Labs vakars. Neliels pārdomu mirklis ar ikdienas izklāstu studijā.
Visiem ik pa laikam sanāk palikt vai kādu periodu iztikt bez konkrētas lietas, kas ikdienā ir tik pat svarīgs kā gaiss, internets un, iespējams, dzīves jēga.
Šoreiz... Kas notiek, kad paliec bez auto.
Tas viss sākās kādā jaukā pirmdienas rītā, aptuveni 7.00. Pilnībā nepamodusies, ar necilvēcisku naidu pret pasauli, devos uz auto, lai mēģinātu paspētu uz darbu 8.00. Jāņem vērā fakts, ka urbānās Rīgas pirmdienas rītu pārējo šoferīšu degsme ir apbrīnojami skaista.
Kad jau mokošākā satiksmes kultūršoka daļa bija garām, un kad jau šķita, ka nekas vairs par nelaimi neliecina. Tas notika. Auto nolēma pieteikt streiku. Precīzāk sajūgs. Turpinājumā romantika ar auto nogādāšanu līdz tālākām vietām, bet tagad pie lietas.
Cik no Jums ikdienā ceļas uz darbu agrāk par 6.00? Cepuri nost.
Tātad. Stāsta galvenā daļa sākas otrdienā, 4.30 no rīta. Šis ir tas brīdis, kad es ļoti nožēloju lēmumu - 3h miega būs labi, vajag spēlē iziet konkrēto misiju, VAJAG. Un tā visu turpmāko nedēļu.
Rīta rutīna? Viss kā parasti. Rīta duša, kafija, vēlme radīt vardarbību un... mazie "man no rokām viss krīt" momenti, kuros parādi kaimiņiem, ka naktī nelīmē tapetes, bet gan ļoti, patiešām, ļoti agri celies.
5.00. Turpmākā, 1,5 km pirmā rīta pastaiga daļa līdz vilciena stacijai. Viss kluss. Mierīgs. Kaķi, suņi, lapsas, pieklājīgs bezpajumtieks.
5.30. Vilciena stacija. Vilciens pēc 20 minūtēm. Šeit nāk atklāsmes, ka varēja iet lēnākā solī, ka austiņas un rīta kafijas termoss palika mājās, ka vajadzēja apģērbties siltāk, ka iespējams neaizslēdzi durvis (ko iepriekš pārbaudīji 5 reizes), ka neesi vienīgais, kas apsver dzīves jēgu šādā agrumā.
6.30. Paldies augstākajiem dieviem, vilciens ir pārbāzts. Kad līdz Torņakalna stacijai jābrauc vēl nedaudz mazāk par pusceļu, vagonā iekāpj viņi. Ironiskā kārtā, katru dienu, atrodoties citā vagonā, es vienmēr biju vienā ar viņiem. Ak, šīs rīta ļoti skaļās sarunas. Visi pasažieri izglītojās par Vitja ikdienas gaitām, dziras tilpumiem, motoreļļām un sarežģītu mehānismu darbības problēmām. Galvenokārt, tomēr svarīgākais temats bija Vitja.
7.10. Torņakalns. Kad beidzot šajā stacijā izbūvēs pāreju, lai tiktu sliedzēm otrā pusē? Tā jau grūts rīta iesākums, vēl jāmēģina neaizvainot savu pašlepnumu, graciozi nenokrītot un neaizķeroties aiz sliedes, gulšņa vai kādas caurules.
Uzvaras piemineklis. Ziniet, šai vietai ir burvība. It īpaši ap 7.30. Darba dienās. Es, un vēl kāda nolemtā dvēsele, katru rītu devāmies garām šai vietai. Otra dvēsele uzlaboja sev garastāvokli ar prestižu žestu uz pieminekļa pusi.
Rīta pastaigas otrā daļa, aptuveni 3km līdz darba vietai, lai būtu pilnībā pamodusies. Un jā, es tāpat mēdzu kavēt, jo vajadzēja veikalā ieiet pēc rīta svaigās bulciņas, ko uzskatīt par sātīgām un veselīgām brokastīm.
Pēc izcilas darba dienas beigām, kad atkal ir zudusi vēlme dzīvot, ir jātiek atpakaļ uz mājām. Vienu dienu devos ceļojumā ar kājām no darba vietas līdz stacijai. Ar to dienu pietika. Turpmāk tika izmantots autobuss. Autobusa izmantošana "pīķa stundā", kad Rīgas satiksme mēdz pārvēsties par ļaunāko murgu, bija un ir piedzīvojums. Vismaz man. Šajās, autobuss ir mans draugs, reizēs, šķita, ka esmu no aizvēstures laikiem. Man šķita, ka manā vecumā, ka sāp mugura, tas nav normāli. Autobusā sēdošajiem jauniešiem laikam ir vēl hroniskākas problēmas, ja vecam un klibam tantukam ar somām ir vieglāk stāvēt kājās, strauji bremzējošā autobusā.
Viss jau būtu labi, bet tas notika visu nedēļu. Bet ir savs pozitīvais moments - dienā, +/- nostaigāti 10 km (ieskaitot darbā noskrieto maratonu).
Vispār, bija "ekšens" ar mirkriņu, bet to varbūt kādā citā reizē. Ja kāds šo izlasīs.
Kad sabiedriskais kultūršoks ceļā uz mājām ir pārdzīvots. Kad beidzot esi savā mazajā svētlaimes stūrī, kur nedaudz ož pēc tās atstātās brokastu sviestmaizes, kas palika uz letes, Tu saproti to - cik labi, ka ir savs auto.
Vispār, savs auto ir kā bērns, mīļotais vai dzīvesbiedrs, cits personāžs, kas ļoti ietekmē Tavu ikdienu. Gluži kā tajā dziesmā - "Un kad beidzot kājāmgājējs, pats pie sava auto tiek". Visādi jau gājis. Lamāts, sists, zīmēts, lāpīts. Bet ir glābis, visur aizved, neskatoties uz saviem niķiem un to, ka zina, kad ir algas diena.
Man prieks, ka izlasīji šo, nedaudz ar sviestu ieziestu rakstu. Vispār, es konstatēju to, ka man savam mīlulim nepieciešams vārds. Kā Jūs saucat savus auto? Vai vārds to ietekmē? *
*P.S. Es tiešām nevēlos vairāk katru rītu celties 4.30.
