Sveiki, mīļie spoku.lv lasītāji! Vairāku gadu garumā regulāri lasu šeit ievietotos stāstus, manas mīļākās sadaļas šeit ir Likteņstāsti un Joki, tādēļ arī pirmo rakstu izvēlējos atbilstoši vienai no savām favorītkategorijām, šoreiz - likteņstāsti. Čilojot internetā atradu fantastisku mīlas stāstu, tas gan bija angļu valodā, es pārtūlokoju, cerams Jums patiks.
Rakstiet savas atsauksmes, vērtējumu, komentārus vai patika stāsts.
"Likteņa bēgle"...
Medisone un Dāvids iepazinās 7 gadus atpakaļ, Medisone jau 5 mēnešus bija brīvas meitenes statusā, bet Dāvids tikko atgriezies no Anglijas, katram aiz muguras bija izjukušas attiecības un lauzta sirds.
Medisone ar Dāvidu iepazinās internetā, pavisam vienkārši - Medisone Dāvidu pamanīja kādā iepazīšanās portālā un apskatīja viņa profilu, savukārt Dāvids nevarēja palikt vienaldzīgs pret daiļo svešinieci un sākās sarakste, jau nākamās dienas vakarā tika norunāts randiņš. Medisone vēl mācījās vidusskolā un bija vien 18 gadus jauna, savukārt Dāvidam bija 20. Medisone todien nespēja koncentrēties mācībām, visas domas kavējās pie jaunā pielūdzēja, Medisoni nomocīja doma par randiņu, viņa vēlējās atstāt graujošu pirmo iespaidu, taču tā kā Medisonei nebija randiņu pieredze viņai nebija ne jausmas kā rīkoties, lai jau pirmajās minūtēs Dāvidam nebūtu vēlme bēgt.
Randiņš tika norunāts 2000.gada septembrī, diena bija silta un saulaina, tāpēc nebija pamata uztraukties, ka lietus vai vējš varētu izjaukt Medisones skaisto meikapu un matu sakārtojumu, pienāca vakars, Medisone ar trīcošu sirdi devās uz randiņu. Medisone bija tik satraukta, ka sirds sitās tik strauji, ka nedzirdēja apkārtējo cilvēku runas, kājas bija ļenganas un šķita, ka tūlīt zaudēs kontroli par tām, taču tad viņa ieraudzīja Dāvidu plati smaidam un viss uztraukums pazuda. Dāvids bija izvēlējies netipisku pirmo randiņu, viņš vēlējās iet uz kino un tam bija izvēlējies īpaši romantisku filmu 1989.gadā uzņemto "When Harry met Sally" , protams, filmas laikā nekāda komunikācija nenotika, tikai neveiklas elkoņu saskaršanās. Pēc kino abi juta, ka nevēlas, lai randiņš beigtos, tāpēc nolēma doties uz tuvējo tējnīcu nobaudīt gardu tēju un iekārtoties ērtāk starp mīkstajiem spilveniem, sarunas raisījās un abu acu skatieni bija piekalti viens otram, arī smaids abiem nepazuda no lūpām, tējnīcai beidzās darbalaiks, taču abi joprojām nevēlējās atvadīties, tāpēc devās pāri ielai, kur atradās izslavētā picērija "Blaze Pizza”.
Medisone nebija izsalkusi ,vienīga viņas vēlēšanās bija, lai randiņš nekad nebeigtos. Tā nu Medisone ar Dāvidu nesteidzīgi baudīja kokteiļus un gardo picu, taču laiks bija nežēlīgs un abiem bija laiks doties mājup. Dāvids pavadīja Medisoni un kā jau tipisks vīrietis aicināja Medisoni pie sevis, taču Medisone bija nelokāma savos uzskatos un pirmajā randiņā nekādā gadījumā nebija gatava nodoties mīlas priekiem gultā, tas viņai šķita pilnīgi nepieņemami, Dāvids bija saprotošs pret Medisones nostāju un uz to atbildēja vien ar mīļu smaidu. Kad autobuss jau tuvojās Dāvids nebija gatavs tik vienkārši palaist Medisoni un pavisam viegli un mīļi saķēra Medisoni un kaislīgi noskūpstīja iečukstēdams ausī "attā skaistā". Medisone nepaspēja bilst ne vārda, kad atradās jau autobusā un sekoja pietura pēc pieturas, kad autobuss tuvojās mājām Medisone tikai apjauta cik fantastisks bijis vakars un taureņi vēderā joprojām dejoja no kaislīgā skūpsta. Jāatdzīst, ja Dāvids Medisoni vēl ilgāk būtu turējis savās skavās viņa būtu bijusi gatava atkāpties no saviem principiem un dotos pie Dāvida uz mājām, taču Medisone priecājas, ka viss izvērtās tik romantiski, viņa jutās kā pasakā. Kad Medisone devās pie miera, pēkšņi saņēma sms no Dāvida, viņš pateicās par fantastisko vakaru un izteica komplimentus par Medisones daiļo seju, Davida komplimenti Medisonei lika lidināties mākoņos un apjaust , ka arī Dāvidam viņa patīk, par to Medisonei šaubu vairs nebija.
Pēc pāris dienām Dāvids ielūdza Medisoni pie sevis, šoreiz Medisone neatteica. Kad viņa ieradās pie viņa mājās, abi nodarbojās ar tik ikdienišķām lietām kā trauku mazgāšana un ēdiena gatavošana, škita, ka Medisone ar Dāvidu būtu vairākus gadus kopā, viss šķita tik viegli, tomēr kopš randiņa nekā vairāk par skūpstu abu starpā nebija bijis, toreiz Medisone nebija tam gatava, taču šoreiz viņa nespēja to sagaidīt. Kamēr Medisone mazgāja traukus Dāvids viņu apskāva no mugurpuses un kaislīgi skūpstīja un glāstīja, beidzot Medisone to sagaidīja, Medisonei Dāvida pieskārieni šķita tik spēcīgi, baudpilni un nozīmīgi, taču joprojām Medisones attieksme pret fiziskiem kontaktiem tik ātri pēc iepazīšanās šķita nepareizi - skūpsti un maigošanās Medisones uztverē nebija nekas nosodāms, taču seksam viņa noteikti nebija gatava, viņai bija bail, ka Dāvids padomās, ka Medisone ir vieglprātīga. Nākamajā dienā Medisone devās uz skolu, Dāvids uz koledžu. Tajā dienā Medisone ziņu no Dāvida nesaņēma, kad Medisone pati sadūšojās uzrakstīt, Dāvida attieksme bija acīmredzami izmainījusies, Medisone saprata, ka pati ir vainīga, jo nevēlējās tuvību ar Dāvidu un tas puisi ir satriecis. Tomēr pēc pāris dienām Medisone atkal devās pie Dāvida un šoreiz viņa bija gatava mīlēties, Medisone saprata, ka ir iemīlējusies Dāvidā un nevēlas palaist garām savu mīlestību pat ja nāktos atkāpties no principiem, Dāvids kā vienmēr bija ļoti mīļš, skūpstīja Medisoni, un tad viņš pateica, ko tādu ko Medisone noteikti nebija gaidījusi "ES MĪLU TEVI", Medisone apjuka, taču saprata, ka tā nav patiesība un Dāvids melo gan Medisonei, gan pats sev, Medisonei bija sajūta, ka Dāvids grib piespiest sevi iemīlēties Medisonē. Medisone neticēja Dāvidam un Dāvids arī neliedzās, ka jūtu uzplūdā to pateicis, taču Dāvidam nenoliedzami patika Medisone un viņš apzinājās, ka viegli varētu Medisonē iemīlēties. Kad Medisone bija ar Dāvidu, viņš lika justies vajadzīgai, mīlētai un gribētai, bet kad abi bija šķirti Dāvids nelikās ne zinis par Medisoni, uzrakstīja vien dažas nenozīmīgas vēstules, Medisone nespēja saprast kāpēc Dāvids tik ļoti mainās, Medisone gribēja viņam jautāt, taču lieliski saprata, ka tas var sabojāt visu vakaru. Medisone visas savas šaubas lika pie malas un pilnībā bija gatava atdoties Dāvidam, abi kaislīgi skūpstījās, maigojās, bija pilnībā kaili un blakus viens otram, tik cieši cik tas iespējams, bet pēdējā brīdī Dāvids saprata, ka lai kā vēlētos seksu ar Medisoni viņa vīrietība atsakās stāvēt, abi par to pasmējās, taču katram prātā radās savas pārdomas, Dāvids cerēja, ka tas ir tāpēc, ka tik ļoti vēlējās Medisoni, taču no uztraukuma un pārmērīgās kavēšanās ar mīlaspriekiem "mazais draudziņš" nespēja sacelties, Medisone savukārt domāja, ka tas ir tāpēc, ka neškita Dāvidam pietiekami seksapīla un uzbudinoša. Vakars tuvojās noslēgumam, abi mīļi apskāvušies skatījās kādu no vecājām franču komēdiju filmām līdz iemiga. No rīta kā ierasts katrs devās uz savu pusi, Dāvids uz koledžu, Medisone uz skolu.
Pāris dienu vēlāk Dāvids beidzot ieradās ciemos pie Medisones, Medisone iepazīstināja Dāvidu ar savu ģimeni, kopīgi tika pagatavotas vakariņas, viss noritēja tik saskanīgi, Medisone ar Dāvidu izskatījās tik iemīlējušies, un tajā naktī Medisone Dāvidam atdevās pilnībā, tuvība Medisones jūtas padarīja vēl spēcīgākas, viņa vairs nespēja iedomāties dzīvi bez Dāvida un Medisonei šķita, ka Dāvids domā tāpat. Pēc šīs nakts sekoja tikšanās pie Dāvida, kur Medisone iepazinās ar Dāvida ģimeni, Dāvids pāris reizes palika pie Medisones, viss likās daudzsološi.
Pienāca kārtējā reize, kad Medisone devās pie Dāvida, sekoja jauks vakars Dāvida ģimenes lokā, Dāvids kā vienmēr bija mīļš, jauks un uzmanīgs pret Medisoni, arī nākamajā rītā pirms abi devās katrs uz savu pusi izbaudīja tuvību, jo zināja, ka pāris dienas netiksies un steidza izmantot katru mirkli, lai samīļotu viens otru. Medisone ar Dāvidu kopīgi devās uz pilsētas centru, visu ceļu abi stāvēja kājās, bet apķērušies, Dāvids ne uz brīdi neatlaida Medisoni, kad abi bija sasnieguši galapunktu Medisonei bija jādodas uz mājām, bet Dāvidam uz koledžu, Dāvids kā džentlmenis, lai arī kavēja koledžā lekciju sākumu sagaidīja Medisones autobusu uz mājām, pēdējo reizi Medisoni kaislīgi samīļojis un noskūpstījis abi atkal devās uz savu pusi. Medisonei šķita, ka dzīvo paradīzē, jo viņai bija viss ko tik ļoti bija alkusi.
Diena tuvojās izskaņai, Medisone vakarā mēroja ceļu pie sava tēva uz Kaliforniju, lai tur pavadītu visas brīvdienas, bet Dāvidam bija norunāta tikšanās ar bijušo meiteni, lai atdotu mantas, kas glabājās Dāvida dzīvoklī, Medisone par to neuztraucās, jo viņa bija pārliecināta, ka Dāvida sirds pieder tikai viņai, taču piektdienas vēlā vakarā Medisone joprojām nebija saņēmusi ziņu no Dāvida. Arī visas brīvdienas Dāvids nedeva par sevi ziņu un neatbildēja uz Medisones zvaniem un vēstulēm, Medisone nespēja saprast, kas noticis, taču apzinājās, ka pie vainas varētu būt randiņš ar bijušo draudzeni, Medisone nespēja savā prātā pieņemt, ka Dāvids varētu viņu pamest, šī doma Medisoni dzina izmisumā.
Pienāca pirmdiena, Medisone kā ierasts devās uz skolu, taču šoreiz mācībām pievērsties nebija ne prātā, viņas domas ne uz mirkli neatstāja doma, kur palicis Dāvids, kad Medisone nosūtīja kārtējo vēstuli, Dāvids beidzot atbildēja, atbildēja, ka starp abiem viss beidzies, un nevar būt kopā, Medisone esot pārāk laba, pārak laba Dāvidam, Medisone bija salauzta un bēdu sagrauta, viņa apzinājās, ka Dāvids viņu pameta citas sievietes dēļ, taču bija pārāk gļēvs, lai to atzītu tā vietā vainodams Medisoni. Turpmāko pusgadu Medisone katru dienu raudāja pēc Dāvida, rakstīja Dāvidam - visādi centās atgūt savu mīlestību, taču tas nebija iespējams, Dāvids bija laimīgs un iemīlējies, par Medisoni viņš dzirdēt pat nevēlējās.
Gāja laiks un Medisones salauztā sirds lēnām sāka sadzīt, taču ik reizi, kad viņa ieraudzīja Dāvidu kopā ar Lēnu (tā sauca viņa veco mīlestību, kuras dēļ Dāvids pameta Medisoni, to Medisone uzzināja pēc ilgas spiegošanas Dāvida soctīklos) rētas Medisones sirdī lika par to manīt, Lēna zināja par Medisoni un apzināta publicēja kopīgas bildes, lai Medisone juktu prātā, taču Medisone bija stipra un spēja saņemt sevi rokās, jo tā bija vienīgā iespēja kā dzīvot tālāk.
Medisonei šķita, ka abu mīlestības stāstam turpinājuma nebūs un tas viss tik vienkārši beigsies, taču Medisone pat nenojauta, kas viņu sagaida un, ka viņu mīlasstāsts netuvu nav sācies.
Gāja laiks, Medisone joprojām mācījās skolā, Dāvids togad absolvēja koledžu un ar Lēnu pārcēlās uz Angliju (Londonu). Laiks gāja, taču Medisone joprojām mīlēja Dāvidu un cerēja, ka kādudien abiem būs lemts būt kopā, ik pa laikam Medisone uzrakstīja Dāvidam, taču atbildes nesagaidīja, vai arī Dāvida vietā atbildēja Lēna ar niknuma pilnām vārsmām, bet tas nelika Medisonei apstāties, Medisone turpināja rakstīt Dāvidam un šoreiz atbildes bija, Dāvids atzinās, ka Medisone vienmēr būs viņa sirdī , abi smējās un sarakstījās visu vakaru, taču tas viss tā arī beidzās.
Dažus mēnešus vēlāk, kad Medisone jau bija samierinājusies ar Dāvida atraidījumu viņa iepazinās ar jaunu, skaistu vīrieti Laiemu, Laiems bija skaists, ar tvirtām miesasbūvēm, vienmēr meiteņu uzmanības ielekts, nedaudz patmīlis un iedomīgs, bet Medisone bija gatava to pieņemt, drīz sekoja abu pirmais randiņš. Šoreiz viss bija klasiski, pastaiga, vakariņas kafejnīcā, Laiems bija džentlmenis, viņš pavadīja Medisoni uz autobusu, apskāva, bet skūpsta nebija. Medisone bija laimīga, ka beidzot spēja nedomāt par Dāvidu, Medisone cerēja, ka viņas dzīve sakārtosies un tā arī notika. Laiems aicināja Medisoni uz randiņiem, un jau dažus mēnešus vēlāk Medisone Laiema ģimenē atzīmēja pirmos kopīgos Ziemassvētkus. Pāris mēnešus vēlāk Medisone un Laiems sāka dzīvot kopā, Medisone pabeidza skolu, Laiems strādāja un mācījās koledžā, Medisones dzīvē iekārtojās tā kā viņa bija vēlējusies un Dāvids vairs dzīvoja tikai atmiņās, protams, vājuma brīžos Medisone atcerējās Dāvidu, abi sarakstījās. Cik Medisone saprata pēc Dāvida fotogrāfijām, kas tika ievietotas sociālajos tīklos Facebook.com viņam gāja raibi, Dāvids ar Lēnu šķīrās, sagāja kopā, tad atkal šķīrās, bet tā vairs nebija Medisones problēma, viņa bija laimīga un Dāvida dzīvē nedomāja jaukties.
Bija pagājuši 6 gari gadi kopš Dāvida un Medisones ceļi bija šķīrušies, šo gadu laikā abi bija pāris reizes sarakstījušies. Laiems bija devies kārtējā komandējumā, Medisoni pārņēma garlaicība, tāpēc viņa nolēma pakavēties atmiņās pārlasot savu veco dienasgrāmatu, kas pieraudāta pilna Dāvide dēļ, uz īsu brīdi pārlasot atmiņas Medisones sirdī tika uzplēstas vecās rētas. Medisone izlēma uzrakstīt Dāvidam, Dāvids bija priecīgs, ka Medisone joprojām viņu atceras, Medisone sev negribīgi atzina, ka nekad Dāvidu nebija aizmirsusi, mīlestība pret Dāvidu bija noglabāta dziļi sirdī. Dāvids jau vairākus mēnešus bija šķīries no Lēnas, Lēna pārcēlās un Dāvids palika viens, Medisone nodomāja, ka varbūt tagad pēc 6 gadiem viņš nedaudz spēs iejusties Medisones ādā, kad Dāvids viņu tik nesaudzīgā veidā pameta.
Dāvids atzinās, ka nožēlo, ka Lēnas dēļ pameta Medisoni, viņš saprata, ka mainīt vairs nevar neko, un tas Dāvidu satrieca. Medisone aizvien biežāk sāka kontaktēties ar Dāvidu un neskuma par to, ka mīļotais Laiems nav mājās, viņas prātu atkal nodarbināja Dāvids, taču Medisone bija gudra sieviete, viņa saprata, ka starp abiem nekas nav iespējams, jo viņa nespēja pamest Laiemu un veljovairāk ticība Dāvidam bija zudusi pirms 6 gadiem, kad Dāvids salauza Medisones sirdi . Laiks gāja un pienākot pelēkajam rudenim Laiems bija izlēmis spert lielu soli - bildināt Medisoni, Medisone, protams, piekrita, taču nebija pārliecināta, ka rīkojas pareizi. Medisone šaustīja sevi, taču saprata, ka atpakaļceļa nav, tāpēc sāka organizēt savas kāzas, lai nebūtu jādomā un prāts nemitīgi būtu nodarbināts.
Laiks skrēja nemanot, Medisone bija iegādājusies līgavas kleitu, visa kāzu norise tika saorganizēta 3 mēnešu laikā, visi gaidīja lielo notikumu, taču pati Medisone vēlējās kaut laiks skrietu lēnāk. Protams, arī Dāvidam Medisone paziņoja, ka precas, uz ko Dāvids atbildēja ar apsveikumu un kā jau stiprs vīrietis neizrādīja, ka jūtas sāpināts. Medisone ļoti vēlējās, lai viņi ar Dāvidu spētu palikt labi draugi, jo vienmēr uzskatījusi Dāvidu par īpašu savā dzīvē, Dāvids bija Medisones pirmā mīlestība, taču Dāvids bija kategorisks, viņš Medisoni atraidīja. Dāvids joprojām loloja spēcīgas jūtas pret Medisoni, tāpēc vēlējās Medisoni sev blakus un nekad vairs neatlaist, labot savas pieļautās kļūdas, taču Medisone nespēja pamest Laiemu un viņa nemaz nebija pārliecināta, ka to vēlas, tāpēc Dāvids skarbi atcirta, ja Medisone viņu nevēlas, tad viņam Medisone kā vienkārša draudzene arī nav vajadzīga.
Lēnām tuvojās kāzu diena, līdz kāzām bija palikuši vien 2 mēneši, kad Dāvids ieradās štatos apciemot savu ģimeni. Medisone par to nebūtu uzzinājusi, ja vien apstākļu sakritības dēļ abi nejauši nesatiktos picērijā. Medisone kā ierasts sestdienas rītos brokastoja piemājas restorānā kopā ar savām draudzenēm, kad pie blakus galdiņa apsēdās Dāvids ar saviem draugiem, kas pēc varenas nakts izklaides bija izsalkuši. Dāvids ar Medisoni lūkojās viens uz otru un nespēja bilst ne vārda no pārsteiguma un emocijām, abi nebija tikušies 7 gadus. Medisone bija stipri mainījusies, nemaz nelīdzinājās tai mazajai meitenītei, ko Dāvids bija noglabājis savās atmiņās, Dāvids izskatījās tikpat labi, kopts, stilīgs, smaidīgs kā pirms daudziem gadiem, kad pirmoreiz abi satikās pie kinoteātra, tūkstošiem domu bija abu galvās, skatieni piekalti viens otram, līdz Medisone pārtrauca mulsinošo klusuma pauzi ar nevainīgu "hei". Medisone gadiem ilgi bija iztēlojusies abu atkalredzēšanos, tā ļoti līdzinājās Medisones fantāzijām, tikai fantāzijās abiem ap šo laiku jau bija jāskūpstās. Dāvids atbildēja uz Medisones sveicienu un steidza viņu mīļi apkamt, Dāvids ilgi nelaida Medisoni vaļā un turēja savās skavās, Dāvids čukstēja Medisonei ausī "beidzot pēc 7 gadiem Tu atkal esi manās skavās mīļā " Medisone neatbildēja neko tikai baudīja mirkli, līdz Dāvida zinātkārie draugi iejaucās vēlēdamies iepazīties ar Medisoni. Medisones smaids un vienkāršība apbūra Dāvida draugus un arī pašu Dāvidu, Dāvids jutās iemīlējies un šoreiz pa īstam. Medisone pieklājības pēc apmainījās laipnībām ar Dāvida draugiem un devās atpakaļ pie sava galdiņa. Medisone vēlējās doties prom, Dāvids un viņa draugi nenolaida acu skatienu no Medisones, Medisone nespēja norīt nevienu kumosu dēļ negaidītās tikšanās ar Dāvidu. Medisone piedzīvoto noglabāja dziļi sirdī pie pārējām atmiņām par Dāvidu, viņa saprata, ka līdz kāzām atlicis pavisam nedaudz un nedrīkst īsu brīdi pirms kāzām pamest Laiemu, kas ieguldījis visu, lai sarīkotu Medisones sapņu kāzas, Medisone nodomāja, ka tās patiesi būs sapņu kāzas, taču ar nepareizo cilvēku, protams, Medisone jutās slikti tā domādama, tāpēc zvērēja sev, ka nedarīs neko, kas apdraudētu viņas jūtas pret Laiemu un galu galā pašu lielāko notikumu gadā - kāzas.
Nākamajā dienā Medisone bija sarunājusi tikšanos ar savu labāko draudzeni Rendelu, abas ar Rendelu devās izklaidēties uz abu iecienītāko atpūtas vietu "Thirty Stars to happiness", kas atradās viesnīcas „4.seasons” 16.stāvā. Medisone bija sajūsmā, šķita, ka nekas nespētu sabojāt atpūtu, Rendela pārtrauca Medisones pārdomas un rādija ar pirkstu uz jauniešu kompāniju - un tur jau atkal viņš sēdēja mana nelaimīgā mūža mīlestība - Dāvids, Medisone vēlējās doties prom, taču bija par vēlu Dāvids bija pamanījis Medisoni, tāpēc Medisonei nācās pieiet pie Dāvida un apsveicināties, Dāvids atkal apskāva Medisoni tik stipri kā nekad nevēlētos atlaist. Dāvids lūdza Medisoni pievienoties viņu kompānijai par ko Rendela bija sajūsmā, jo pamanīja kompānijā sev tīkamu puisi. Medisone apsēdās blakus Dāvidam, Dāvids apķēra Medisones plecus un ne brīdi tos neatlaida, uz brīdi bija sajūta, ka Dāvids un Medisone būtu pāris, Medisone visu vakaru centās turēt sevi rāmjos, jo nedrīkstēja sāpināt Laiemu, iekšēji Medisone juta, ka sirdī noglabātās jūtas liek par sevi manīt, viņa vēlējās būt Dāvida, viss viņas ķermenis alka Dāvida pieskārienus un viņas sirds Dāvida tuvumā sitās straujāk, smaids nepazuda ne uz brīdi, Medisone savas alkas apslāpēja, viņa zināja, ka pēc pāris stundām viņa dosies mājās un tur viņu gaidīs Laiems, viņa apzinājās, ka nedrīkst būt neuzticīga. Vakara gaitā Dāvids ar Medisoni bija palikuši divi vien, Rendela iepazinās ar savu iekāres objektu un devās līdzi uz viesnīcas numuriņu, Dāvida draugi, šķita speciāli, izdomāja iemeslu un nozuda, Medisone sajuta, ka Dāvids nav vienaldzīgs, ka viņš tāpat ka Medisone vēlas būt kopā, taču abi par to nerunāja, par to lika manīt vien liegi, nevainīgi pieskārieni. Ap plkst. 2.00 naktī Medisone piespieda sevi doties mājās, viņa izsauca taksi, Medisone un Dāvids iekāpa vienā taksī, Dāvids vēlējās Medisoni pavadīt, tā viņš sacīja Medisonei, bet patiesībā Dāvids Medisoni veda pie sevis, lai kā Medisone centās pretoties arī viņa to vēlējās, tāpēc ātri piezvanīja Laiemam un pavēstīja, ka paliks pie Rendelas, pret ko Laiemam protams nebija iebildumu. Taksis strauji pietuvojās galapunktam, Medisone izkāpa no takša un ļāvās atmiņām, Medisonei šķita, ka viņa nekad šeit vairs neatgriezīsies, bet te nu viņi bija Dāvida dzīvokli divi vien kā pirms 7gadiem. Plkst. bija 3 naktī abi sēdēja tumsā Dāvida dzīvoklī, blakus viens otram nebilstami nevienu vārdu līdz Dāvids izstomīja, ka tieši tāpēc visus šos gadus nevēlējās satikt Medisoni, jo negribēja sevi sāpināt, Dāvidam neapšaubāmi bija jūtas, viņš apskāva Medisoni un ilgi nelaida vaļā, Dāvidam pār vaigiem tecēja asaras viena pēc otras, viņš vairs nekad negribēja atlaist Medisoni, Dāvids atzinās un šoreiz patiesi no visas sirds ar visu savu būtību "ES MīLU TEVI MEDISONE" un šoreiz Medisone tam noticēja, bet nespēja atbildēt ar to pašu, viņa vispār vairs nesaprata neko, nezināja kā rīkoties, taču Medisone ļāva vaļu ilgi apslāpētajām emocijām un sāka nevaldāmi raudāt, tāpat arī Dāvids. Medisonei bija jāprecas pēc 2 mēnešiem un tas viņus abus salauza, Medisone vienmēr bija vēlējusies izbaudīt dzīvi kā seriālā un te nu tā bija.
Dāvids skūpstīja, glāstīja Medisoni, Medisones ķermenis piederēja Dāvidam, viņš saudzīgi izģērba Medisoni skūpstot katru viņas ķermeņa daļu, šķita, ka uz brīdi apstājies laiks, lai dotu iespēju abu trauslajai mīlestībai.
Rīts pienāca zibēnīgi un Medisonei bija jādodas uz mājām pie Laiema, Medisone jutās nomākta, viņa nevelējās šķirties no Dāvida. Viss bija Medisones rokās, mūža lielā mīlestība gulēja viņas acu priekšā teju ar pirkstu aizsniedzama, tomēr Medisone nespēja izšķirties par tik nozīmīgu soli kā Laiema pamešana. Medisone klusītēm piecēlās, liegi noskūpstīja Dāvidu uz vaiga un devās prom, viņa nevēlējās lai Dāvids pamostas, jo tad doties prom būtu neiespējami smagi, Medisone atkal jutās salauzta, viņa atstāja savu mūža lielo mīlestību, lai dotos pie altāra ar nemīlamo Laiemu, Medisone saprata, ka pieļauj neatgriezenisku kļūdu, taču viņa nespēja būt tik netaisna pret Laiemu, uz īsu brīdi Medisone iedomājās, ka labākais veids būtu pašnāvība, jo viņa jutās sagrauta, Medisones spēks bija izsmelts, likās ka visa pasaule viņu nodevusi, asaras plūda straumēm pār Medisones vaigiem samērcēdamas garos, lokainos matus, Medisone nespēja saņemties, viņa raudāja, raudāja, taču vieglāk nepalika, kamols kaklā tikai turpināja smacēt Medisoni aizvien spēcīgāk.
Iekāpdama taksī Medisone saprata, ka tūlīt atkal būs mājās un ieritināsies Laiema skavās, Medisone notrauca pēdējās asaras, izvilka savu kosmētikas maciņu un nomaskēja piepampušās acis. Samaksājusi taksistam Medisone devās pie Laiema, Laiems kā allaž Medisoni sagaidīja ar mīlestības pilniem skūpstiem, taču Medisone nespēja atbildēt ar to pašu, tikai pāris stundas atpakaļ viņa piederēja Dāvidam un doma par to, ka Laiems tagad vēlas skūpstīt Medisoni viņai šķita pretīga. Medisone devās uz dušu, viņai škita, ka ūdens spēs aizskalot, skumjas, taču tā nebija. Kad Medisone iznāca no dušas Laiems jau Medisoni gaidīja gultā, taču Medisone nebija gatava fiziskai tuvībai ar Laiemu, viņai vēlējās ilgāk uz sava ķermeņa atcerēties Dāvida pieskārienus, skūpstus, viņu tuvību. Laiems nespēja saprast, kas ar Medisoni noticis, taču Medisone aizbildinājās ar sliktu pašsajūtu un vēlējās doties gulēt, Laiems apgūlās blakus, apskāva Medisoni tik cieši it kā juzdams, ka Medisone attālinās no viņa, doma par to, ka Medisone vairs viņu nemīl šķita kā lode sirdī - neaprakstāmi sāpīga un nāvējoša, tomēr Laiems ātri vien šo domu atmeta. Laiems vienmēr bijis augstās domās par sevi, viņš apzinājās, ka ir skaists un var dabūt jebkuru meiteni, taču nekad nebija pat centies iekarot citas, jo Medisoni uzskatīja par vienīgo savas dzīves sievieti.
Nākamajā rītā, kad Medisone piecēlās Laiems jau bija prom. Medisone kā ierasts brokastoja pirms darba, kad pēkšni atskanēja durvju zvans, Medisone nodomāja ka kārtējo reizi kāds mobilo sakaru operators centīsies viņu pārvilināt pie sevis, tāpēc Medisonei prāta pat nenāca atvērt durvis, taču negaidītais ciemiņš nedomāja iet prom un sāka aktīvāk spiest zvana pogu, Medisone bija noskaitusies. Atverot durvis, Medisone sastinga, tur stāvēja Dāvids. Medisone, protams, ielaida Dāvidu, viņa pat necentās Dāvidu padzīt, likās ka uz mirkli laiks atkal ir apstājies un pasaulē ir tikai viņi abi, un viņu neiespējamā mīlestība ka Medisonei patika apgalvot. Dāvids bija ieradies atvadīties, viņš devās atpakaļ uz Angliju, Dāvids pēdējo reizi bezpalīdzīgi krītot uz ceļiem no sirds lūdza, lai Medisone neprecas ar Laiemu, Dāvids bija gatavs uz visu, bija gatavs atgriezties sava dzimtenē, pamest visu, taču Medisone bija nelokāma, viņa nevēlējās sāpināt Laiemu un šie vārdi lika Dāvidai sirdij asiņot no sāpēm, tāpat arī Medisones sirds sažņaudzās, taču Medisone bija stipra, viņa lūdza Dāvidam doties prom un aizmirst Medisoni, Dāvids nespēja saņemt sevi rokās, nespēja novaldīt asaras, viņš sabruka, Dāvidam šķita, ka viss ir zaudēts un tā arī bija. Dāvids aizgāja.
Medisone nocietināja savu sirdi, viņas sirds kļuva tika auksta un bezjūtīga kā ledusgabals, nekas vairs nespēja satricināt Medisoni, neiespējamā mīlestība pret Dāvidu bija izpostījusi Medisoni, tomēr Medisone pati izvēlējās šo dzīvesceļu. Medisone vairs neticēja mīlestībai.
Pienāca kāzu dienu, Medisone bija skaisti saposusies savā sapņu kāzu kleitā, viņa tēta pavadībā devās pie altāra, lai kļūtu par Laiema Hārvija kundzi, Laiems raudāja laimes asaras, Medisone savukārt nespēja izspiest nevienu asaru, vienīgais ko viņa vēlējās bija, lai kāds viņu izglābj, viņa negribēja precēt Laiemu, pēkšņi viņai šķita, ka nekad to nebija vēlējusies, tomēr Medisone apprecēja Laiemu. Medisone smaidīja un līksmoja, taču sirdī juta tukšumu, viņa vienmēr domāja, ka kāzas būs skaistāka diena viņas mūžā, taču tā vietā saņēma murgu, kurā viņai jāizliekas par mīlošu sievu. Medisone ienīda sevi par to, ka nespēja pamest Laiemu un doties līdzi Dāvidam, taču nekas vairs nebija labojams, Medisone izpostīja savu un Dāvida dzīvi, tāpēc viņa nedrīkstēja izpostīt arī Laiema dzīvi.
Kāzas tika svinētas 3 dienas, Medisone pat uz brīdi aizmirsa cik nelaimīga viņa bija, Medisonei kāzas šķita kā teatris, kurā viņai ir galvenā lomā, protams, ka Medisone savu lomu nospēlēja godam un bija pelnījusi par to "Oskaru". Neviens no kuplā viesu loka pat nenojauta par Medisones pārdzīvojumiem, vienīgās Medisones uzticības personas bija viņas vecākā māsa Ambera un mamma Letīcija, varbūt tieši tāpēc abas kļuva tik emocionālas Medisonei ienākot baznīcā, jo apzinājās, ka Medisone izposta savu dzīvi un noskatīties uz to Amberai un Letīcijai bija neiedomājami sāpīgi.
Pēc 4 mēnešiem
Medisone un Laiems laulībā bija pavadījuši jau 4 mēnešus, Medisone vēljoprojām kavējās sāpīgās atmiņas par Dāvidu, tomēr laiks dziedē visas rētas un arī Medisones rētas sāka sadzīt. Tuvojās Ziemassvētki, šis laiks Medisonei vienmēr šķitis īpašs, Medisonei šķita, ka Ziemassvētku laikā cilvēki ir labāki, apkārt valda mīlestība, piedošana un miers, pēc ilgiem laikiem Medisonei gribējās smaidīt. Dienu pirms Ziemassvētkiem Medisone kopā ar Letīciju un Amberu devās iepirkt pēdējās dāvanas, kad lielāka daļa dāvanas bija sapirktas un lielais iepirkšanās drudzis dāmas bija nogurdinājis, Medisone ierosināja kopīgas pusdienas restorana "Gloria's Mexican Restaurant", Medisone šajā restorānā kāju nebija spērusi kopš liktenīgās reizes, kad saskrējās šeit ar Dāvidu, Medisone ļāvās brīdi atmiņām, tomēr piespieda sevi nedomāt, vienīgais par ko viņa labprāt domāja bija ēdienkarte. Medisone nesteidzīgi tiesāja steiku, kad pēkšņi Ambera aizrijās nespēdama bilst ne vārda, tikai enerģiski vicinādama rādītājpirkstu restorāna parādes durvju virzienā, Medisonei škita, ka viņai rēgojas, tomēr nē, viņas acu priekšā tiešam stāvēja Dāvids ar savu mammu Beatrisi, Dāvids bija nolēmis, ka šos Ziemassvētkus vēlas pavadīt ģimenes lokā un tā nu liktenis atkal sakrustoja Medisones un Dāvida ceļus. Dāvids pasveicināja Medisoni un apsēdās ar Beatrisi netālu no Medisones galda, taču Dāvids apsēdās ar muguru pret Medisoni, šķita, ka viņam Medisoni ieraudzīt nebija patīkami, Medisone jutās neveikli, viņa nevēlējas sabojāt Dāvida pusdienošanu ar viņa māti, tāpēc samaksāja rēķinu un steidzīgi devās prom, Dāvids pamanījis, ka Medisone dodas prom steidzās viņai pakaļ, kad Medisone pamanīja Dāvidu skrienam pie viņas, viņa izplēta savas rokas un ļāvās Dāvida apskāvienam, Medisone saprata, lai kādus šķēršļus viņa liktu abu mīlestības ceļā likteni nav iespējams apmānīt. Medisone vairs negribēja šķirties no Dāvida un Medisonei par pārsteigumu Dāvids bija pārcēlies uz abu dzimto Idaho ciematiņu, kur visus šos gadus dzīvoja Medisone un kur aizsākās abu mīlestības stāsts. Medisone skaidri zināja, ka nevēlais vairs ciest, taču doma, ka viņai jādodas mājās un jāpavēsta skarbā ziņa Laiemam viņai šķita šķebinoša, tomēr Medisone bija apņēmības pilna izbeigt visu ar Laiemu. Kad Medisone ieradās mājās, tur jau viņu gaidīja Laiems, Laiems šķita ļoti nomākts un nerunīgs, kad Medisone vaicāja, kas noticis Laiems izplūda asarās - šorīt nomira viņa vecmāmiņa, Medisone saprata, ka nedrīkst atstāt Laiemu vienu sērās un pildīja sievas pienākumus bija kopā ar Laiemu gan laimē, gan nelaimē, taču Medisone apzinājās, ka agrāk vai vēlāk, bet viņai Laiemam būs jāpavēsta, ka šķiras no viņa. Medisonei šķita, ka liktenis rotaļājas ar viņu un cenšas pārbaudīt cik spēcīga viņa ir.
Pēc 3 dienām notika Laiema vecmāmiņa bēres, bēres bija greznas, tikpat greznas un spožas kā bija pati vecmāmiņa, Medisone ļoti mīlēja Laiema vecmāmiņu, tāpēc uzzināt, ka vecmāmiņas vairs nav bija kārtējais trieciens Medisonei. Bērēs sapulcējās visi radi un draugi, kopīgi tika dziedātas vecmāmiņas mīļākās dziesmas un viesi tika cienāti ar izsmalcinātiem ēdieniem un dzērieniem, Medisone bija daļa no plašās Hārviju ģimenes, viesi nāca un izteica līdzjūtību arī viņai, Medisone kā jau uzticīga sieva visu vakaru pavadīja blakus Laiemam, ne brīdi viņu neatstāja, Medisonei šķita, ka pirmo reizi pa visiem kopa būšānas gadiem ieraudzīja Laiema emocionālos un viegli ievainojamo pusi, šos 7 gadus Laiems bijis ciets un nesalaužams cilvēks, ar smagu un ietiepīgu raksturu, kam galvenās vienmēr dzīvē bijušas materiālās vērtības. Medisone saskuma, jo saprata, ka tikai vecmāmiņas zaudējums spēja Laiemā ieviest tik elementāras cilvēcīguma īpašības kā līdzjūtība, visus šos gadus Laiemam nebija ne jausmas ko nozīmē līdzjūtība. Vecmāmiņas bēres palīdzēja Medisonei palūkoties uz Laiemu no citas puses, un beidzot viņa ieraudzīja to, ko ilgus gadus bija centusies Laiemā ieraudzīt - sirsnību, Medisonei uz brīdi šķita, ka tā bija zīme ,ka vecmāmiņa nomira, it kā kāds būtu nojautis, ka Medisone grasās pamest Laiemu.
Pāris dienas pēc bērēm Medisone sarunāja tikšanos ar Dāvidu, Dāvids ieradās laimīgs, starojos un skaists kā vienmēr, viņš bija tieši tāds vīrietis kā Medisone vienmēr vēlējās sev blakus - skaists gan iekšēji, gan ārēji, Dāvidam piemita šarms, gaumīgs humors un teicama stila izjūta, viņš bija iejūtīgs, sirsnīgs, draudzīgs, pozitīvs un pats galvenais visus šos 7 gadus mīlējis Medisoni ar visu sirdi un dvēseli, Dāvids Medisones velmes uz laimi uzstādīja augstāk par visu, viņš samierinājās ar atraidījumu un aizgāja.
Medisone uzaicināja Dāvidu uz pēdējo tikšanos, viņa ar smagu sirdi paziņoja, ka nešķirsies no Laiema. Lai arī Medisone saprata, ka Dāvids ir viņas mūža mīlestība un viņa apzināti ignorē likteni, kas atkal un atkal saved Medisones un Dāvida ceļus, viņa nebija gatava pamest Laiemu, īpaši tagad, kad viņš zaudējis mīļoto vecmāmiņu, Medisone ieraudzīja tādu Laiemu kā vienmēr gribējusi un tas viņai deva cerības, ka abu kopdzīve var būt ilga un laimīga.
Lai arī pāris dienas atpakaļ, kad Medisone satika Dāvidu restorānā, viņai šķita, ka ir gatava pamest esošo dzīvi un sekot sirdij, kas sauc Dāvidu, tomēr viņa nespēja, viņa nespēja būt skarba, viņa ziedojās, ziedoja savu mīlestību.
Un todien Medisone atvadījās un visiem laikiem no Dāvida, Dāvids bija šokēts par Medisones lēmumu, arī Medisone bija nelaimīga, tomēr Laiemu viņa uzstādīja augstāk par to, ko pati vēlas. Dāvids nespēja neko atbildēt, tikai skatījās Medisones zilajās acīs it kā lūgdams apžēloties, tomēr Medisone to nedarīja, viņa nemaz nespēja ieskatīties Dāvida acīs, Medisone atkal bija salauzusi viņa sirdi, Dāvids notraušot asaru no vaiga piecēlās un devās prom un šoreiz uz visiem laikiem.
Pēc 50 gadiem...
Medisone joprojām nezināja vai rīkojusies pareizi atsakoties no Dāvida, taču tam arī vairs nebija nozīme, Dāvids savā dzīvē bija ielaidis citu sievieti, jo nevēlējās būt viens, Dāvids apprecējās, sieva dāvāja Dāvidam 2 veselīgus dēlus, taču par spīti tam visu mūžu viņa vienīgā mīlestība bija Medisone un šo mīlestību Dāvids paņēma līdzi kapā. Savukārt Medisone visu mūžu skuma pēc Dāvida, neviena diena Medisones mūžā nepagāja nedomājot par Dāvidu, Medisone iejaucās likteņa izliktajās kārtīs un tā arī neļāva sev būt patiesi laimīgai. Medisone zināja, ka kādudien viņi ar Dāvidu debesīs satiksies un tad būs kopā visu mūžību.....
