Spokos neesmu pirmo reizi, kādreiz biju Spoks ar diezgan augstu līmeni, bet dažādu pamatotu iemeslu dēļ izdzēsos.
Depresija...tai nav nozīmes, tai nav sajūtu vai rakstura. Viņa tur vienkārši ir. Vēlos parunāties par un ap depresiju. Es pats apmeklēju psishiatru un esmu diagnozēts ar sekundāru depresiju - depresija, kas iegūta no citas slimības - trauksmes. Ir cilvēki, kas jūtas slikti vai ar sliktu garastāvokli, cilvēki mīļie, lūdzu nesakiet, ka jums ir depresija tikai tāpēc, ka pāris dienas sajutāties slikti ar nomāktu garastāvokli, atļaujiet cilvēkiem kuriem ir reāla depresija izteikties.
Man pašam ar depresiju ir dažādi, ir dienas kad jūtos nomākts, ir dienas kad gribas pakārties un ir dienas, kad gribas iegriezt ar nazi tik dziļi, lai sāktu asiņot kamēr netiek apstādināta brūce. Uz kreisās rokas man ir pietiekami daudz 'līniju', lai pastāstītu, ka depresija nav joka lieta. Ja es esmu patiešām atklāts, tad es nepakārtos kamēr mani vecāki būtu dzīvi, jo nevēlos nevienu sāpināt. Un ja nu kāds prasa, man psihiatrs izrakstīja Paroxetine un Olanzapine, bet tās izraisa jaunas, nebijušas blakusparādības kā, piemēram, diezgan patraku 'adhd' un muskuļu spazmas. Man jau tā ir grūti iemigt, piemet klāt faktu, ka tev ik pa minūti kratās kāja vai roka pati no sevis un miegam saki 'čau'.
Pašnāvība liekas tik salda un skāba, tu nevari tai pretoties, tu nevari to apstādināt, tu vari tikai tai pretoties, vai ļaut lai viņa apēd tevi dzīvu...Tu pakaries un tā ir spēles beigas.
Ar šo rakstu vēlos vērst uzmanību uz depresiju un tās ietekmi uz cilvēkiem, pēdējā laikā arī ņemot vērā Covid-19, bet lūgums depresīvajiem Spocēniem, pretojaties, nepadodoties depresijai, neļaujat viņai apēst jūs dzīvus, lūdzu pretojoties tai.
Paldies, ka izlasīji manu rakstu, atstāj kādu komentāru padaloties ar savu pieredzi depresijā 🙂
