Kā ir būt tēvam agrā vecumā?97

Cik paskatījos meklētājā, spokos nav raksta par šādu tēmu. Tad nu izlēmu dalīties ar savu pieredzi.

Sākšu stāstu ar galveno tēmu, par attiecībām, šķiršanos, un kā viss sanāca nestāstīšu, ganjau ka paši visu saprotat, jo dzīve dod daudz pieredzes visiem kas dzīvo. :)

Tad nu tā, bija apmēram kāds 5-7 septembris, sāku saprast ka draudzene paliek tāda dīvaina, sāk ēst pat vairāk par mani. Un es ēdu ļoti daudz, kuram gan negaršo ēst, kā saka.. :D Tas likās dīvaini, bet nodomāju, ai, katram tak uznāk brīži kad apetīte ir pamatīga. Gāja laiks, viņai kavējās mēnešreizes, kļuva emocionāla, dzina mani prom, tad atkal sauca atpakaļ. Gāja visādi. Tad man arī sāka parādīties pirmā nojauta ka viņa varētu būt stāvoklī. Kautvai pats to jau aptvēru, viņai neko neteicu.

Beigās parunāju ar viņu, un izlūdzos aiziet pie ginekologa lai noskaidrotu mēnešreižu kavēšanās iemeslu.(tā teicu viņai, pats gribēju uzzināt vai viņa ir stāvoklī vai nav) Pienāca diena kad viņa bija apmeklējusi ginekologu. Likās tāda aizdomīga... Bet neko īpašu sākumā man neteica, teica ka ir tikai neliels iekaisums, tapēc mēnešreizes kavējās. Bet tad vienā dienā kad kopā pastaigājāmies ar diviem mums tajā laikā labiem draugiem, draugs man teica - Tak Tev ir taisnība viņa ir stāvoklī, tikai baidās Tev to pateikt, izdomā kādu veidu lai viņa beidzot atzīstas. Tā arī darīju, sāku jautāt dažādus jautājumus, nedaudz kaitināt( jo dusmās taču cilvēki vienmēr pasaka patiesību). Bet nekā... Beigās izlēmu vienkārši viņai pateikt ka es jau sen esmu sapratis ka viņa ir stāvoklī, lai beidzot atzīstas. Un tad viņa beidzot atzinās. Tā bija laimīgākā diena manā mūžā. Nekad nebiju juties tik laimīgs.

Bet tālāk sākās problēmas. Viņa gribēja veikt abortu, es biju pret. Teicu lai vismaz bērniņu iznēsā, un es viņu izaudzināšu viens. Beigās tomēr izlēmām ka jāpasaka viņas mammai, un tad izlemsim ko darīt tālāk. (Pie sevis lūdzu Dievu kaut nu viņas mamma izlemtu bērniņu paturēt) Beidzot pienāca diena kad bija iespēja runāt ar viņas mammu. Pastāstijām kas un kā. interesanti, bet viņas reakcija bija manuprāt ļoti pozitīva. Viņa sāka raudāt un jautāja kāpēc nestāstijām ātrāk, piebilstot ka bērniņu obligāti paturēsim. Es tajā brīdī sāku smaidīt, draudzenei smaids no sejas gan pazuda....

Gāja laiks, un pienāca diena kad tika veikta pirmā ultrasonogrāfija kurā protams izprintēja bērniņa pirmo bildīti. Diemžēl pats piedalīties šajā pasākumā nevarēju, jo skolā bija svarīgi kontroldarbi. Bet redzot bildīti biju tik laimīgs. (Kopā ir trīs šādas bildītes sakrājušās, jo bija trīs obligātās sonogrāfijas). Vēl ginekologs iedeva arī grāmatiņu jaunajām māmiņām. Izlasīju viņu vairākas reizes, līdz no galvas iemācijos svarīgāko.

Gāja laiks, puncis auga un auga. atceros pirmo reizi kad bērniņš sāka spārdīties. Draudzene mani pamodināja trijos naktī, uzlika manu roku uz viņas vēdera, un ar smaidu sejā jautāja- Tu to jūti? Sajutu mazus maigus pieskārienus no vēdera otras puses. Tas bija tik forši! Ar laiku maigie pieskārieni pārvērtās stipros sitienos, reizēm pat no punča kautkas pamatīgi spiedās ārā. Man Tas sagādāja prieku, bet meitenei gan tas jau sāka sagādāt sāpes, jo bērniņš to darīja spēcīgi un stipri.

Pienāca laiks kārtējo reizi apmeklēt ginekologu, darījām jau pārējās reizes to kopā, vienmēr sarunāju ar audzinātāju lai atbrīvo mani no dažām stundām. Viņš bija pretimnākošs un ar prieku vienmēr piekrita. Vienā ginekologa apmeklējumā sākām satraukties, jo ārste teica, ka bērniņš piedzims priekšlaicīgi. Bet viss beidzās labi. Mana jau gandrīz pusotru gadu vecā meitiņa mammas puncī izdomāja sēdēt pat ilgāk par noteikto normālo dzemdību datumu. Piedzima trīs dienas pēc tā.

Piedzima Labā svarā. veselības stāvoklis bija labs. Skaists un vesels bērns. Viss ko vien var vēlēties.

Atceros kad aizbraucu pie draudzenes uz slimnīcu un iegāju iekšā, sāku raudāt aiz prieka, pat tagad atceroties to brīdi acīs parādas prieka asaras. Tur viņa gulēja, maza, skaista, un klusa, mazā gultiņā, blakus gultā nomocīta jaunā mamma. Sākumā pat manas smadzenes nespēja pieņemt to ka esmu tēvs, likās ka maza lellīte guļ gultiņā. Bet padzīvojot ar viņām kopā piecas dienas slimnīcā, sāku saprast- tiešām esmu tēvs. Atceros bija traki. vajadzēja katru dienakti slimnīcā celties un atzīmēt kad meitiņa tiek barota, un kad ir pakakājusi. jutos kā zombijs, gulēt baigi nesanāca.

Atceros kad māsiņa mācija kā meitiņai mazgāt dupsi, baigi uztraucos. Rezultātā es biju viss kakās, medmāsa, izlietne, grīda, viss. Bet meitiņa gan bija jau tīra. :D

Labi, tagad pastāstīšu kā ir būt jaunam tēvam. (kad draudzene palika stāvoklī man bija 17, kad meitiņa piedzima nesen palika 18.)

Būt tēvam bija un ir būt viegli, attiecībā uz pašu meitu. Tieku galā labi. Labāk nekā viņas māte. Bet es esmu stingrs, pret meitiņas māti, un vecmāmiņām. tapēc sanāca daudz strīdi. Ar draudzenes mammu un draudzeni bija vissvairāk problēmas. Jo viņas uzskatīja ka ārsti ir stulbi un neko nesaprot. gribēja viņai jau četros mēnešos barot ceptu pārtiku, ar sāli un garšvielām, un žāvētu gaļu. par laimi iznāca kautkā ar pamatīgiem strīdiem, bet iemācīt to nedarīt. jo maziem bērniem aknām pārstrādāt sādas lietas ir grūti. Vispār likās dīvaini ka man, cilvēkam bez iepriekšējas pieredzes ir jāmāca divu bērnu māte primitīvās lietās. Labi tas tā... Tur man kompromisu nekad tāpat nesanāca atrast.

Viss grūtāk būt par jaunu tēvu ir tieši dēļ sabiedrības un apkārtējiem. draugi un vienaudži daudz apsmej, jo viņiem tas liekas nepieņemami. ir dzirdētas daudz debīlas un pretīgas frāzes. bet ar tām jāsadzīvo. Ir arī cilvēki, kas par to tikai priecājas, izrāda interesi. Pārsvarā esmu novērojis, ka meitenēm tas liekas forši, bet puikām stulbi. Viedokļi ir daudz. Ne velti saka, cik cilvēku, tik viedokļu.

Pašlaik pa pusotru gadu esot tēva lomā neredzu par ko sūdzēties. Meita labi aug un attīstas. Pats iemāciju staigāt, pirmos vārdus, un daudzko citu. Vedu viņu ārā katru dienu, mājās visu laiku dzīvojos ar viņu. tā arī bērni vislabāk attīstās. Ar draudzeni gan ir problēmas. Tagad, kad aizbraucu praksē ārzemēs, lai dabūtu nedaudz naudu meitai caur erasmus+ programmu, jāsaka pareizi- nevis draudzene, bet bijusī draudzene, turpmāk minēšu kā meitas māti ir aizgājusi neceļos... Viņa pēc akadēmiskā gada atgriezās skolā. un Tas viņai uzsita ballīšu un alkahola garšu. Pašlaik viņai ir cits puisis, ar meitu satiekas reti, jo meitiņa dzīvo pie manas mammas. Vienīgais pašam ir nepatīkams fakts, ka nauda ko viņai par meitu maksā Valsts, un tā ko es sūtu, līdz meitai nenonāk. Viņa to iztērē ar savu puisi, meitai neko nenopērk, bet man prasa vēl un vēl.. Tapēc vēl lielu naudu sūtu arī savai mammai lai viņa var manu meitu uzturēt.

Iet sarzeģīti, un jūtu ka kad atbraukšu uz latviju būs vēl sarežģītāk. Bet nespēju sagaidīt kad atkal varēšu samīļot manu meitiņu. Caur skaipu sazinoties, viņa vienmēr ir tik ļoti priecīga mani redzēt. Jau divus mēnešus esmu prom, bet tāpat viņa pamanot mani skypā ar smaidu sejā saka teta, teta. :)

Tapēc ja kādam sanāk kļūt par tēvu vai mammu agrā vecumā, nesatraucaties. Tas tiešām ir forši. Galvenais ir būt stipriem. un ir labi, ja abi turas šajā laikā un turpmāko dzīvi kopā. Man tas ar meitas mammu nevarēja sanākt, bet nekas. Meitu tāpat es izaudzināšu par vislabāko arī vienspats. :)

Bet jums, lasītājiem novēlu, uzticamas otras pusītes un ilgu kopdzīvi ar daudz bērniem un laimi. :)

Ja vēlaties kautko uzzināt sīkāk varat uzjautāt privāti, jebko pastāstīšu un arī varu dot kādu padomu jums pašiem. ;)

Neliela piebilde:

Meitas māte bērnu gribēja, bet baidijās. Brīžos kad viņa saprata ka bērns tā būs laime, viena viņas radiniece skaloja smadzenes lai taisa abortu jo vēlāk nožēlošot. Viņa ar asarām no tās radinieces skrēja pie manis prasīja ko darīt. Varbūt īsti nepieminēju bet tās problēmas bija sākumā. Tālākajā grūtniecības laikā viņa bērnu ļoti gribēja un gaidīja. Arī pēc dzemdībām un visu laiku. Vienkārši pēdējā laikā viņa neceļos aizgājusi. Pirmstam bija brīži kad viņa bija labākā mamma pasaulē.