local-stats-pixel

Gabaliņš no manas dzīves - Anoreksija37

519 3

Sveiki spoki, neesmu šeit jauniņā - bet uztaisīju vēlvienu profilu, jo šajā vēlos nodarboties ar stāstu rakstīšanu un beidzot parādīt sevi no īstās puses, bet tomēr paliekot anonīma.

Lai nu kā... ja interesē droši turpinam lasīt emotion

***

Viss sākās 2013 gadā, neesmu īsti pārliecināta par konkrētu dienu, datumu vai vispār mēnesi... bet man ir aizdomas, ka tas viss sākās pāris mēnešus pēc skolas sākšanās. Man bija 14 gadu un es uzsāku jaunu skolu, jaunā dzīves vietā. Nekad īsti nebiju diezko pašpārliecināta un es zināju, ka uzsākt jaunu skolu būs grūti. Pie tam, kad es pavadīju 6 gadus internātskolā.

Lai nu kā, jauna skola - jauni cilvēki.

Pirmajā dienā viss likās diezgan labi, viss kluss un mierīgs, neviens neliekas ne zinis un man tas patika. Jo nekad nebiju pieradusi pie jautājumiem no kurienes es esmu, no kurienes es nāku. Visur būtu viena un tā pati atbilde - čuhņas.

Nekad neesmu bijusi pašā bagātākajā ģimenē un dzīvojusi labākajā mājā, bet kas bija tas bija un man ar to pietika. Internātskolā kurā es mācījos pirms tam cilvēki bija saprotoši, jo visi mēs tur bijām viena iemesla dēļ - naudas trūkums. Tāpēc cilvēkiem no prestižākām skolām kā šī īsti tur neko nesaprast.

Cik nu es atceros pirmās dienas likās labas, nekad nenotika. Viss ko es atceros kādi 2 mēneši no vietas vienā klasē apgūstot aukstāko matemātiku un citus vajadzīgos priekšemetus ar kuriem skolā iet diezgan čābīgi. Bet līdz ko tie 2 mēneši pagāja, skolas vadība izlēma kāda klasē mani tagad nu ir jāliek. Nebiju no gudrākajiem skuķiem, tāpēc ielika mani 9 klasē kurā ir vajadzīga papildus palīdzība. Nav jau man tur ko iebilst, lieka palīdzība vienmēr noder. Tad nu atnāku es uz klasi kā baigais boss, visi man pievērš uzmanību jautā jautājumus, gluži kā es paredzēju: "No kuries tu esi ?" "Kurā skolā tu mācījies?" "Kāpēc atnāci uz šejieni?"... bet viens jautājums lika padomāt ne tikai man, bet visai klasei un es atceros to zēnu man jautājam to ar sarauktām uzacīm "Cik tu esi gara? Man likās ka garas meitenes nemēdz būt resnas!"

Tas lika man apjukt, jo neviens man nav jautājis neko tamlīdzīgu. Protams ir bijuši jautājumi kāpēc es esmu tik gara. Jo savos 14 es jau biju 1.81 cm. Protams tam es atbildēju paraustot plecus. Bet kā atbildēt uz šo jautājumu es vēl jo projām nezinu.

Tā nu pagāja nedēļas vairāk un vairāk cilvēki jau dzirdēja par šī zēna jautājumu, bet ar laiku tas sīkais jautājums pārtapa kritikā. Vairāk kā puse skolas sāka mani saukāt par 'ģigantisko resni', tad teica ka man ir laiks iet uzsporta zāli, sēdēt uz diētas vai vispār beigt ēst un sprāgt badā.

Protams es ilgi nedomāju un viņus paklausīju. Sākumā es sāku vingrot un ēst veselīgi, sāku redzēt rezultātus un turpināju strādāt savā labā. Tomēr kur ir laime tur ir nelaime. Man sāka parādīties diezgan lielas galvassāpes kas traucēja man koncentrēties uz skolas darbu, kur nu iet skriet vai cilāt smagumus savā dārzā. Kad pateicu mammai viņa mani aizveda pie ārsta, uztaisijām rengenus, visādas analīzes un beigu beigās uzzināju kas man kaišs - Menengīts.

Ārsts lika man piebremzēt ar fiziskām aktivitātem, dzert izrakstītās zālēs, censties izgulēties un vairāk ēst. Tajā laikā man likās ka tā ir traģēdija. Sliktāk par Titāniku.

Vēl jo projām atceros aizejot mājas, piesēžoties pie datora un meklējot stingras diētas kurās varētu iztikt bez fiziskām aktivitātēm. Atradu tur visādus salātus, visādas zemu kaloriju uzkodas līdz atradu ūdens diētu. Es neesmu tik stulba lai nesaprastu, ka ūdenī nav nekādu kaloriju un ja tu dzīvo uz ūdens - tu need... kas beigu beigās tev liek zaudēt svaru.

Atradu vairāk informāciju par badošanos kas mani aizveda līdz saitam - Tumblr.com

Iemācījos dažādus termus kā Ana - Anoreksija, Mia - Bulīmia un citādas slimības kurām bija meiteņu vārdi. Atradu meitenes kurām bija vajadzīgas 'Ana draudzenes' un atstājušas savus numurus vai 'kik' lietotāj vārdus. Cik varēju tik arī uzrakstīju. Beigu beigās izliku savu 'kik' lietotājvārdu online ar paziņojumu, ka vajag kādu kurš palīzēs man badoties un būs mans sabiedrotais. Par brīnumu daudz cilvēku atsaucās un beigu beigās es iemalījos milzīgos grupas čatos ar meitenēm kuras bija šausmīgi kaulainas. Man bija šoks, bet ne jau slikts šoks - es biju greizsirdīga. Es arī gribēju būt tik pat tieva !

Nu jau uz 2014 gada pusi es iemācījos kā sevi kontrolēt, biju atteikusies no gaļas, dzēru tikai un vienīgi ūdeni vai zaļo tēju ar citronu un BEZ cukura. Pat telefonā ielādēju aplikāciju 'Myfitnesspal' kurā es uzskaitīju katru sīkāko kaloriju ko es apēdu. Un ja es nezināju cik katrā ēdienā ir kaloriju tas pa taisno gāja 'Nemaz neiedomājies ēst' sarakstā. Man bija pilna dir*a ar visādam burtnīcām kurās es pierakstīju katru mazāko savu ēšanas paradumu. Dažu mēnešu laikā ēdiens kļuva par manu lielāko ienaidnieku kas traucēja man dzīvot. Manas domas vien bija ap ēdienu 24/7. Sauciet mani par traku, bet 'Ana' bija mana labākā daraudzene - es rakstīju viņai vēstules un bieži vien ar viņu runāju. Nācās viņai atvainoties katreiz kad es apēdu vairāk kā 500 kalorijas dienā.

2014 gada vidū es atkal atsāku ēst, svinējām māsas kāzas un viena vakara dēļ... viss kamā es ieliku savus spēku un laiku - pazuda. Es zinu, ka viena vakara dēļ pēc pamatīgākās pārēšanās nekas traks nenotiek. Bet man tā bija katastrofa - atkal trakāka par titāniku. Nākošos mēnešus es pavadīju strikti sēžot uz diētām un neskatoties uz savām galvassāpēm es sportoju.

Svars sāka pazust kā izkusis sviests. Attapos un jau biju 47kg smaga uz savu augumu.

Mamma jua ierpiekš pamanīja, ka man ir problēms. Viņa lika man ēst, sāka mani vairāk vaktēt pie vakariņu galdiem - pat lika skolotājām personīgi mani vest uz ēdnīcu pēc pusdienām. Tad klajā nāca prasme sev likt vemt. Vēl jo projām atceros cik smaga mana soma bija dēļ grāmatām un ūdens pudelēm ko staipīju sev līdzi. 2 glāzes ūdens pirms ēšanas un tad pa drusciņai starp kumosiem, piebeidzot ar glāzi ūdens un aidā uz tualeti.

Tad kādu dienu mani mamma pieķēra to darām un sāka mani vadāt pie ārstiem. Līdz ar to pavadīju ziemassvētkus un jauno gadu slimnīcā ar citiem pacientiem cerot tēju un raudot, jo gribas mājās. Sāku staigāt pie psihoterapeita, runāt par savām problēmām un kas lika man beigt ēst un runāt ar tukšu gaisu.

2015 gads - viens no grutākajiem gadiem manā dzīvē.

Laiks, kad visi uzināja par manu tumblr blogu, par manām burtnīcām un telefona aplikācijām, bildēm telefonu, grupas čatiem un sava ķermeņa bildēm. Viss kas man bija un mani motivēja, tika iznīcināts. Uz vairākiem mēnešiem man tika atņemts telefons. Mani mamma baroja 5 reizes dienā pa nelielai porcijai.

Lēnām es sāku atgūt savu ķermeņa izskatu pareizajās formās.

2016 gads - vēl jo projām viss nav galā.

Protams daudz kas ir mainījies, man ir parādījies puisis, mammai vairs nav jāsēž man blakus katreiz kad es ēdu - bet tomēr, es izlaižu kādu ēdienreizi kad vien man ir iespēja. Šat tad es paskatos uz bildēm ar tievām meitenēm un raudu, jo es nevarēju paturēt kaut ko, ko es ļoti vēlējos.

Bet tomēr... Paskatoties no gaišās puses, es ieguvu mācību par to, ka citu cilvēku viedokļiem nevajadzētu mainīt savu uzskatu par sevi, jo galu galā - cilvēki kas tevi mīl, iemīlēja tādu kāds tu esi nevis tādu kādu citi cilvēki (kuriem par tevi ir pie dibena) saka, ka tev ir jābūt.

Tad nu lūk es arī esmu - 17 gadus veca meitene, 183 cm gara un es sveru 76 kg un ziniet ko ? Man ir vienalga cik liela vai maza tagad es esmu. Jo cilvēki kuri mani mīl... mīl mani tādā izskatā kādā es esmu.

Ļoti atavinojos par garo tekstu, bet nu lūk cilvēki - vārdi sāp, varbūt citi to neredz, bet tas sāp. Tāpēc lūdzu domājam līdzi visam ko mēs sakām. Kā mana direkore teica daudziem cilvēkiem: "Ja nevari pateikt kaut ko jauku, tad nesaki neko vispār"

Personīgās bildes nekādīgi nevarēju pievienot, jo viss tika iznīcināts.

Paldies par uzmanību, jauku jums šo nedēļu skaistie cilvēki ! emotion

519 3 37 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 37

0/2000

atkal pis iens skolā....

bļin, nesaprotu, tā skola ir kaut kāda kropļošanas iestāde, vai?

23 0 atbildēt

Loti skumigs stasts,bet ar laimigam beigam!Turies ari turpmak!

Jaa,vardi sap,bet tie,kas vinus izsaka tikai grib sev pieverst uzmanibu,jo neka cita kaa stulbums vinu galvas nav!

11 0 atbildēt

Sorry, paskaties spogulī. Es esmu 162cm gara, sveru 51kg un ir xs izmērs lielākoties, blūzēm s izmērs, citādi aiztaisīt nevar. Nav Tev nekāds M un L izmērs. Konkrēti es M izmēru valkāju gr. laikā, kad svēru nepilnus 70kg, Tu esi pat garāka, tā ka.... maini domāšanu, Tu noteikti neesi resna, pat ne tuvu tam. Turklāt ja sporto, tad ņem vērā, ka muskuļi ir daaaudz smagāki par taukiem, vispār uz svariem nevajadzētu skatīties, bet spogulī!!!!.

4 0 atbildēt

Diezgan bēdīgi...

Lai veicas! emotion 

3 0 atbildēt
Eziet stipras meitenes. Nebadojieties. Ediet veseligi un aportojiet, par svaru neuztraucjeties, skatieties spoguli, ta IR labakaa motivacija. Puikaam nepatiik kaulu kambari. Un ir jasaorot, ja tevi apcel, tad tad ir tikai kamer esi pamatene un videne, tad ir posms kad jabut specigam un janobriest ka lersonai un neausities citos cilvekos. Pec tam viss ir ok. Veiksmi mums.
3 0 atbildēt

Esmu 176cm un 52.2kg. Visu mūžu esmu bijusi ar pazeminātu svaru, lai arī ko es ēstu.

Bet šī slimība atrada arī mani. Kaut arī es spogulī redzēju kaulus, man sāka likties, ka tie nav ''pietiekami redzami''. Tā nu es šobrīd esmu iestrēgusi striktu diētu un neēšanas maģiskajā lokā. Katru reizi, kad apēdu kaut par 5 kalorijām vairāk nekā bija paredzēts, jūtos mežonīgi vainīga un neļauju sev ēst nākamajā dienā.

2 0 atbildēt
Eh meitenes. Ceru, ka visas izlasīs. Badoties nav tolks ja esi apaļīga, tad esi puši nav suņi uz kauliem nav krituši un ja kādam no čaļiem patīk kauli tad tieši viņam ir jāpaārstējas. Kas saistās ar pāšm pirmkārt ir jāpieņem sevi kāda esi. Otrkārt kāda lieka bulciņa nenāj par ļaunu. Svarīgi ir saprast ko tu ēd ķīmiskā nozīmē. Ar to es gribu teikt, ka jāēd it ne tikai augļi un dārzeņi, bet arī gaļas produkti kā arī zivis. Treškārt to visu palaist vējā arī nevajag. Jānodarbojas ar vieglu sportiņu muskulatūras uzturēšanai jo pats svarīgākais ja ir liekais tauku pikucītis un smagi sporto tas pāraug muskulatūrā un svaru nezaudējat. Vēl protams tam visam pāri ir jāvingro tieši staipot muskulatūru. Ne pa velti ir teiciens veselā miesā vesels gars. Un tāpēc ceturtais ne mazāk svarīgs atrodiet sevi, savu aicinājumu. Tas novērsīs domas no ITKĀ saviem trūkumiem. P.s. lai veicas atrast sevi mazliet pasportot un vairāk sev uzsmaidīt.
2 0 atbildēt

Jā, jo 15 gadu stulbi, es atvainojos - jauni, cilvēki jau nu noteikti necenšās citiem tikai ieriebt... Tu vari būt špicka, un tpt Tevi apsmies. Žēl ka jaunieši ir stulbi... par laimi no tā izaug, vismaz daļa...

2 0 atbildēt
Bilde ir ņemta no interneta, jo kā pieminēju visas bildes kas man bija tika izdzēstas pret manu gribu.
1 0 atbildēt

Prieks, ka dalījies ar savu pieredzi. Kad man bija 16, es arī domāju, ka esmu pārāk apaļīga un sāku badoties. Tas beidzās ar to, ka noģību vilcienā un ļoti pārbijos. Kopš tās dienas pārtraucu badoties un pārgāju uz veselīgi uzturu. Man liekas, ka ļoti daudzas meitenes savā dzīvē iziet tādam posmam cauri.

1 0 atbildēt

Diezvai tādas ''slimības'' veidotos, ja tev būtu jāiet strādāt katru dienu !!! Redz tad tādām muļķībām nav laika ! emotion emotion !

1 0 atbildēt
Es sākumā jutos tieši tā pat. Un kur es nonācu ? Var teikt ka psihenē. Lūdzu, lūdzu nedari sev pāri. Ja vēlies parunāties uzraksti man vēstulē.
1 0 atbildēt
Bet es atkal to darīju priekš sevis un nevis zēniem. Gribēju sev izpatikt, kļūt kā citas meitenes. Bet rezultāta paliku ne tikai bez resnuma, bet gan arī mati sāka krist laukā, zobi ļoti sabojājās un nagi sāka lobīties. Gribēju taču pati sev izpatikt !
1 0 atbildēt
Hmm man arī vienu brīdi vilka uz anoreksijas pusi(precīzāk, es neko gandrīz neēdu kādu laiciņu) Arī saka sāpēt galva, pie tam šausmīgu, un sapratu, ka vajag atsākt ēst. Vispār joprojām mokos ar galvas sāpēm un nekādas zāles nepalīdz. Kā arī pie arsteim neskaitămiem esmu bijusi, un neviens nespēj noteikt, kas man kaiš. Vēl divainak, ir tas ka es neēdu tādēļ lai tievetu, bet vienkārši, man īsti skolā nebija draugu. Un mums skolā bija tā, ka visi prasti iet ar draugiem kopā ēst, tā es arī izlaidu savas pusdienas. Un ar vakariņām bija tā, ka bieži mamma uz vakariņām nebija mājās, un man bija slinkums taisīt ēst, tādēļ ēdu diena tikai brokastis, un pa vidu, iespējams, kādu batoniņu.
1 0 atbildēt

Jau kopš 10 gadu vecuma man bija lielas problēmas ar svaru- 10 gadu vecumā svēru pāri 47 kg. Biju resnākā klasē, un visi mani apsmēja. Es ļoti centos notievēt- vakaros 300 reizes lēcu ar lecamau*lu, veicu dažādus vingrinājumus. Viss velti, svaru nenometu. Ļoti pārdzīvoju- atteicos no augļiem, bieži pat nepaēdu vakariņas. Mājās svaru man nebija, tādēļ mocījos neziņā- vai sveru vairāk vai mazāk....? 

Sāku meklēt internetā visvisādas veselīgās receptes un padomus, kā nomest svaru. Sāku tos ievērot. Līdz šim esmu notievējusi par 7 kg. 

Tev iesaku- nepadodies! Protams, ēd daudz un dikti- augošam organismam kā tev tas ir ļoti nepieciešams. Bet turpini sportot! Protams, nejau 24/7, bet- sporto! Turies!

P.S- kopš kura laika vārds lecamau*la ir cenzējams??

1 0 atbildēt

Tev galviņā viss kārtībā?

1 0 atbildēt

Tev ir labs svars priekš sava auguma.

Es, laikam, esmu gadu vecāka par Tevi, bet esmu 166cm sveru tik pat, bet esmu gaidībās. 

Es daudz taukus nomeru, kad atteicos no gaļas, trekniem ēdieniem un cukura, kura vietā lietoju medu. Protams, tie bija tauki. Papildus gāju uz svarcelšanu, tāpēc ir liela muskuļu masa. (Lielāka nekā manam vīram bicepsos XD)

1 0 atbildēt

".. mīl mani tādā izskatā kādā es esmu" atslēga uz laimi, būt tik ar tādiem cilvēkiem.

1 0 atbildēt
Wow! Tikai 47 kilogrami? Es sveru 47 un man ir 13 un augums 161! Tad jau Tu biji ĻOTI, ĻOTI tieva! Lai veicas!!!
1 0 atbildēt