Cik gan reizes esmu vīlusies cilvēkos, bet tik un tā, lielākoties, ceru, ka kaut kas varētu būt mainījies, ka varbūt esmu kļūdījusies, vai kā tamlīdzīgi. Atrodu attaisnojumus citu rīcībai, kas mani ir aizvainojusi, aizskārusi manas jūtas, bet vai tas ir tā vērts? Saka, ka nedrīskt turēt ļaunu prātu uz cilvēkiem, bet vai tas ir iespējams pēc tam, kad esi neskaitāmas reizes vīlies tajos pašos cilvēkos?
Dzīves laikā, jau sākot no skolas gadiem ( gan skolā, gan ārpus tās), man nācies iet cauri nodevībai, apcelšanai, izsmieklam no citu puses. Varbūt tas bija tāpēc, ka izskatījos ne tā kā visi citi (tad biju pārāk resna, pārāk lielas krūtis utt), biju pārāk emocionāla, nelīdu nevienam pēcpusē tikai tāpēc, lai būtu "kruta". Pa visiem tiem gadiem,kurus tiku apsmieta dažādu iemeslu dēļ, nesūdzējos nevienam, uzliku smaidu uz sejas, izlikos, ka man ir vienalga un devos tālāk. Bija lūzuma punkti, jo cik tad ilgi var.. bet manas asaras neredzēja neviens, jo negribēju, lai kāds redz manas asaras, emocijas. Par to taču mani apcēla. Draudzenes te bija, te pazuda, te atkal atradās.. uzticēšanās zuda, jo kā gan tu vari uzticēties kādam, kurš pirms tam ir tevi pievīlis, aizgājis, tevi iemainot pret kaut ko, tajā brīdī, interesantāku?
Pa visiem skolas gadiem, kad tiku ne pie tās patīkamākās uzmanības, daudz ko iemācījos. Iemācījos pasplēpt savas patiesās emocijas zem smaida, vairs neraudāju, sapratu, ka uzticēties nevar, jo agri vai vēlu tevi tik un tā kāds pievils. Izklausās briesmīgi, vai ne? Bet lai kā arī es tajā laikā centos iedzīvoties starp citiem cilvēkiem, gribēju draugus, cilvēkus ar kuriem patīkami pavadīt laiku, atkal un atkal nācās vilties.. Guvu daudz smagu mācību, pieņēmu lēmumus, par kuriem vēlāk nepriecājos. Bet ar pašreizējo saprātu es uzskatu, ka tas viss ir viena pamatīga mācība, lai tālāk spētu dzīvē pieņemt jau citādākus lēmumus.
Reāli, mani vecāki par to neko nezina.. Nestāstīju ne jau tāpēc, ka neuzticējos, ne tāpēc, ka mani nesaprastu vai citādi, bet tāpēc, ka viņiem bija neizsakāmi daudz rūpju par manu jaunāko brāli, kurš bija cietis negadījumā. Es viņus nenosodu. Lai cik dīvaini tas man pašai brīžiem šķiet, jau esot tikai bērns, sapratu, ka nevaru viņiem uzkraut vēl savas problēmas. Varbūt darīju nepareizi? Nezinu. Bet pat līdz šai dienai neesmu to stāstījusi un negrasos. Negribu, lai vecāki justos slikti.
Arī iesoļojot pieaugušo cilvēku dzīvē ir nācies pamatīgi "aplauzties". Tik daudzi cilvēki spēj prasmīgi uzlikt maskas, izlikties tavā priekšā un vēlāk aiz muguras atkal piedzīvo nodevību. Liekas, ka taču tu to cilvēku pazīsti, tas var būt pat tavs radinieks, taču izrādās, ka cilvēks ir pavisam citāds. Vienreiz, divreiz, trīsreiz... Un tad tu saproti, ka jāturpina vien tā pat uzmanīties, jo nekas nav mainījies.
Kā tas viss mani ir ietekmējis? Teikšu godīgi, līdz pat šai dienai, es bieži vien sajūtos nelāgi, ja kāds uz mani paskatoties pasmīn, sāk sačukstēties. Tas var būt arī ne par mani, bet tomēr kaut kur dziļi sirdī aizķeras. It kā jūtos pašpārliecināta, taču vienmēr ir kaut kas, kas man sevī līdz galam neapmierina. Būtībā esmu ļoti atklāts, draudzīgs, izpalīdzīgs cilvēks, taču par sevi un savu privāto dzīvi, problēmām nesntāstu pat tuvākajiem cilvēkiem. Es nespēju līdz galam nevienam uzticēties. Nepielaižu nevienu sev pārāk tuvu. Esmu iemācījusies laist daudzas lietas gar ausīm. Izvērtēju, vai tas, kas noticis, dzirdēts ir tā vērts, lai pārdzīvotu. Cenšos katrā, pat ne tik pozitīvā, notikumā atrast ko pozitīvu. Būtībā, lai cik grūti man ir gājis, esmu pozitīvs cilvēks, kurš neskatoties uz neko, ir spējis saglabāt savu ES. Kāds jau sacīs - kas tad tur ir, nekas traks, tā taču notiek ar daudziem. Bet kamēr tu neesi bijis tajā pusē, kur tu esi tas, kuru izsmej, liek justies draņķīgi, tu diez vai sapratīsi.
Kāpāc es šodien izlēmu par šo te rakstīt? Ha, ha cik ironiski! Šodien, jau kārtējo reizi, "dabūju pa zobiem". Kāds cilvēks, atkal lika vilties. Nav jau pirmā reize un reāli jau zinu, ka no tās puses pūš ne tas patīkamākais vējš, bet tik un tā, kaut kā aizķēra. Vai tiešām nepienāks tā diena, kad cilvēkiem sāks rūpēt kaut kas vairāk par intrigām, aprunāšanu, skaušanu? Nezinu. Atliek vien uzmanīties, pašam būt labam, laimīgam un mīlēto tos, kuri tev ir blakus.
Tiem kurus apceļ - nebaidieties par to runāt ar saviem tuvākajiem! Tas ir daudz labāk kā klusēt un paturēt visu sevī. Ik vienam ir jāatbild par savu rīcību, par saviem vārdiem. Mani izglāba mūzika, dzeja bet ne visiem ar to vien pietiek. Mūsdienās apsmiešana, apcelšana ir vēl nežēlīgāka, nekā tas bija 10 un vairāk gadus atpakaļ. Nevienam nav tiesību aizskart ne fiziski, ne ar vārdiem. Esiet cīnītāji, neskatatoties uz to, ko saka citi. Ja jūs pieviļ, tas vien nozīmē, ka no tā ir kaut kas jāiemācās un pārējais jālaiž vaļā.
Esam laimīgi un cienīsim viens otru!
