local-stats-pixel

Vai tiešām ņirgāties par citiem ir normāli?!153

1453 7

Labdien!

Daudzi no Jums savulaik ir tikuši apsmieti, iespējams, pat fiziski aizskarti, iespējams, pat esat bijuši depresīvos apstākļos, iespējams, esat saskārušies ar morālo vardarbību gan ģimenē, gan skolās, gan citur. Vēlos Jums pastāstīt nedaudz no savas personīgās pieredzes..

Sākšu stāstījumu ar to, ka neesmu bijusi tas ''krutais'' bērns, neesmu iederējusies ne pulciņos, ne grupiņās, ne skolās, ne starp draugiem, ja nu vienīgi ar to, ka mani ir ''forši apsmiet''. Mana ģimene izjuka, kad man bija nieka 3 gadi. Vēlāk manai mammai klājās grūti, nebija viegli ar naudu, un citām lietām, taču es vienmēr biju paēdusi un apģērbta. Bērnībā biju jauks bērns ar labām sekmēm gan dārziņā, gan sākumskolā. Es biju kā lielākā daļa bērnu līdz 11 gadiņiem. Skolā klasesbiedriem likās savādāk, viņi mani nepieņēma. Es nepratu būt tik ''forša'', kādi bija viņi.

Visspilgtāk atceros pāridarījumus, kurus ikdienā esmu jau iemanījusies izgrūst no sava prāta. Skolā mani bieži iekaustīja, protams, ne tā, ka man palika kāds zilums, taču mani iedunkāja, mani apsmēja un es vēl līdz šai dienai nesaprotu, par ko. Nācās nomainīt skolu, un tur sākās viss tas briesmīgākais. Zēni uz mani skatījās šķību aci, jo redz, mani iepriekšējie ''jaukie'' klasesbiedri tiem bija sastāstījuši, ka ar mani nevajagot draudzēties, nāku no nabadzīgas ģimenes. Tai skolā jutos tik tiešām nevienam nevajadzīga. Pārbraucot no skolas, bieži gūlos gultā, raudāju, un neko nesapratu. Domāju - kas man vainas? Tai skolā nomācījos pusotru gadu, taču labāk nekļuva. Tiku iedalīta nūģu pulciņā.

Nevaru teikt, ka man nebija nevienas draudzenes. Bija arī draudzene, kura skolā par mani nelikās ne zinis, bet, kā biju mājās, tā viņa nāca pie manis, sak, nāc ārā, paspēlēsimies.. Es toreiz biju ļoti naiva, nesapratu, ka acīs - draudzene, bet aiz muguras - ļaunākais murgs. Viņa par mani zināja visu, bija mana ''uzticības'' persona, jo es biju naiva. Tikai pēc tam sapratu, ka visu viņa atstāsta citiem. Gan to, kas man patīk. Gan to, kuri cilvēki man riebjas. Gan to, ko es domāju par citiem.

Atkal nācās mainīt skolu, jau trešo reizi. Tur man sākās zelta dzīve, centos iederēties. Neņemot vērā to, cik kautrīga un mazrunīga biju kļuvusi, cilvēkiem es patiku.. Man toreiz bija 15 gadu.

1453 7 153 Ziņot!
Ieteikt: 000
Izmantotie avoti:
http://es
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 153

0/2000

Man atkal skolā bija tā, ka netiku fiziski ietekmēts, nebija nekādu problēmu at "huligāniem", bija draugi utt, Bet vairāk aprunāja un centās par mani izņirgāties meitenes, jo es nebiju viens no tiem izskatīgajiem, stilīgajiem, modīgajiem. nesekoju trendiem un visiem tiem "saldo" stiliem utt Bet tā aprunāšana ilgi negāja jo man bija un vēl joprojam ir tā "I dont give a shit attieksme". Līdz ar to klases cacām palika garlaicigi un likās mierā.. Bet manīn nekas nav mainījies... vēl jo projam ir viss poh, neinteresē ne mode, ne trendi, ne stiligas drebes un aksesuāri. Labāk aizeju uz garažu motoru paskrūvēt nekā taisu manikīru vai eju šopingot pa rīgas lielveikaliem.

12 0 atbildēt
Vistumšākās vietas ellē ir atvēlētas tiem, kuri morālas krīzes brīdī nolemj neiejaukties. /Dante/
11 0 atbildēt

Tas nu laikam tā ir iegājis dabā, stiprākie apsmej/iekausta vājākos, parāda savu varu apkārt + vēl ja vājākajam ir bijis kāds brīdis skolā/ārpus skolā, par ko runā visa skola, tad nu gan gribās nošauties. Bet nu tā diemžēl vienmēr būs. Mēs to nevaram mainīt. 

Prieks par tevi, ka biji pietiekami stipra un izturēji visu, ko tev vajadzēja piedzīvot skolas laikā. Stay Strong. emotion

10 0 atbildēt
Drosmīgi izklāsti visu emotion ar tādām lietām saskaras ļoti daudzi bet runāt uzdrošinās retais. Visu cieņu tev par to
9 0 atbildēt

Pati esmu skolniece un joprojām saskaros ar šo ņirgāšanos. Neesmu tieva un smalka, bet neesmu arī baigais valis, protams, visas meitenes mūsu skolā ir 40 - 45 kg, kas ir slimi, jo neuzskatu, ka tas ir normāli, ja tu sver 40 kg devītajā klasē. Man ir normāls svars - 65 kg, bet redz cilvēki uzskata, ka tas ir baigi daudz un man birst virsū daudz apvainojumi. Tusne, govs, resnā cūka un tā. Es protams, neņemu galvā. Esmu jauka būtne un pāri darītāji to labi zin, tāpēc, kā tik kaut ko vajag - Līvucīt, pelīt, saulstariņ vai tu varētu...? Es protams, izpalīdzu, bet nepatīkama sajūta, ka nākamajā dienā viss sākas no jauna - stulbā govs, resnā cūka un tā. Bet karma ir reāla lieta un es zinu, ka nejau es būšu tā kam beigās ir slikti. Nav tā, ka man nav draugi. Man ir 3 cilvēki skolā kurus es mīlu vairāk par visu un neiemainītu pret neko. Labāk ja mani aiz muguras apliek cilvēki un man ir trīs draugi un es esmu nedaudz apaļīga, nekā sveru 40 kg un man ir fake draugi, kas regulāri apdirš aiz muguras. 

9 0 atbildēt
Bērni ir nežēlīgi. Joprojām ieniistu savu pamatskolas klasi.
9 0 atbildēt
Es 13 gadu vecumā arī aizgāju uz jaunu skolu. Ar mani nedraudzējās, jo biju jauniņā, viens puisis mani apcēla. Viņš man sēdēja aiz muguras un skaļi nošķaudījās 2x. Pārējie sāk smieties, es saprotu kkas nav. Normāli - uzharčoja uz muguras. Mans mērs bija pilns - es pagriezos, iesitu viņam tā ,ka nokrita un atsitās pret skapi. Kopš tās reizes - visiem pret mani cieņa, viss oks!! Es arī uzskatu, ka pret emocionālo vai fizisko vardarbību IR SEVI JĀAIZSTĀV!!! es to mācīšu saviem bērniem. Sit pretī, dari visu,lai parādītu, ka neesi lupata, bet tāds pats cilvēks kas arī var nodarīt pāri, ja tev dara pāri! Jo savādāk par Tevi turpinās ņirgāties... Un daudzi neiztur šo smagumu, tādēļ izdara pašnāvību vai aiziet uz skolu un visus novāc. Es tiešām neesmu par vardarbību, bet atvainojos - skola ir mežoņu džungļi un tur valda dzīvnieku likumi. Pierādīsi, ka esi stiprs - izdzīvosi. Arī ,ka jums ir nav tāds raksturs - ja esat uz iekšu vērsti, klusi - noskaņo savu prātu uz "b*e tās ku*es mani vairs neaiztiks!" Un esi gatavs/gatava iet sist pa muti, ja nepieciešams, bet DARI VISU, lai pierādītu, ka neesi Lupata!
9 1 atbildēt

Bieži vien nav saprotams, kurš kuru apceļ! Draudzējās augstskolā puisis un meitene, puisis pievērsa uzmanību meitenei, dāvaniņas, konfektes u.t.t. Beidzot pēc pusgada atzinās meitenei, ka to mīl. Meitene apvainojās un aizskrēja pie augstskolas vadības raudādama, puisi palūdza pamest augstskolu. Tomēr tas bija tikai sākums, meitene sāka rakstīt puiša darba vietai, ka puisis ir psihiski slims un bīstams. Atlaist puisi gan neatlaida, jo vērtīgs speciālists, bet mums, kolēģiem, nebija patīkami. Pats nepatīkamākais - puisis nevarēja atrast citu meiteni, jo bijusī kursa biedrene kaut kā uzzināja par jaunajām draudzenēm, iedraudzējās ar tām un stāstīja, ka puisis esot psihiski slims un bīstams - varot nobiedēt ar uzstājīgu agresivitāti. Tas velkas jau trešo gadu - bijusī kursa biedrene nesarunājas ar puisi, nav teikusi viņam nevienu vārdu trīs gadu laikā, bet nepārtraukti interesējas par puiša karjeru un rūpējas, lai tas nevarētu atrast sev draudzeni. Šeit grūti pateikt, kurš kuru vairāk apcēlis un apceļ, bet draņķīgi jūtas abi divi!

8 0 atbildēt

Manuprāt, pats šausmīgākais ir redzēt pieaugušos, kuri ņirgājas par bērniem.  Un pēc tam cilvēki brīnās, kāpēc bērni par sevi stāsta , cik viņi slikti, kur tad viņi to ir ņēmuši, ja ne no tiem pāridarītājiem? 

7 0 atbildēt

Kā tu sevi noskaņo tā arī jūties. Tas, ka bērni ir ļauni jau sen zināms fakts un it īpaši šajos pēdējos 15-20 gados kur dominē nauda un ''krutums''.

8 1 atbildēt

Tādām lietām arī es skolā gāju cauri. tikai tapēc ka biju savādāks,nabadzīgāks, laipnāks, kautrīgāks, lēticīgāks. man nenācās mainīt skolu, jo tādu iespēju man vienkārši nebij.

Bet tā bij ļoti  laba pieredze,tā sakot dzīves skola. tagad uz to atskatoties bieži nopriecājos, jo liela daļa no cilvēkiem, kas mani apcēla un iekaustija pašlaik nav nekas, dzer trīssimto dienu, vai strādā lielveikalā un turpina palikt tajā 15gadnieku stadijā. pēc desmit gadiem ir tieši tur pat kur šķīrāmies, dzīvo pie vecākiem vai ar draugiem bez turpmākās motivācijas. dzīvo skaitajai šodienai. 

  man tā apcelšana ir ļoti iespiedusies atmiņā, un ir ļoti laba motivācija. nekas nesit spēcīgāk kā dzīve, nav nozīmes cik tu vari izturēt, bet kad sāksi sist pretī!

6 0 atbildēt
Njam, biju es kluss skolas.. taapeec tiku apcelts. Peedeejo gados man tas viss piebesija un saaku kluut par pohu*istu, man bija viss pie kaajas ko viņi domaa, teicu ko domāju. Taa vismaz pabeidzu skolu un beigās daļa normāli klasesbiedri ar mani runāja, paareejie krutie muļķi turpināja tusieties un smieties pat muļķībaam.
6 0 atbildēt

Nezinu kā tagad, bet līdz kādai 9. klasei vienmēr kāds kādu apsmēja un regulāri arī izkāvās pēc stundām.  emotion 

6 0 atbildēt

"Tas, kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku." Ari bijusi pieredze, bet iemācija pastāvīgumu un saproti to, ka pasaulē ir "katrs par sevi" un paļauties vari tikai uz sevi.

6 0 atbildēt

Nu Latvijā vēl nav bijusi apšaude skolā...  emotion 

7 2 atbildēt
Joptojām brīnos kā es to visu iztureeju...
5 0 atbildēt
Daudzi cilvēki vienkārši fiziski un garīgi nevar stāties pretī nevienam. Piemēram es, bērnībā.
5 0 atbildēt

Mani arī apsmēja skolās par to, ka biju diezgan mazs augumā, tagad meitenes līp kā mušas klāt un esmu laimīgs. emotion

5 0 atbildēt

Visbiežāk redzam bērnus, kuri cenšas iederēties starp ''krutajiem'' un līdz ar to, kļūst par apsmējējiem, lai nekļūtu par apsmietajiem.  --- True story

Man gāja tāpat , tikai skolā nebija tik traki

4 0 atbildēt
Es pats tiku apcelts līdz 7. Klasei. Mani klasesbiedri mani bija noveduši tik tālu, kā man jau galvā šaudijās stūlbas domas (pat gribēju uztaisīt pašnāvību).
4 0 atbildēt
« 1  2  3  4  5 »