local-stats-pixel fb-conv-api

Gabaliņš no manas dzīves - Anoreksija37

519 3

Sveiki spoki, neesmu šeit jauniņā - bet uztaisīju vēlvienu profilu, jo šajā vēlos nodarboties ar stāstu rakstīšanu un beidzot parādīt sevi no īstās puses, bet tomēr paliekot anonīma.

Lai nu kā... ja interesē droši turpinam lasīt emotion

***

Viss sākās 2013 gadā, neesmu īsti pārliecināta par konkrētu dienu, datumu vai vispār mēnesi... bet man ir aizdomas, ka tas viss sākās pāris mēnešus pēc skolas sākšanās. Man bija 14 gadu un es uzsāku jaunu skolu, jaunā dzīves vietā. Nekad īsti nebiju diezko pašpārliecināta un es zināju, ka uzsākt jaunu skolu būs grūti. Pie tam, kad es pavadīju 6 gadus internātskolā.

Lai nu kā, jauna skola - jauni cilvēki.

Pirmajā dienā viss likās diezgan labi, viss kluss un mierīgs, neviens neliekas ne zinis un man tas patika. Jo nekad nebiju pieradusi pie jautājumiem no kurienes es esmu, no kurienes es nāku. Visur būtu viena un tā pati atbilde - čuhņas.

Nekad neesmu bijusi pašā bagātākajā ģimenē un dzīvojusi labākajā mājā, bet kas bija tas bija un man ar to pietika. Internātskolā kurā es mācījos pirms tam cilvēki bija saprotoši, jo visi mēs tur bijām viena iemesla dēļ - naudas trūkums. Tāpēc cilvēkiem no prestižākām skolām kā šī īsti tur neko nesaprast.

Cik nu es atceros pirmās dienas likās labas, nekad nenotika. Viss ko es atceros kādi 2 mēneši no vietas vienā klasē apgūstot aukstāko matemātiku un citus vajadzīgos priekšemetus ar kuriem skolā iet diezgan čābīgi. Bet līdz ko tie 2 mēneši pagāja, skolas vadība izlēma kāda klasē mani tagad nu ir jāliek. Nebiju no gudrākajiem skuķiem, tāpēc ielika mani 9 klasē kurā ir vajadzīga papildus palīdzība. Nav jau man tur ko iebilst, lieka palīdzība vienmēr noder. Tad nu atnāku es uz klasi kā baigais boss, visi man pievērš uzmanību jautā jautājumus, gluži kā es paredzēju: "No kuries tu esi ?" "Kurā skolā tu mācījies?" "Kāpēc atnāci uz šejieni?"... bet viens jautājums lika padomāt ne tikai man, bet visai klasei un es atceros to zēnu man jautājam to ar sarauktām uzacīm "Cik tu esi gara? Man likās ka garas meitenes nemēdz būt resnas!"

Tas lika man apjukt, jo neviens man nav jautājis neko tamlīdzīgu. Protams ir bijuši jautājumi kāpēc es esmu tik gara. Jo savos 14 es jau biju 1.81 cm. Protams tam es atbildēju paraustot plecus. Bet kā atbildēt uz šo jautājumu es vēl jo projām nezinu.

Tā nu pagāja nedēļas vairāk un vairāk cilvēki jau dzirdēja par šī zēna jautājumu, bet ar laiku tas sīkais jautājums pārtapa kritikā. Vairāk kā puse skolas sāka mani saukāt par 'ģigantisko resni', tad teica ka man ir laiks iet uzsporta zāli, sēdēt uz diētas vai vispār beigt ēst un sprāgt badā.

Protams es ilgi nedomāju un viņus paklausīju. Sākumā es sāku vingrot un ēst veselīgi, sāku redzēt rezultātus un turpināju strādāt savā labā. Tomēr kur ir laime tur ir nelaime. Man sāka parādīties diezgan lielas galvassāpes kas traucēja man koncentrēties uz skolas darbu, kur nu iet skriet vai cilāt smagumus savā dārzā. Kad pateicu mammai viņa mani aizveda pie ārsta, uztaisijām rengenus, visādas analīzes un beigu beigās uzzināju kas man kaišs - Menengīts.

Ārsts lika man piebremzēt ar fiziskām aktivitātem, dzert izrakstītās zālēs, censties izgulēties un vairāk ēst. Tajā laikā man likās ka tā ir traģēdija. Sliktāk par Titāniku.

Vēl jo projām atceros aizejot mājas, piesēžoties pie datora un meklējot stingras diētas kurās varētu iztikt bez fiziskām aktivitātēm. Atradu tur visādus salātus, visādas zemu kaloriju uzkodas līdz atradu ūdens diētu. Es neesmu tik stulba lai nesaprastu, ka ūdenī nav nekādu kaloriju un ja tu dzīvo uz ūdens - tu need... kas beigu beigās tev liek zaudēt svaru.

Atradu vairāk informāciju par badošanos kas mani aizveda līdz saitam - Tumblr.com

Iemācījos dažādus termus kā Ana - Anoreksija, Mia - Bulīmia un citādas slimības kurām bija meiteņu vārdi. Atradu meitenes kurām bija vajadzīgas 'Ana draudzenes' un atstājušas savus numurus vai 'kik' lietotāj vārdus. Cik varēju tik arī uzrakstīju. Beigu beigās izliku savu 'kik' lietotājvārdu online ar paziņojumu, ka vajag kādu kurš palīzēs man badoties un būs mans sabiedrotais. Par brīnumu daudz cilvēku atsaucās un beigu beigās es iemalījos milzīgos grupas čatos ar meitenēm kuras bija šausmīgi kaulainas. Man bija šoks, bet ne jau slikts šoks - es biju greizsirdīga. Es arī gribēju būt tik pat tieva !

Nu jau uz 2014 gada pusi es iemācījos kā sevi kontrolēt, biju atteikusies no gaļas, dzēru tikai un vienīgi ūdeni vai zaļo tēju ar citronu un BEZ cukura. Pat telefonā ielādēju aplikāciju 'Myfitnesspal' kurā es uzskaitīju katru sīkāko kaloriju ko es apēdu. Un ja es nezināju cik katrā ēdienā ir kaloriju tas pa taisno gāja 'Nemaz neiedomājies ēst' sarakstā. Man bija pilna dir*a ar visādam burtnīcām kurās es pierakstīju katru mazāko savu ēšanas paradumu. Dažu mēnešu laikā ēdiens kļuva par manu lielāko ienaidnieku kas traucēja man dzīvot. Manas domas vien bija ap ēdienu 24/7. Sauciet mani par traku, bet 'Ana' bija mana labākā daraudzene - es rakstīju viņai vēstules un bieži vien ar viņu runāju. Nācās viņai atvainoties katreiz kad es apēdu vairāk kā 500 kalorijas dienā.

2014 gada vidū es atkal atsāku ēst, svinējām māsas kāzas un viena vakara dēļ... viss kamā es ieliku savus spēku un laiku - pazuda. Es zinu, ka viena vakara dēļ pēc pamatīgākās pārēšanās nekas traks nenotiek. Bet man tā bija katastrofa - atkal trakāka par titāniku. Nākošos mēnešus es pavadīju strikti sēžot uz diētām un neskatoties uz savām galvassāpēm es sportoju.

Svars sāka pazust kā izkusis sviests. Attapos un jau biju 47kg smaga uz savu augumu.

Mamma jua ierpiekš pamanīja, ka man ir problēms. Viņa lika man ēst, sāka mani vairāk vaktēt pie vakariņu galdiem - pat lika skolotājām personīgi mani vest uz ēdnīcu pēc pusdienām. Tad klajā nāca prasme sev likt vemt. Vēl jo projām atceros cik smaga mana soma bija dēļ grāmatām un ūdens pudelēm ko staipīju sev līdzi. 2 glāzes ūdens pirms ēšanas un tad pa drusciņai starp kumosiem, piebeidzot ar glāzi ūdens un aidā uz tualeti.

Tad kādu dienu mani mamma pieķēra to darām un sāka mani vadāt pie ārstiem. Līdz ar to pavadīju ziemassvētkus un jauno gadu slimnīcā ar citiem pacientiem cerot tēju un raudot, jo gribas mājās. Sāku staigāt pie psihoterapeita, runāt par savām problēmām un kas lika man beigt ēst un runāt ar tukšu gaisu.

2015 gads - viens no grutākajiem gadiem manā dzīvē.

Laiks, kad visi uzināja par manu tumblr blogu, par manām burtnīcām un telefona aplikācijām, bildēm telefonu, grupas čatiem un sava ķermeņa bildēm. Viss kas man bija un mani motivēja, tika iznīcināts. Uz vairākiem mēnešiem man tika atņemts telefons. Mani mamma baroja 5 reizes dienā pa nelielai porcijai.

Lēnām es sāku atgūt savu ķermeņa izskatu pareizajās formās.

2016 gads - vēl jo projām viss nav galā.

Protams daudz kas ir mainījies, man ir parādījies puisis, mammai vairs nav jāsēž man blakus katreiz kad es ēdu - bet tomēr, es izlaižu kādu ēdienreizi kad vien man ir iespēja. Šat tad es paskatos uz bildēm ar tievām meitenēm un raudu, jo es nevarēju paturēt kaut ko, ko es ļoti vēlējos.

Bet tomēr... Paskatoties no gaišās puses, es ieguvu mācību par to, ka citu cilvēku viedokļiem nevajadzētu mainīt savu uzskatu par sevi, jo galu galā - cilvēki kas tevi mīl, iemīlēja tādu kāds tu esi nevis tādu kādu citi cilvēki (kuriem par tevi ir pie dibena) saka, ka tev ir jābūt.

Tad nu lūk es arī esmu - 17 gadus veca meitene, 183 cm gara un es sveru 76 kg un ziniet ko ? Man ir vienalga cik liela vai maza tagad es esmu. Jo cilvēki kuri mani mīl... mīl mani tādā izskatā kādā es esmu.

Ļoti atavinojos par garo tekstu, bet nu lūk cilvēki - vārdi sāp, varbūt citi to neredz, bet tas sāp. Tāpēc lūdzu domājam līdzi visam ko mēs sakām. Kā mana direkore teica daudziem cilvēkiem: "Ja nevari pateikt kaut ko jauku, tad nesaki neko vispār"

Personīgās bildes nekādīgi nevarēju pievienot, jo viss tika iznīcināts.

Paldies par uzmanību, jauku jums šo nedēļu skaistie cilvēki ! emotion

519 3 37 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 37

0/2000
Galvenais, ka uz beigām saprati, ka cita viedoklis nav svarīgs. Lai tev veicas!
1 0 atbildēt

Visu to labāko ciņā ar slikto ! Paldies par jaukajiem vārdiem ! 

0 0 atbildēt

Man ir 1.62 cm un es sveru 65 jūtos resna...

0 0 atbildēt

Ja kādai vajag palīdzību ar ēšanas paradumiem, esmu šeit. Gadus 3 nodarbojos ar vieglu kūltūrismu, sevis pilnveidošanu un veselīgu uzturu.

Varu palīdzēt atrast piemērotāko ēdienkartei. Kā arī trenniņu, kas dos tvirtumu visam ķermenim.

0 0 atbildēt
Nevajag izteikties tik skarbi
0 0 atbildēt

Tavam komentāram būtu jābūt pirmajam! +++

0 0 atbildēt