Kostīmiņš jeb kā es raudāju apģērba gabala dēļ8

Tirgus večiņa taisās iet prom, sāk pakot savas mantas atpakaļ somā un netīšām no rokām izmet maisiņu, kurā atrodas kaut kas smuki rozā. 

- A kas tas tev ir? - jautā mana vecmāmiņa (pievērsiet uzmanību, ka es to nejautāju.)

- Ā, nu tas ir sporta tērpiņš. Ļoti moderns, bet velns, ku dārgs. - Šajā mirklī viņa paņem to maisiņu un velk ārā to tērpu. 

Viss! Šajā mirklī man ir jau iestājies šoks, medicinīski neizskaidrojams. 

- Vecmāmiņ, vecmāmiņ, - sāku es gaudot un stiepos pēc sporta tērpa ar drebošām rokam. - Drīkst es piemērīšu? 

- Nē, mēs jau tev nopirkām bikses! - pateica vecmamma, jau nojaušot nepatikšanas.

- Nu, lūdzu, lūdzu. Es ļoti uzmanīgi, es tikai paskatīties gribu, nu, lūdzu, vecmāmiņ! 

- Bet tikai paskatīties! - nocirta vecmamma un es metos jau pie spoguļa mērīt. 

Tagad ir pienācis laiks, lai aprakstītu jums šo sporta tērpu, precīzāk, kā es to tajā mirklī redzēju. Plāna jaciņa maigi rozā krāsā, patīkama gan ādai, gan acīm. Gan piedrukņu, gan bikšu staru galos bija elestīga gumija, kas piegulēja pie miesas. Jaka bija jāvelk pār galvu un uz tās priekšpuses bija kabata, kurā rokas satikās. Bet galvenais, galvenais bija tas uzraksts uz krūtīm «Alice»!

Tāds pat uzraksts bija uz bikšu labās staras. Es nekad iepriekš nebiju kaut ko tādu redzējusi - nedz tādus uzrakstus uz apģērba, nedz arī tādas krāsas sporta tērpus. Es biju sajūsmā, ja ne pat ekstāzē!

- Velc nost, - teica vecmamma. 

- Nē! - Es viņai atbildēju.

- Mēs jau tev nopirkām bikses, velc nost! - atkārtoja vecmamma.

- Es gribu šito! - pateicu es. 

- Beidz čīkstēt, mums nav tik daudz naudas, - pateica vecmamma. 

Un tad es sāku raudāt. Skaļi! Mans gaudiens bija skaļāks par tikko dzimuša zīdaiņa raudāšanu. Es ticu, ka pat tironozaurs, ja viņš vēl eksistētu, nokaunētos par to, cik klusu viņš spēj izdvest skaņas. Ar savu stāju un acu skatienu es liku viņām saprast, ka šis kostīms tiks novilkts tikai pār manu līķi! Pārrunas ritēja apmēram stndu. Es līdz pat šai dienai nesaprotu savu uzvedību - es biju gatava kauties un mirt kaut kāda rozā sporta tērpa dēļ!

Pēc stundas uz notikuma vietu tika izsaukta mana māte. Es jau biju nogurusi no raudāšanas un sēdēju uz grīdas. 

- Foršs tērps! - pateica mamma, un es sapratu, ka dzīve izdodas.

- Nē, nē, nē, nebūs! - pateica mamma, kad uzzināja sporta tērpa cenu. Es atkal sāku gaudot. 

Nerakstīšu vairāk par to, kas notika, bet īsumā varu teikt - sporta tērpu man nopirka. 

Nākamajā dienā mēs ar mammu, viņas draudzeni un meitu devāmies uz atrakciju parku. Protams, man mugurā bija uzvilkts jaunais kostīmiņš. Jūs neticēsiet, bet es negāju, es burtiski lidoju. Man likās, ka visi uz mani skatās, rāda ar pirkstiem un apbrīno manu jauno tērpu. 

Es jutos kā karaliene, jo man likās, ka visi pilsētas iedzīvotāji atplēš mutes no sajūsmas par to, cik skaisti es izskatos. Es izvērsu uz priekšu savas krūtis, kuras bija tikpat plakas, cik parasts koka dēlis, lai izceltu uzrakstu uz tām, un arī ar labo kāju es spēru platāku soli, lai visi pamana uzrakstu uz tās kājas bikšu staras. Es biju laimīga!

Pagāja rudens, ziema, pavasarī es vēl pāris reizītes uzvilku šo tērpu, lai gan tas vairs nesagādāja lieliskās emocijas. Pienāca vasara un izrādās, ka manas rokas un kājas ir kaut kā mistiski izaugušas. Kostīms man vairs nederēja. Viņu pārpirka kaut kāda mammas draudzene savai meitai. 

Pagāja gadi, es par to biju aizmirsusi. Vienu dienu palīdzēju draugiem pārvākties un krāmējām mantas kastēs. Es atradu maisu, kurā bija veci apģērbu katalogi. Sāku šķirstīt to un gremdēties atmiņās par to laiku drēbēm - cik gan smieklīgas tās bija. Vienā no katalogiem es pamanīju savu mīļo rozā kostīmiņu, man acu priekšā visa mana lieliskā bērnība pārskrēja. Bet, UZMANĪBU, es biju šokā, kad izlasīju, kas bija tur rakstīts: PIDŽAMMA. Mans sporta tērps bija PIDŽAMMA! 

Lieliski, es gandrīz gadu tusēju pa mājām, pilsētu un skolu pidžammā, gaišā dienas laikā!