Ir ceturdienas rīts. Šoreiz arī mans dienas plāns ir pilnībā aizpildīts ar darāmajām lietām. Kamēr “skudru kolonija” cauri lielajiem sastrēgumiem cenšas vienā laikā ierasties darbā, es iedzēru rīta kafiju un devos rīta skrējienā. Rīta kafija, skrējiens un duša – mana ideālā recepte mundram dienas sākumam.
Šodien man plānā ir Airbnb viesiem iedot atslēgas. Kā jau minēju, manam onkulim pieder vairāki īpašumi Rīgā, kurus palīdzu apsaimniekot. Ļoti netipiski, ka šoreiz viesi ir latviešu jaunieši, kuri mierīgā gaisotnē ar ģitāru vēlas atzīmēt savu dzimšanas dienu. Šoreiz sarunājām satikties nelielā bārā. Nezinu kāpēc tieši šajā vietā, jo tā nebija ne tuvu dzīvoklim, ne manām mājām. Klients tā palūdza, un centos nopelnīt labu Airbnb atsauksmi.
Darāmo lietu saraksts pildījās viens pēc otra. Bija pienācis brīdis, kad man bija jāsteidzas nodot atslēgas. Tajā brīdī es pamanīju, ka manam telefonam ir palikuši pāris procenti baterijas un atcerējos, ka automašīnas lādētājs nesen saplīsa. Kā tas var tā sagadīties? Vai es būšu pa nakti aizmirsis uzlādēt telefonu vai vienkārši tik intensīvi to lietoju, ka baterija vienkārši “padevās”? Kamēr vēl man ir tāda iespēja, es steidzu pierakstīt cilvēka vārdu – Kārlis, telefonu numuru un bāra adresi, kur pēc 15 minūtēm ir sarunāta tikšanās. Sasodīts! Es pat nezinu, kur Rīgā īsti atrodas šī iela un kas notiks, ja mans telefons līdz tam neizdzīvos? Šajā brīdī es mēģinu atcerēties, kā savā Samsung telefonā var ieslēgt super taupības režīmu, kad ekrāns paliek melnbalts un atslēdz gandrīz visas savas funkcijas un aplikācijas, ļaujot tikai piezvanīt un sūtīt sms. Šis process mana telefona bateriju no 2% noēd līdz 1%. Iespējams man vajadzētu ieskriet veikalā un nopirkt vēl vienu auto lādētāju vai powerbanku. Diemžēl tuvumā es nemanu nevienu veikalu, kur ko tādu varētu iegādāties. Un man tam arī nav laika. Es neciešu kavēt! Kavēt tikšanos ar otru personu nozīmē necienīt viņa laiku un viņu pašu. Kā jau gandrīz visos biznesos, arī Airbnb reputācija ir ļoti svarīga. No atsauksmēm ir atkarīgs, cik daudz viesu būs arī turpmāk.
Šajā brīdī es saprotu, ka bez sava telefona esmu kā bez rokām. Normālā situācijā es adresi ievadītu Waze, brauktu pa ātrāko maršrutu un uzliktu savu mīļāko mūziku Spotify. Atbraucot, uzzvanītu Kārlim un bez problēmām, nodotu atslēgas. Šobrīd varu tikai cerēt, ka telefons “izvilks” vismaz vienu zvanu. Jāsaņemās!
Lai atrisinātu navigācijas problēmas, es uzrunāju kādu jaunieti, kas, ejot pa ielu, nepārtraukti skatījās savā viedtālrunī. Kāds neparasts skats mūsdienās, ne? Es uzsaucu: “Atvainojos, vai varat man izpalīdzēt?” Jaunietis no pārsteiguma gandrīz izmeta savu tālruni no rokām. Es turpināju: “Vai vari, lūdzu, Google maps man parādīt adresi?” Tā, nu es apskatījos, kur vispār atrodas man tik ļoti vajadzīgais bārs un mēģināju paša spēkiem izplānot maršrutu. Šoreiz automašīnā brauciena laikā nedrīkstēju domāt citas lietas, bet tikai koncentrēties ceļam. Bāru izdevās atrast pārsteidzoši viegli, un kā reiz tieši pie durvīm bija arī brīva autostāvvieta. Grasījos zvanīt Kārlim, bet tiklīdz piespiedu pogu “zvanīt”, ekrāns parādīja klasisko Samsung logo un izslēdzās. Esmu palicis bez sakariem. Lai situācija kļūtu vēl skaistāka un spilgtāka, palieku arī bez iespējas apmaksāt Mobilly pārkingu, tāpēc jāmēģina iekļauties 15 minūtēs, lai nedabūtu vēl kādu nepatīkamu pārsteigumu.
Ejot iekšā bārā, es naivi cerēju, ka tā vienīgais apmeklētājs būs Kārlis. Pamanīju, ka pie letes sēž divi jauni čaļi, kuri savā starpā sarunājas. Skaidrs, ka viens no tiem ir Kārlis. Piegāju pie abiem jauniešiem, uzrunāju Kārli, bet gaidītās atbildes vietā abi jaunieši uz mani dīvaini skatījās. Šoreiz laikam nebūs … Izmisis vēlreiz pārlaižu acu skatienu pāri visai telpai. Ieraugu, ka tālāk ir vēl viena telpa ar galdiņiem un tajā atrodu jauniešu bariņu, dzerot aliņus un vienam blakus stāv ģitāras futlāris. Šoreiz būs!
Kad viss nokārtots, izgāju no bāra. Iesēdos mašīnā un priecājos, ka viss izvērtās tik veiksmīgi. Šajā brīdī sāku prātot, cik ļoti esmu kļuvis atkarīgs no tehnoloģijām un mūsdienu gadžetiem. Cik daudz telefona numurus mēs mūsdienās zinām no galvas? Sava mīļotā cilvēka vai vecāku numurus vismaz zinām? Man jāatzīstas, ka jau sen vairs zinu tikai pats savu telefona numuru. Pazīstu dažus, kuri pat to nezina. Ko mēs darītu, ja Facbook mums neatgādinātu par visiem draugiem, kuriem ir jubilejas? Man pat ir aplikācija, kas atgādina, kuriem cilvēkiem šodien ir vārda diena. Kā cilvēki spēja izdzīvot pirms šīm tehnoloģijām, bez kurām vairs nevaram iedomāties savu ikdienu? Atceros, ka agrāk tētis Rīgā zināja visas ielas un visus iespējamos apkārtceļus, lai sastrēguma laikā varētu apbraukt lielos korķus. Mūsdienās mums pašiem par to vairs nav jāuztraucas, jo Waze tevi izvedīs pa ātrākajiem celiņiem. Tomēr interesanti būtu izpētīt, kāds laika ietaupījums sanāk, ja bez tevis pa tiem pašiem apkārtceļiem brauc arī pārējie autovadītāji, kuri izmanto to pašu Waze?
Tomēr… Vai tas ir slikti, ka ir miljons palīgu, kas atvieglo mums dzīvi? Vai tas ir slikti, ka nogurušam braucot pēc darba, nav pašam jādomā labākie maršruti uz mājām, bet tikmēr vari izdomāt, ko vajadzētu iegādāties veikalā, vai ātri izdomāt sev interesantus plānus vakaram? Vai tas ir slikti, ka vari atcerēties visiem saviem draugiem un paziņām jubilejas, viņus apsveikt un šādā veidā vismaz pilnībā nepazaudēt kontaktu?
Nedaudz vairāk par manām pārdomām par šo tēmu, lasi raksta turpinājumu manā blogā. https://mistersx.com/kad-telefonam-ir-palicis-1/
