local-stats-pixel

Kā ir būt tēvam agrā vecumā?97

641 2

Cik paskatījos meklētājā, spokos nav raksta par šādu tēmu. Tad nu izlēmu dalīties ar savu pieredzi.

Sākšu stāstu ar galveno tēmu, par attiecībām, šķiršanos, un kā viss sanāca nestāstīšu, ganjau ka paši visu saprotat, jo dzīve dod daudz pieredzes visiem kas dzīvo. :)

Tad nu tā, bija apmēram kāds 5-7 septembris, sāku saprast ka draudzene paliek tāda dīvaina, sāk ēst pat vairāk par mani. Un es ēdu ļoti daudz, kuram gan negaršo ēst, kā saka.. :D Tas likās dīvaini, bet nodomāju, ai, katram tak uznāk brīži kad apetīte ir pamatīga. Gāja laiks, viņai kavējās mēnešreizes, kļuva emocionāla, dzina mani prom, tad atkal sauca atpakaļ. Gāja visādi. Tad man arī sāka parādīties pirmā nojauta ka viņa varētu būt stāvoklī. Kautvai pats to jau aptvēru, viņai neko neteicu.

Beigās parunāju ar viņu, un izlūdzos aiziet pie ginekologa lai noskaidrotu mēnešreižu kavēšanās iemeslu.(tā teicu viņai, pats gribēju uzzināt vai viņa ir stāvoklī vai nav) Pienāca diena kad viņa bija apmeklējusi ginekologu. Likās tāda aizdomīga... Bet neko īpašu sākumā man neteica, teica ka ir tikai neliels iekaisums, tapēc mēnešreizes kavējās. Bet tad vienā dienā kad kopā pastaigājāmies ar diviem mums tajā laikā labiem draugiem, draugs man teica - Tak Tev ir taisnība viņa ir stāvoklī, tikai baidās Tev to pateikt, izdomā kādu veidu lai viņa beidzot atzīstas. Tā arī darīju, sāku jautāt dažādus jautājumus, nedaudz kaitināt( jo dusmās taču cilvēki vienmēr pasaka patiesību). Bet nekā... Beigās izlēmu vienkārši viņai pateikt ka es jau sen esmu sapratis ka viņa ir stāvoklī, lai beidzot atzīstas. Un tad viņa beidzot atzinās. Tā bija laimīgākā diena manā mūžā. Nekad nebiju juties tik laimīgs.

Bet tālāk sākās problēmas. Viņa gribēja veikt abortu, es biju pret. Teicu lai vismaz bērniņu iznēsā, un es viņu izaudzināšu viens. Beigās tomēr izlēmām ka jāpasaka viņas mammai, un tad izlemsim ko darīt tālāk. (Pie sevis lūdzu Dievu kaut nu viņas mamma izlemtu bērniņu paturēt) Beidzot pienāca diena kad bija iespēja runāt ar viņas mammu. Pastāstijām kas un kā. interesanti, bet viņas reakcija bija manuprāt ļoti pozitīva. Viņa sāka raudāt un jautāja kāpēc nestāstijām ātrāk, piebilstot ka bērniņu obligāti paturēsim. Es tajā brīdī sāku smaidīt, draudzenei smaids no sejas gan pazuda....

Gāja laiks, un pienāca diena kad tika veikta pirmā ultrasonogrāfija kurā protams izprintēja bērniņa pirmo bildīti. Diemžēl pats piedalīties šajā pasākumā nevarēju, jo skolā bija svarīgi kontroldarbi. Bet redzot bildīti biju tik laimīgs. (Kopā ir trīs šādas bildītes sakrājušās, jo bija trīs obligātās sonogrāfijas). Vēl ginekologs iedeva arī grāmatiņu jaunajām māmiņām. Izlasīju viņu vairākas reizes, līdz no galvas iemācijos svarīgāko.

Gāja laiks, puncis auga un auga. atceros pirmo reizi kad bērniņš sāka spārdīties. Draudzene mani pamodināja trijos naktī, uzlika manu roku uz viņas vēdera, un ar smaidu sejā jautāja- Tu to jūti? Sajutu mazus maigus pieskārienus no vēdera otras puses. Tas bija tik forši! Ar laiku maigie pieskārieni pārvērtās stipros sitienos, reizēm pat no punča kautkas pamatīgi spiedās ārā. Man Tas sagādāja prieku, bet meitenei gan tas jau sāka sagādāt sāpes, jo bērniņš to darīja spēcīgi un stipri.

Pienāca laiks kārtējo reizi apmeklēt ginekologu, darījām jau pārējās reizes to kopā, vienmēr sarunāju ar audzinātāju lai atbrīvo mani no dažām stundām. Viņš bija pretimnākošs un ar prieku vienmēr piekrita. Vienā ginekologa apmeklējumā sākām satraukties, jo ārste teica, ka bērniņš piedzims priekšlaicīgi. Bet viss beidzās labi. Mana jau gandrīz pusotru gadu vecā meitiņa mammas puncī izdomāja sēdēt pat ilgāk par noteikto normālo dzemdību datumu. Piedzima trīs dienas pēc tā.

Piedzima Labā svarā. veselības stāvoklis bija labs. Skaists un vesels bērns. Viss ko vien var vēlēties.

Atceros kad aizbraucu pie draudzenes uz slimnīcu un iegāju iekšā, sāku raudāt aiz prieka, pat tagad atceroties to brīdi acīs parādas prieka asaras. Tur viņa gulēja, maza, skaista, un klusa, mazā gultiņā, blakus gultā nomocīta jaunā mamma. Sākumā pat manas smadzenes nespēja pieņemt to ka esmu tēvs, likās ka maza lellīte guļ gultiņā. Bet padzīvojot ar viņām kopā piecas dienas slimnīcā, sāku saprast- tiešām esmu tēvs. Atceros bija traki. vajadzēja katru dienakti slimnīcā celties un atzīmēt kad meitiņa tiek barota, un kad ir pakakājusi. jutos kā zombijs, gulēt baigi nesanāca.

Atceros kad māsiņa mācija kā meitiņai mazgāt dupsi, baigi uztraucos. Rezultātā es biju viss kakās, medmāsa, izlietne, grīda, viss. Bet meitiņa gan bija jau tīra. :D

Labi, tagad pastāstīšu kā ir būt jaunam tēvam. (kad draudzene palika stāvoklī man bija 17, kad meitiņa piedzima nesen palika 18.)

Būt tēvam bija un ir būt viegli, attiecībā uz pašu meitu. Tieku galā labi. Labāk nekā viņas māte. Bet es esmu stingrs, pret meitiņas māti, un vecmāmiņām. tapēc sanāca daudz strīdi. Ar draudzenes mammu un draudzeni bija vissvairāk problēmas. Jo viņas uzskatīja ka ārsti ir stulbi un neko nesaprot. gribēja viņai jau četros mēnešos barot ceptu pārtiku, ar sāli un garšvielām, un žāvētu gaļu. par laimi iznāca kautkā ar pamatīgiem strīdiem, bet iemācīt to nedarīt. jo maziem bērniem aknām pārstrādāt sādas lietas ir grūti. Vispār likās dīvaini ka man, cilvēkam bez iepriekšējas pieredzes ir jāmāca divu bērnu māte primitīvās lietās. Labi tas tā... Tur man kompromisu nekad tāpat nesanāca atrast.

Viss grūtāk būt par jaunu tēvu ir tieši dēļ sabiedrības un apkārtējiem. draugi un vienaudži daudz apsmej, jo viņiem tas liekas nepieņemami. ir dzirdētas daudz debīlas un pretīgas frāzes. bet ar tām jāsadzīvo. Ir arī cilvēki, kas par to tikai priecājas, izrāda interesi. Pārsvarā esmu novērojis, ka meitenēm tas liekas forši, bet puikām stulbi. Viedokļi ir daudz. Ne velti saka, cik cilvēku, tik viedokļu.

Pašlaik pa pusotru gadu esot tēva lomā neredzu par ko sūdzēties. Meita labi aug un attīstas. Pats iemāciju staigāt, pirmos vārdus, un daudzko citu. Vedu viņu ārā katru dienu, mājās visu laiku dzīvojos ar viņu. tā arī bērni vislabāk attīstās. Ar draudzeni gan ir problēmas. Tagad, kad aizbraucu praksē ārzemēs, lai dabūtu nedaudz naudu meitai caur erasmus+ programmu, jāsaka pareizi- nevis draudzene, bet bijusī draudzene, turpmāk minēšu kā meitas māti ir aizgājusi neceļos... Viņa pēc akadēmiskā gada atgriezās skolā. un Tas viņai uzsita ballīšu un alkahola garšu. Pašlaik viņai ir cits puisis, ar meitu satiekas reti, jo meitiņa dzīvo pie manas mammas. Vienīgais pašam ir nepatīkams fakts, ka nauda ko viņai par meitu maksā Valsts, un tā ko es sūtu, līdz meitai nenonāk. Viņa to iztērē ar savu puisi, meitai neko nenopērk, bet man prasa vēl un vēl.. Tapēc vēl lielu naudu sūtu arī savai mammai lai viņa var manu meitu uzturēt.

Iet sarzeģīti, un jūtu ka kad atbraukšu uz latviju būs vēl sarežģītāk. Bet nespēju sagaidīt kad atkal varēšu samīļot manu meitiņu. Caur skaipu sazinoties, viņa vienmēr ir tik ļoti priecīga mani redzēt. Jau divus mēnešus esmu prom, bet tāpat viņa pamanot mani skypā ar smaidu sejā saka teta, teta. :)

Tapēc ja kādam sanāk kļūt par tēvu vai mammu agrā vecumā, nesatraucaties. Tas tiešām ir forši. Galvenais ir būt stipriem. un ir labi, ja abi turas šajā laikā un turpmāko dzīvi kopā. Man tas ar meitas mammu nevarēja sanākt, bet nekas. Meitu tāpat es izaudzināšu par vislabāko arī vienspats. :)

Bet jums, lasītājiem novēlu, uzticamas otras pusītes un ilgu kopdzīvi ar daudz bērniem un laimi. :)

Ja vēlaties kautko uzzināt sīkāk varat uzjautāt privāti, jebko pastāstīšu un arī varu dot kādu padomu jums pašiem. ;)

Neliela piebilde:

Meitas māte bērnu gribēja, bet baidijās. Brīžos kad viņa saprata ka bērns tā būs laime, viena viņas radiniece skaloja smadzenes lai taisa abortu jo vēlāk nožēlošot. Viņa ar asarām no tās radinieces skrēja pie manis prasīja ko darīt. Varbūt īsti nepieminēju bet tās problēmas bija sākumā. Tālākajā grūtniecības laikā viņa bērnu ļoti gribēja un gaidīja. Arī pēc dzemdībām un visu laiku. Vienkārši pēdējā laikā viņa neceļos aizgājusi. Pirmstam bija brīži kad viņa bija labākā mamma pasaulē.

641 2 97 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 97

0/2000

nevajag baidīties būt par tēvu....vajag zināt, ka katrai rīcībai ir sekas...un par sekām jāmāk uzņemties atbildība...varbūt tev sanāca pārāk ātri pašam pieaugt?bet tas tev sanāca lieliski pēc raksta spriežot...un tas jau atkarīgs no cilvēka...daži vīrieši arī pēc 30 neizdarītu pat pusi no tā ko tu rakstīji vai ar tādām emocijām ...tikai stiprs cilvēks sapratīs ,ka dzīvē ir laiks, kad viņš ir vairāk ņēmējs,bet tad pienāk laiks arī kādam dot,savā veidā ziedoties....un liels paldies jāsaka saprotošām mammām šādā situācijā,kas atbalsta jauniešus tik nopietnās situācijās....žēl,ka bērna māte aizgājusi neceļos,bet citam cilvēkam tu savu galvu un prātu neidosi...katram ir sava sirdsapziņa....tev novēlu izturību un spēku...mīlestības un prāta tevī jau tā pietiekoši emotion un klausi citu padomam-pirmkārt sakārto dokumentus par savām tiesībām audzināt meitu!

2 0 atbildēt

Jūs abi esat ļoti jauni, paši bērni, brīnišķīgi, ka kāds no Jums var spēt pateikt - tas ir brīnišķīgi. Tomēr. Nekādā gadījumā nedrīkst nosodīt nevienas puses emocijas, atraidījumu, patiku vai kaifu pret notiekošo. Es novēlu Jums pašu labako un iemācīties būt labiem vecākiem mazajai sirsniņai!

2 0 atbildēt

Piedod, puis, bet pilns rublis tev nav sūtīt naudu kaut kādai bābietei alkašai.

2 0 atbildēt

Pieprasi caur tiesu uzturlīdzekļus no meitiņas mammas- tiklīdz ir stājies spēkā lēmums par uzturlīdzekļu piedziņu, vairs nav iespējams nekāds tiesas lēmums Tavas meitas mātes labā- vnk ir tāds juridisks knifs, kurš perfekti darbojas. Vienkārši nav juridiska mehānisma, kā to risināt. Likumā nav paredzēts, un nav mehānisma. Viens man pazīstams cilvēks šitā tur grožos savu pustrako (atvinojos par izteicienu, bet tas reāli tā ir) sievu, kura ir ir spējīga uz galīgi neadekvātiem gājieniem. Tikai vāc čekus un kvītis- jo vairāk, jo labāk. 

2 0 atbildēt
Turies !
2 0 atbildēt
Maz tādu vīriešu kā tu, mana pieredz kā jaunajai māmiņai izvērtās kā ir būt vientuļajai māmiņai.
2 0 atbildēt
Es tikko apraudājos. Tu noteikti esi labākais, kas var būt meitiņai.
3 1 atbildēt

Plus. emotion

1 0 atbildēt
IEDVESMOJOŠI emotion veiksmīti arī turpmākemotion
1 0 atbildēt

Man pat sariesās acīs asaras. Jo iedomājos par mazo nevainīgo bērniņu, kuru patreiz mamma nenovērtē,bet bērniem tik ļoti ir nepieciešama mamma...Laikam ejot māte nožēlos,ka nebija līdzās meitiņai...Jo ballītes ir izgaistošas, bet ģimene un bērni ir vislielākā vērtība.

Autoram novēlu būt tik pat apzinīgam un pozitīvam kā līdz šim!Meitiņai veselību!

1 0 atbildēt

Kāpēc tu meitas mātei sūti naudu, ja viņa par bērnu neliekas ne zinis? Kaut kāda mulķe, ka tevi pameta. Tādi apzinīgi cilvēki kā tu tavā vecumā ir retums. Respekts tev. Cerams, ka atradīsi kādu dienu tādu pašu kā tu.  emotion

1 0 atbildēt

Malacis... Pacietību, izturību, gudrību un neizsīkstošu mīlēstību Tev vēlu!!! 

1 0 atbildēt

Malacis,vecīt! Sveiciens ļoti jauno vecāku klubiņā.

1 0 atbildēt

Pirms es aizlidoju, es to arī darīju. Visu laiku biju kopā ar viņu. tapēc jau biju sarunājis lai man vasarā praksei saraksta papīrus bet uz praksi jāiet nav, tas tikai tāpēc lai varētu ar meitu laiku pavadīt.

Un aizlidoju uz ārzemēm tikai naudas dēļ. Bet te esmu sapratis ka nauda neatsver zaudēto laiku ar meitu. 

 

Un jā, dzemdībās klāt nebiju. mana kļūda tā toreiz bija.

1 0 atbildēt

Labākais raksts ko līdz šim esmu lasijis!

2 1 atbildēt
Tā meitiņas māte ir galīgākā d****.es vnk nesaprotu tadus cilvekus....
2 1 atbildēt
Apbrīnojami emotion
1 0 atbildēt

Nē, tā galīgi nav. Man mērķis nebija radīt šādus uzskatus. gribēju tikai pastāstīt cik forši ir kad ir bērns.

Patiesībā liela daļa stāsta turpinājuma ir komentāros, iesaku palasīt.

Un jā, pats arī esmu pieļāvis daudz kļūdas. piemēram viena kļūda bija tik liela ka netiku uz dzemdībām. 

Tagad ar viņu nepavadu laiku jo aizbraucu praksē ārzemēs. bet skaipā kamēr meitas māte deva manai mammai datoru sazinājos divas reizes dienā katru pa aptuveni pussstundai. 

Par to naudas maksāšanu palasi komentāros. emotion

Iespējams ka viņa arī uzrakstītu tikapt labu rakstu. jo katrs jau redzam lietas no sava skatu punkta. Es uzskatu ka esmu labs Tēvs, man nevienam no lasītājiem nav tas jāpierāda, tas man ir jāpierāda sev un savai meitai. 

Es varēju rakstīt rakstā visu sīkāk un saprotamāk, bet es nevēlos pārāk atklāt savu privāto dzīvi un personas ar ko šie stāsti saistās. tapēc rakstīju tikai virspusēji.

0 0 atbildēt

Tas ir garšs stāstos uz ko jau komentāros biju kādas divas, vai trīs reizes atbildējis. Ja nemaksāšu, viņa paņem meitu un iedos kādam no saviem radiem, un man tāpat būs jāmaksā. Tad jau labāk lai viņa ir pie manas mammas, un man sirds mierīga, varu katru dienu viņu skype redzēt, nekā lai tiek vazāta no mājas uz māju. Jo tad arī par meitu nekādu informāciju nesaņemšu. un tad vienkārši nojūgšos.

0 0 atbildēt

Naudas lietas neaiztiec un nekaro ar meitas māti par naudu. Ja vari atļauties kaut ko viņai maksāt vai kaut kā iztikt, labāk likties mierā nekā naudas dēļ karot. Tā nauda, ko sūti meitas mātei, tāpat nav nekāda pasaules alga, tāpat viņai jāsaprot, ko dzīvē darīt - tusēties, flirtēt vai tomēr būt atbildīgai pret bērnu, pret dzīvi  utt. 

Un, protams, ka pareizi darīji, ka bērnu mudināji atstāt. Nobeigt bērnu nav nekāda varonība. Izaudzināt pilnā ģimenē - gan. Tev ir ļoti noveicies, ka ir Tev ir tāda laba māte. Vai Tev tēvs ir? Kaut kādā ziņā Tu izklausies...varbūt pārāk sentimentals priekš vīrieša. Bet nekas - bērnam mīlestību vajag daudz. Un skaids, ka tas, ko darīji, ir stipri virs tā, ko gatavi darīt mūsdienu vīrieši jebkurā vecumā. Un labi tas, ka tomēr cīnīes, apgādā, naudu sūti. Par kapeikām nekaro. Ja naudu saņem meitas māte, lai saņem. Ja vari iztikt, iztiec, pelni pats sev. Pabalsti nebūs mūžīgi. Par vieglprātīgu dzīvi gan nāksies mātei likteņa priekšā atbildēt. Ja būsi viņu vajājis, draudējis  par naudu, cīnījies par naudu, par meitu, krīzes brīdī viņai neiedarbosies sirdsapziņa, bet drīzāk iestāsies pozā kā aizvainotā. Labāk cilvēkam likt mieru un ļaut degradēties un tad kaut kad pasniegt roku, kad pats to lūgs vai savu attieksmi pret līdzcilvēkiem un dzīvi pārvērtēs un nožēlos.

Bet ne līdz galam piekritīšu, ka bērns tā ir tikai un vienīgi laime. Bērns - tas ir milzīgs darbs (KOMANDAS darbs!) un atbildība. Un Tev pašam TIKAI VIENAM diez vai izdotos to laimi baudīt, ja būtu arī vienīgais, kam bērns jāpieskata, jāmenedžē UN JĀAPGĀDĀ utt. Tev tomēr ir komanda - Tava māte, turklāt lielā apmēra. Tu pat vari dzīvot svešumā no bērna. Ja būtu turpat - bez naudas, bez karjeras iespējām, bez skolas apmeklēšanas iespējām, bez draugu satikšanas iespējām ļoti ilgstošā periodā, tā laime varētu ievērojami kristies. 

2 2 atbildēt
« 1  2  3 »