Labdien, spoku kundzes un kungi! Turpinām stāstu par dzīvi Latvijas armijā.
7.jūlijs.
Diena visā visumā diezgan mierīga. Visas dienas garumā praktiskā apmācība pirmās palīdzības sniegšanā visdažādākajās situācijās. Iemācāmies kā uzlikt neskaitāmus veidus dažādu žņaugu, atsvaidzinām zināšanas pirmās palīdzības sniegšanā, mācāmies kā izvilkt ievienoto no apšaudes zonas. Tomēr haļavas šodien nav, jo pēc šīm mācībām pavadām pusotru stundu trenējot ierindas soli, nosoļojot vairākus kilometrus un pie reizes n-tās reizes nodziedot kājnieku dziesmu. Un tas viss atkal notiek neizturami karstos saules staros, bet paši vien esam vainīgi, ka visi vakardien šo dziesmu nebija iemācījušies.
Pēc tam it kā ir brīvas divarpus stundas līdz vakara pastaigai un vakara jundai, taču gandrīz visi izvēlas nevis atpūsties, bet gan pašmācības ceļā kaut ko mācīties – vieni atkārto topogrāfiju, otri automāta izjaukšanu un salikšanu, citi vēl ko citu. Esmu lepns, ka automāta salikšanas ātrums man ir uzlabojies piecas reizes, salīdzinot ar pirmo reizi, kad to darīju. Daži cīņu biedri jau taisa savā starpā sacensības uz laiku šajā mākslā. Pēc tam vēl pusstundu pavadu, mācoties no galvas automāta detaļu nosaukumus un to izmērus.
Diena noslēdzas ar vakara pastaigu, atkal dziedot kājnieku dziesmu (vakara jundas arī šodien nav, jo joprojām nav salabota mūzikas aparatūra) un jāsāk skatīties pa TV futbols – otrs pusfināls, kur Anglija cīnās pret Dāniju. Tas tad arī it kā būtu viss šajā dienā. Lai gan nē – trīs lietas brīdī, kad jau gribu likt punktu, tomēr ienāk prātā. Tad nu tāds maziņš šodienas notikumu TOP 3:
1) to, ka mācības ir pirmajā vietā, apliecina tas, ka novusa galds atpūtas telpā pirmo reizi tiek uzstādīts tikai šodien – piektajā dienā kopš esam šeit, lai gan visu laiku tas brīvi pieejams stāvēja piesliets pie sienas. Pirmā spēle, protams, ka netiek pabeigta, jo atskan kārtējā komandiera pavēle – “Pēc divām minūtēm visiem būt pie ieejas!”;
2) virs mūsu pīpētavas lapsenes ir izveidojušas divus pūžņus un mazās lapsenītes jau ik pa laikam mūs sāk ierindas laukumā turpat blakus terorizēt. Kad griežos pie dežurējoša komandiera, kas kopā ar mums turpat pīpē, ar lūgumu atļaut notriekt tos pūžņus zemē, saņemu atteikumu šādiem vārdiem – “Lapsenes arī ir armijā, pūžņi ir to dzelten-melno bāzes, viņu dūrieni ir kā Covid potes”;
3) armija nesoda – armija audzina. Šodien viens cīņu biedrs no blakus nodaļas ir pieķerts ar telefonu rokās tam aizliegtajā laikā (starp rīta rosmi un DDB). Rezultāts – visa viņa nodaļa raksta eseju uz vismaz trim lappusēm par tēmu “Mūsu kaujas gars ir možs”.
P.S. Šāds sods varēja skart arī manu nodaļu, jo no rīta nodaļas biedrs Sandis pastāsta, ka vakarnakt pēc TV pamešanas, neesot varējis noturēties un slepus noskatījies futbola spēles papildlaiku, kā arī pendeles telefonā, guļot gultā. Labi, ka nepieķēra!
8.jūlijs.
Pulkstenis rāda 22:41. Guļamtelpā gaisma ir izslēgta, bet guļ tikai daži. Lielākā daļa ir mācību vai atpūtas telpā un mācās vai sēž telefonos, vai arī piedalās pašu organizētajā pirmajā novusa turnīrā. Baudu šo radošo atmosfēru, vienlaicīgi rakstot par šodien piedzīvoto.
Šodienas stāsts ir jāsāk ar vakardienas noslēgumu. Diemžēl, bet Dānija ar Angliju, tāpat kā dienu iepriekš Spānija ar Itāliju, nespēja spēli pabeigt pamatlaikā. Dežurējošais komandieris nav pielūdzams – plkst.23:51 TV ir jāpamet – tieši brīdī, kad neizšķirti beidzas spēles pamatlaiks. No rīta, kad esam rīta rosmē, pajautāju Sandim, kāpēc šis tāds saguris izskatās. Un Sandis, ne aci nepamirkšķinot, saka, ka mirst nost no miega bada, jo nav normāli gulējis jau divas naktis. Nu, protams, ka arī pagājušajā naktī puisis atkal ir riskējis, gultā slepus skatoties futbola spēles noslēgumu. Turklāt izlēmis, ka riska likmes ir jāpaaugstina, tāpēc uzlicis pat austiņas, lai baudītu spēli ar skaņu. Risks šādi, patiešām, ir lielāks, jo nevar jau dzirdēt, vai tumsā nepielavas dežurējošais komandieris. Taču arī šī nakts ir pagājusi viņam veiksmīgi un līdz ar to arī visai mūsu nodaļai bez potenciālā esejas rakstīšanas soda.
Šodien turpinās praktiskās nodarbības pirmās palīdzības sniegšanā. Apgūstam rīcību, kā jārīkojas krūšu, vēdera un galvas rajonu ievainojumu gadījumā, pārsienam un tamponējam, liekam šinā kājas, apgūstam improvizēto nestuvju uzbūvēšanu utt. Pēc tam it kā būtu viss un daudz brīvā laika līdz vakaram, bet – kas to deva! Komandieris, kas mūs jau pirmajā dienā mocīja ar ierindas mācību, to dara arī šodien. Soļojam krietnu stundu šurpu, turpu, mirkstot sviedros un saņemot sodus par nepareizām darbībām. Arī es saņemu kārtējo motivējošo sodu (jau trešais sods sešās dienās!), bet par laimi tikai 10 piepumpēšanās reizes (laikam jau karstuma dēļ komandieris tāds mazliet pielaidīgāks sodu sistēmā). Pēc tam dežurējošais komandieris pārņem mūs savā pārziņā ar testa pildīšanu par NBS virsniekiem un to pakāpēm, kas valda pār Alūksni, Latvijas himnas vārdiem un mūsu triecienšautenes tehniskajiem datiem. Tad gan ir brīva pusstunda, pēc kuras komandieris paziņo, ka tests būs jāatkārto. Izrādās, ka liela daļa nezina Latvijas himnas vārdus (daži, komandiera vārdiem sakot “ir sacerējuši pilnīgi jaunu himnu" ), kā arī lielākā daļa peld NBS virsnieku vārdos, uzvārdos un pakāpēs. Neko darīt – pildām testu vēlreiz.
Pēc vakariņām gandrīz visi izlemj padarboties ar automāta izjaukšanu un salikšanu (uzlaboju savu laiku vēl par 20 sekundēm), bet pēc tam ierastais vakara noslēgums.
Ja man būtu jāraksturo vienā vārdā šī diena, tad bez domāšanas izvēlētos vārdu “biedriskums”. Pirms dažām dienām bijām vienojušies ar vienu no dežurējošiem komandieriem, ka tas atvedīs mums trešdien cigaretes, jo plānotā mūsu palaišana brīvsolī uz pilsētu no trešdienas ir pārcelta uz sestdienu. Diemžēl vakardien no minētā dežurējošā komandiera ar solītajām cigaretēm nav ne ziņas, ne miņas. Arī šodien tas pats. Tā nu visiem mūsu pīpmaņu nodaļas (šīs nodaļas dalībnieku skaits, salīdzinot ar pirmajām dienām, ir palielinājies, turklāt komandieri sola, ka mežā pīpēšot visi, kas atmetuši vai kādreiz ir pīpējuši) dalībniekiem šodien pakāpeniski vienam pēc otra beidzas pēdējie cigarešu krājumi. Un ikviens – neskatoties uz to, cik pašam maz pāri ir palicis – dalās ar visiem pārējiem, kas jau ir tukšā. Tā nu pēc vakariņām, baudot dūmu, konstatējam, ka nevienam pāri nav palikušas vairs nevienas cigaretes. Uztveram to filozofiski – ja vajag, varam arī nepīpēt, jo esam taču kājnieki!
Plkst.20:00 dzīve nokārtojās. Ar divu dienu nokavēšanos ierodas ilgi gaidītais komandieris ar cigaretēm. Aiz priekiem atmetu ar roku kaunam, pieeju pie mācību procesā aizņemtā dežurējošā komandiera un palūdzu atļauju man pašam izvest laukā un pēc tam atvest atpakaļ pīpmaņu nodaļu. Saņemu atļauju, cīņu biedri operatīvi nostājas ierindā un priecīgi soļojam baudīt mazo grēka prieciņu.
9.jūlijs.
Karstākā diena no visām līdz šim pieredzētākajām – gan klimatiskajā, gan sodu ziņā. Tā kā temperatūra ēnā ir +33 grādi, tad nodarbības ar ieroču izjaukšanu, salikšanu, dažādu šaušanas pozu apguvi utt. mums notiek bez bruņu vestēm un bruņu ķiverēm, taču ar uzkabi, bet pats galvenais – nodarbības notiek iekštelpās. Padarbojamies gandrīz līdz pusdienu laikam, kad tiekam sapulcināti laukā un nostādīti ierindā, lai dotos stāvēt iepretim kājnieku skolas jaunajam sporta namam, kuram tieši šodien ir atklāšana ar paša ministra ierašanos. Klīda baumas, ka ieradīsies arī pats prezidents, taču tās neapstiprinās, uz ko viens cīņu biedrs pilnā nopietnībā bēdīgi nosaka – “Žēl, ka Raimonds Levits nebūs”. Maršējam uz sporta nama pusi, pa ceļam jāsveicina skolas vadība, kas stāv pie ieejas. Lai gan iepriekš jau bijām trenējušies soļot ierindā ar sānis pagrieztu galvu, tomēr šodien vai nu dēļ karstuma, vai dēļ uztraukuma priekšējiem soļotājiem kaut kas solī nojūk, kā rezultātā es, neredzot kur eju, pilnā ātrumā ietriecos priekšā ejošā Gvido kājās, pat palecoties pēc šīs sadursmes. Pats labākais, ka tas notiek tieši skolas vadības acu priekšā. Nu ko – šķiet, ka augstāk šajā iestādē man vairs nav kur krist.
Pēc tam nostāvam pusstundu karstajā saulē, kamēr atbrauc ministrs. Seko īsas runas gan no ministra, gan skolas, gan Alūksnes pašvaldības, gan garīgo pārstāvju puses. Svīstu nežēlīgi, jūtu kā sviedru piles tek no galvas pāri acīm, bet pakustēties nedrīkst. Viens no mūsējiem gan neiztur un iziet no ierindas, kur viņu operatīvi savāc turpat ēnā dežurējošie mediķi. Tātad, gan jau gaidīja ko tādu. Pēc lenšu pārgriešanas augstie viesi ieiet apskatīt sporta namu no iekšienes, bet mēs beidzot varam doties ēnā, ko arī bez ceremonijām izdarām, soļojot tieši pāri tikko iesētajam zālienam, kas vēl nav īsti sadīdzis, pa ceļam nolaužot dažas sastādītās rozes. Pēc laika ministrs iznāk no sporta nama un pienāk pie mums parunāties. Standarta teksti, standarta atbildes, vārdu sakot nekas interesants. Pat mūsu lielākais joku plēsējs savu neizsīkstošo humoru ministra priekšā neizrāda, tāpēc arī es nolemju paklusēt un neuzdot ministram jautājumu, kad tad mūs beidzot sūtīs triecienā ieņemt Abreni. Pēc tam ministrs aiziet dzert šampanieti, mēs tiekam ievesti sporta namā, lai arī to aplūkotu no iekšienes, bet nodaļas biedrs Aigars un kursante no citas nodaļas sniedz intervijas portālam “Sargs.lv”.
Apskatījuši sporta namu, dodamies atpakaļ uz ieroču mācībām kazarmās. Jaunas informācijas, kas jāapgūst tiešām ir daudz, tāpēc, darot to visu praksē, kļūdas gadās 99 procentiem manas nodaļas cīņu biedriem. Uzstādu saņemto motivējošo sodu rekordu vienā dienā – 50 piepumpēšanās reizes, taču tas salīdzinoši nav nekas īpašs, jo dažs labs no mums saņem sodus, kas jāraksta ar trīsciparu skaitli.
Pēc vakariņām brīvprātīgās pašmācības turpinās līdz pat vēlam vakaram. Turklāt izvēlēties mācīties ir izvēlējušies pilnīgi visi – plkst.22:30, kad jāiet gulēt, neviena gultiņa nav aizņemta. Stimuls mācīties ir pat ļoti – tie, kas rītdien nokārtos praktisko ieskaiti automāta salikšanā un izjaukšanā plus mācēs pareizi izpildīt kādas desmit standarta kaujas uzdevumus ar automātu, tiks palaisti brīvsolī uz pilsētu. Tieši tā kā kājnieku dziesmā – “Svaiga diena priekšā mums; seko jaunais uzdevums”.
10.jūlijs.
Pirmā gandrīz ideālā brīvdiena!
Rīts sākas ar ilgi gaidīto un neskaitāmas stundas slīpēto ieskaiti par mūsu triecienšauteni. Pirms ieskaites vēlreiz neskaitāmas reizes viens otram pārprasām kas un kā jādara, stress ir liels, sirds sitas tāpat kā vakardienas stāvēšanā, kad gaidījām ministru, lai gan tagad esam ēnainajās iekštelpās, kur ir nedaudz vēsāk. Ieskaitē cenšos darīt visu mierīgi, bet tāpat sava stulbuma dēļ pielaižu divas kļūdas – sajaucu savrupšaušanu ar šaušanu kārtās, kā arī vienreiz izlaižu trīs punktu čekpointu. Bet nu 16 punkti no 18 iespējamajiem arī ir labi. Atvieglojums neaprakstāms – Alūksne, turies! Mēs nākam!
Tiekam palaisti uz pilsētu un nākamajās piecās stundā izstaigājam Alūksni krustām šķērsām. Esmu šeit pirmo reizi, tāpat kā gandrīz visi citi cīņu biedri. Esam vienisprātis, ka šī ir ļoti, ļoti skaista pilsēta. Par tūristiem te ir padomāts pat ļoti – atrakcijas un izklaides iespējas ir gandrīz uz katra stūra. Šodien Alūksnē notiek arī pasaules čempionāta posms ūdens motorsportā GT30 ātrumlaivām. Nedaudz paskatāmies tās, izstaigājam Marijas salu, ieejam pilsdrupās, uzkāpjam skatu tornī, apskatām Tempļa kalnu, izejam cauri Alūksnes kapsētai un iepazīstam Alūksnes muižas parku. Pēdējo stundu pirms atgriešanās kazarmās pavadām peldvietā pie ezera, kur peldamies, sauļojamies, skatāmies ātrumlaivu sacīkstes un iztukšojam lērumu bezalkoholisko aliņu. Bezalkoholisko alu paņēmām tāpēc, ka alkoholu lietot arī ārpus skolas teritorijas mums mācību laikā ir stingri aizliegts, turklāt astoņās dienās, ko esam šeit pavadījuši, mūs jau trīs reizes ir apciemojuši Maitas Putni, veicot visiem alkotestu. Esam vienisprātis, ka dzīve ir skaista. Tāpat esam vienisprātis par to, ka sajūtas ir tādas it kā būtu iznākuši no cietuma – nereāla brīvības sajūta, ka vari iet un darīt visu ko vien vēlies (nu gandrīz visu). Diviem cīņu biedriem šodien ir svētki dubultā, jo viņi ir no Alūksnes, līdz ar to var izbaudīt ar savām otrajām pusītēm to, uz ko mums pārējiem vēl būs divas nedēļas jāpagaida.
Atgriežoties kazarmās, pēc pusstundas jau atkal visi esam formas tērpos un smagajos armijas zābakos. Un te notiek kas šaušalīgs. Nebūs korekti, ja to aprakstīšu, tāpēc pateikšu tikai, ja kāds domā, ka pusstundas laikā nevar sataisīt lielus mēslus, tad viņš dziļi maldās un neko nesaprot no armijas dzīves. Rezultāts ir tāds, ka vienam no mūsu biedriem tiek piešķirts mega sods ierindas priekšā – bruņu vestē, uzkabē un bruņu ķiverē 50 reizes izjaukt un salikt automātu. Jūtam līdzi puisim, bet tāda nu tā dzīve ir.
Pašlaik, kad esmu uzrakstījis šīs rindas, ir plkst.20:30. Pēc 45 minūtēm būs vakara pastaiga, vakara junda un ierastie iekštelpu uzkopšanas darbi. Domāju, ka nekas ievērības cienīgs šodien vairāk neatgadīsies, bet ja nu būs, tad uzrakstīšu par to rītdien.
