Vaļiņkos, pufaikā un ar rižu pižiku, BET līdz ausīm CILVĒKS!6

 123  2

Ir ļoti agrs, saulains ziemas rīts. Visu nakti ir snidzis, un tagad, vēja saputinātajās sniega kupenās, dauzās saules stari. Viss mirdz un vizuļo spelgonī. Zilais un tik dzidrais debesu okeāns ieskauj visu manu tēvu zemi. Lai arī aiz loga ir kādi grādi mīnuss 17, šķiet siltāks kā šodien man nav bijis pat karstākajā jūlija vasaras dienā. Sirdi piepilda prieks un sajūsma. Šodien es pirmo reizi ar vectēvu iešu uz ezeru makšķerēt ziemā. Visu nakti sapņos prātoju, nez kā tas ir, zemledus makšķerēšana uz ezera. Nez kā tas būs.

Atveru acis un veros vai vectēvs vēl guļ, vai ir jau augšā un mielojas ar manas mīļās vecmammas brokastīs apsolīto auzu pārslu putru. Tā vectēvam ļoti garšo. Tik ļoti, ka viņš apsolīja mani nemodināt no rīta, ja es vēl saldi čučēšu, lai viņam vairāk putras tiekot. Miega pilnas acis, taču arī caur tām var manīt, ka vectēvs jau augšā. Sāku dzirdēt arī skaņas, kuras nāk no virtuves puses, kura atrodas caur divām citām istabām pie siltās plītiņas, kura silda visu māju. Vecmamma to ziemas laikā kurina divas reizes dienā. Agri no rīta un vakarā, lai mēs nesaltu. Jāsaka gan kā ir, lai cik arī silti nebūtu izkurināta māja, no rīta puses jau galva jāslēpj zem biezās, kas to lai zina ar ko pildītās segas. Vienmēr esmu vēlējies vecmammai pajautāt, ar ko pildīta šī dažkārt smagā un siltā sega, kura ietērpta neskaitāmos pārvalkos un konvertos…. Taču no rīta jau citas domas galvā….

Raušos augšā, bikšeles kājās, krekls, kamzolītis mugurā un dodos mazgāt, kā mans vectēvs mēdza teikt – Nomazgā skaidru skatu uz dzīvi - ! Vienkāršā valodā runājot – muti!

Pabarots ar putru un silti saģērbts nu dodos uz ezeru. Kas to būtu domājis, ka kādreiz man nāksies aprakstīt visu to, kas ieskauj manu augumu no matu galiņiem līdz papēžiem. Nu ko tur daudz izplūst garos aprakstos. Kā jau laukos. Kājās vilnas “vaļiņki”… pārsteidzoši apavi, ja vispār tos tā var nosaukt. Bikses no man nezināma materiāla, taču ar vēl vectēva šūtiem ielāpiem četrās vietās. Vectēvs mierināja, ka šeit visi tādas nēsā. Un jo vairāk ielāpu, jo vērtīgākas. Mugurā bieza “pufaika”, jā zinu , zinu… ne visai stilīgi un arī ar ielāpiem, un no kabatām laukā lien kaut kāda vate, bet šeit tādu arī nēsā visi ziemas makšķernieki. Šalle, kas kož… un protams, “pižiks” man nesaprotamā krāsā un vēl ar ausīm… Vectēvs saka, ka “rižijs”. Nu it kā viss… Ā nu vēl viens aksesuārs… kā nu bez vecmammas skaistajiem vilnas dūraiņiem. Vectēvs gan saka, ka uz ledus būs tik karsts, ka nevajadzēs…. tad jau redzēs.

Man esot jāņem kaste, bet vectēvs paņemšot lielo dzelzs urbi… Tā kaste izskatās pēc putnu būra. Nez kādēļ gan ejot makšķerēt jāņem putnu būris. Vectēvs vien uzsauc, ka man uz viņa būšot jāsēž… Nu ja vajag, tad vajag. Putnu būris ir diezgan pasmags ar tam piestiprinātu garu siksnu, kas jāmet pār plecu, lai vieglāk nest. Bet kur tur vieglāk… man viņš sitas gar papēžiem un tā vien sanāk, ka nākas viņu vilkt sev līdzi no kupenas līdz kupenai. Eh… cik satraucoši!

Vectēvs brien taku caur mežu uz ezeru un es aiz viņa cik spēju, cenšos trāpīt viņa lielajās pēdās. Man ir silts, lai gan sals degungalu mazliet kņudina. Saule spīd, sniegā spēlējas visi pasaules dimanti un mirdz tā, ka acis vien nespēj nopriecāties par šo brīnumu.

Nu esam nonākuši līdz ezeram. Tavu brīnumu, pilns ezers ar pingvīniem. Vieni staigā, citi urbj, bet citi sēž uz putnu būriem. Var visu redzēt, bet skaņu slāpē sniegs un it neko nevar dzirdēt. Jocīgi pārsteidzošas sajūtas krūtīs. Ledus biezs, nebaidies mazdēliņ. Nonākuši līdz ezera vidum esam sasnieguši galamērķi. Liec nost to kasti. Šeit labi ķersies raudas. Tagad tik jāizurbj caurums. Vectēvs iedur urbi ledū un sāk griezt un griezt līdz urbis iegrimst un skatam atklājas ezera melnais ūdens. Izvelkot urbi manam skatienam paveras melns caurumiņš, kurā skalojas ezera ūdens. Tas esot āliņģis un šeit mēs ķersim zivis.

Vectēvs no putnu būra izvelk mazas mazītiņas makšķerītes. Tās esot ziemas makšķeres zemledus makšķerēšanai. Pats apsēžas uz kastes. Iztin tās un uzlicis ēsmu laiž āliņģī, vai pareizi būtu teikt, gremdē ezerā. Ne cik ilgi nebija jāgaida, kad pirmā zivtele jau uz ledus laistās saules staros spīguļojot kā sudraba gabals. Tā esot rauda. Un liek to kastes caurumā uz kuras sēž. Tad redz kam tas putna būra caurums domāts. Vectēvs plikām rokām izvelk no āliņģa lieko ledu un dod makšķeri man. Nu mēģini arī pats. Neaprakstāma sajūta, milzīga interese, viens piesitiens auklas otrā galā un tikai velc un velc. Un es velku un velku. Laukā ir. Arī man sudraba gabaliņš saulē uzmirdz. Arī rauda.

Todien mēs saķērām daudz zivju.

Nu laiks doties mājās, saule jau pusdienās aicina. Arī kaķis noteikti gaida mūs. Savākuši mantas dodamies mājās. Ezers nebija stipri tālu no mājām. Šķiet, vien kādu kilometru, bet daļu ceļa bija jākāpj kalnā. Kā šodien atceros, kāpjot kalnā vectēvs teica sakāmo… Ir māte mani mācījusi kā vieglāk kalnā nastu nest un pērkona laikā krustu mest… un dziedādams gāja tālāk. Es vien klausījos tajā kā svarīgākajā lietā pasaulē vai arī tā bija dzīves gudrība, kuru vectēvs netīši nodeva nākošajām paaudzēm zināšanai… Nonākuši siltumā vēl ilgi sēdējām pie krāsniņas ‘’čitas” un dalījāmies ar vecmammu dienas piedzīvojumos un iespaidos. Sakiet vēl, ka laime nav būt kopā siltā istabā pēc salā pavadītas dienas makšķerējot uz ezera ledus.

Toreiz vēl nebija interneta, mobilo telefonu un mēs laiku pavadījām sarunās viens ar otru. Mēs mīlējām katru mirkli. Mēs cienījām viens otra darbu un lepojāmies viens ar otra sasniegumiem. Vectēvs vakaros pie krāsniņas auda tīklus un es tajā lūkojos kā brīnumā… bet vecmāmiņa, liekot mani gulēt, sveču gaismā lasīja man pasakas… nē, ne no grāmatām… NO DZĪVES!!!

p.s..

Manu mīļo vecomāt un vectēv! Paldies, ka Jūs manā dzīvē bijāt! Pateicoties Jums es uzzināju, ko nozīmē būt laimīgam un mīlētam. Vaļiņkos, pufaikā un ar rižu pižiku, BET līdz ausīm CILVĒKS!

Komentāri 6

0/2000

Cita runa, kad neraksta kārtējo politisko sūū.

 6  0 atbildēt

Interesants stāsts! 🙂

 4  0 atbildēt

Vairāk sādu rakstu 😊

Citreiz aizmirstās ikdienaa steigā( Vai varūt ar katru nākamo paaudzi?), Ka esam vienkārsi.. cilvēki, ne ko pielikt, ne atnemt

 4  0 atbildēt

Gaišās bērnības atmiņas.

 3  0 atbildēt

👍

 2  0 atbildēt