tieši aiz mūsu mugurām. Abi metamies ar galvām mellenājos un paspējam laikus piesegt acis un ausis. Vārdu sakot, visi ārdās un līksmo pēc sirds patikas.
Iztrakojušies uz pilnu klapi, moži un mundri pēc šīm kaujām, veicam pēdējo pārgājienu ar modulārajām mugursomām un uzkabēm līdz vietai, kur mūs savāc kravas automašīnas, lai vestu ārā no meža atpakaļ civilizācijā. Pirms tam pēdējo reizi nomālējam sejas ar maskēšanās krēmu priekš kopbildes. Visi tādi klusi un nopietni, pat Gvido ar Kasparu vairs necenšas viens otra seju izkrāsot pandas stilā, ko tik cītīgi darīja visas šīs četras dienas mežā. Ir jau arī iemesls būt nopietniem – esam paveikuši grūtāko pārbaudījumu. Braucot atpakaļ visi pilnā kaklā dziedam kājnieku dziesmu.
Atgriežoties kazarmās, seko piecu stundu ilga savas triecienšautenes tīrīšana un eļļošana. Pāris reizes pat šī procesa laikā tāpat sēdus iesnaužos. Pēc tam seko apģērbu mazgāšana, Vineta sašuj Kasparam ieplīsušās bikses un pēdējā vakara junda. Skatos uz Latvijas karogu, kas lēni laižas lejup, un dzidrajā vakarā gaisā gandrīz fiziski var sadzirdēt skumjas par to, ka rītdien viss jau beigsies. Tagad, kad viss aiz muguras, nekas vairs neliekas tik grūts, lai vēlreiz neatkārtotu.
Kā jau vairākkārt mežā savas nodaļas cīņu biedriem biju teicis, tad grūtākā nakts būs nevis pēdējā nakts mežā, bet gan šī – pēdējā nakts kazarmās pirms karavīra zvēresta došanas. Tas tāpēc, ka daudzas lietas dzīvē tiek sabojātas tikai tāpēc, ka tad, kad viss galvenais jau ir paveikts un priekšā palikušas tikai formalitātes, notiek atslābināšanās un tiek pieļautas muļķīgas kļūdas vai sastrādāts kas tāds, kas pārvelk svītru visam iepriekšējam. To, ka šo lietu nedrīkst aizmirst, šodien kazarmās apstiprina arī komandieri, dažam labam cīņu biedram aizrādot, ka tas pārāk ātri jau ir iejuties dembeļa ādā.
Tieši iepriekš minētā dēļ, lai pierādītu un pārbaudītu to praksē, aizejam ar Sandi zem kāpņu telpas, lai kopistiski ierautu katrs pāris malciņus šņabīša. Galu galā – kas tad tas ir par karavīru, kas dienesta laikā nav ne reizes iedzēris?
Kad atnākam atpakaļ pie gultiņām, mans augšējais gultas biedrs Kaspars saka, ka no mums bišķiņ nes. Vislabākais šādā situācijā būtu iet gulēt, lai dežurējošais komandieris nepiefiksētu mūsu nedarbu. Tomēr palieku uzticīgs savai sākotnējai apņemšanai ik vakaru pavadīt atpūtas telpā, lai baudītu tās radošo atmosfēru. Sēžu kopā ar citiem cīņu biedriem dīvānos, mācās gan vairs tikai Mārtiņš, tomēr noskaņa šeit, vienalga, ir patīkama. Dežurējošais komandieris divreiz paiet man garām, bet neko nesaka – tātad, nav neko saodis. Lieku punktu šīm rindām, lai dotos pie miera tik neierastā vietā pēdējo dienu dēļ, kā gultiņā ar spilventiņu un palagu. Mmmm.
23.jūlijs.
Rīts sākas jau piemirstajā kazarmu režīmā – plkst.6:30, bet bez rīta rosmes. Turklāt beidzot nav jāsaklāj gultiņa ar centimetra precizitāti palaga un segas attālumam no galvgaļa. Pie pieminekļa 7. Siguldas kājnieku pulkam veicam ģenerālmēģinājumu zvēresta došanai. Daži cīņu biedri manāmi nervozē, tāpēc komandieris visus nomierina, sakot – “Nevajag uztraukties! Jums ir palikusi tikai zvēresta došana un tad varēsiet atgriezties mājās zāģēt dēļus vai Anglijā zemenes lasīt.” Šādi iedvesmojoši vārdi palīdz savākties, visu izmēģinām un tad soļojam atpakaļ uz kazarmām. Veicam pēdējos kazarmu iekštelpu uzkopšanas un pašu izskata sakopšanas darbus. Meitenes pēc ilgiem laikiem uzkrāsojas. Svinīgais brīdis tuvojas!
Dodamies vēlreiz atpakaļ uz pieminekli 7. Siguldas kājnieku pulkam, pie kura dodam karavīra zvērestu. Pieļauju divas kļūdas – aizmirstu stāties priekšā skolas priekšniekam, kad saņemu apliecību, un nelaikā sāku soļot uz fotografēšanos. Vadība, par laimi to neredz vai arī izliekas neredzam – pēdējās minūtes kā nekā kopā ar mums. Nodziedam arī pēdējo reizi kājnieku dziesmu. Nez kad varēsim to dziedāt atkal? Visi kopā, laikam jau nekad vairs.
Atgriežoties kazarmās, beidzot varam pārģērbties civilajās drēbēs. Pārsteigums ir dubultā. Izrādās, ka trīs nedēļas esam dzīvojuši kopā ne tikai ar patiesi izturīgām, bet arī ļoti skaistām skvo. Otrs pārsteigums ir atklāsme, ka staigāt atkal kurpēs ir diezgan neierasti – solis tik viegls, bez maz vai jāmācās no jauna staigāt.
Seko ieroču nodošana, ekipējuma nodošana, pēdējais medpunkta apciemojums un atvadīšanās no komandieriem un instruktoriem. Atvadu vārdi ir dažādi – no “paldies” līdz “negribu jūs nevienu te pēc desmit minūtēm redzēt”. Pēdējo reizi smēķētavā uzpīpējot, nolemju palikt nedaudz nekaunīgs, pateicoties komandierim, kas teica pēdējo, iepriekš minēto atvadu citātu, par to, ka mūs te audzināja. Viņš, paliekot sev uzticīgs, ar akmens cietu seju nosaka, ka mēs taču saprotam to, ka ar mums te apgājās vēl ļoti maigi. Kad to apstiprinu, tad beidzot viņš nedaudz atmaigst un novēl veiksmi un izdošanos turpmāk. Kāpjam iekšā autobusā, lai dotos uz mājām.
Autobusā neesam nobraukuši vēl pat pārdesmit kilometru, kad Mārtiņš (viņš devās prom ar automašīnu) atsūta fotogrāfiju, kur sēž ar putojošu alus kausu rokās. Nevar jau palikt parādā, tāpēc izvelku vakardien iesākto šņabīti un palaižu apkārt pa riņķi. Iedzer gan tikai vēl trīs cīņu biedri, turklāt divi no tiem tālāk šādā pasākumā atsakās piedalīties. Lūk, cik braši ir Latvijas armijas šodien jaunizceptie kareivji! Par godu tam divatā ar Nikolaju palēnām iztukšojam pudeli. Tā, arī šis darbiņš ir padarīts!
Tas nu arī ir viss, ko vēlējos uzrakstīt par piedzīvoto patiesi lieliskās trijās nedēļās Latvijas armijā, caur grūtībām pārvarot un pilnveidojot sevi ceļā uz zvaigznēm. Pēc nedēļas tiksimies uz kopīgu pasēdēšanu ar cīņu biedriem, kaut kad tālākā nākotnē atkal tiksimies obligātajās armijas mācībās, bet tas jau būs pavisam cits stāsts.
Epilogs
24.jūlijā pamostos mājās bez nekāda modinātāja plkst.6:30. Brokastis apriju triecientempā. Mjā, refleksi ir izstrādājušies labi, bet gan jau ar laiku tie civilajā dzīvē izzudīs. Taču neizzudīs tas, kā dēļ gāju armijā. Mazie un lielie mērķi ir sasniegti – esmu iemācījies šaut ar granātmetēju, ko dēļ notiekošā Ukrainā tā vēlējos, kā arī uzzinājis, kā jārīkojas tad, kad Krievija iebruks Latvijā, lai pasargātu savas mājas, pats paliktu dzīvs un uzvarētu šajā karā. Tieši tamdēļ ikvienam Latvijas pilsonim, neatkarīgi no dzimuma, būtu jāiziet armijas apmācības. Tas nav viegli, bet ir to vērts! Jo tādu biedriskumu un atbalstu, kāda ir karavīru vidū, jūs diez vai vēl kur dzīvē sastapsiet!
Dažas dienas vēlāk, sazvanoties ar cīņu biedriem, uzzinu, ka 16.jūlijā ministrijai nosūtītie nelietīgie ziņojumi, kuru dēļ no mūsu apmācībām atskaitīja divus komandierus, ir izvērtēti un atzīti par neatbilstošiem ar visām no tā izrietošajām sekām un tiesībām saņem kompensāciju. Kaķa lāsti debesīs nekāpj. Un pareizi vien ir – ja nevari turēt, tad nav ko iet uz armiju un kačāt savas pravas!
GODS KALPOT LATVIJAI!
