Man ir tāda sajūta, ka internetā cilvēki dalās tikai par pārsvarā negatīvajiem iespaidiem, izejot no slimnīcas un pozitīvo paturot pie sevis ar sajūtu apmēram "kuram tas interesē", bet es jūtos TIK dzīva, ka pilnīgi gribas dalīties pieredzētajā ar visu pasauli.
Šis varētu būt tāds kā iepazīšanās raksts par to, kā ir gulēt slimnīcā un ar ko jārēķinās tur esot, kā arī īpaši sievietēm - iespējams, kāda vēl papildus noderīgāka informācija par tādu lietu kā laparoskopija.
Dažas bildes gan tikai no mājās pārvestajiem "pierādījumiem", jo uz slimnīcu dodoties man šķiet, ka labāk ir tā - jo mazāk mantu, jo labāk. Var ieslēgt seifā, bet par 7 eiro mobilo, ja to kāds nozags, vismaz nebūs žēl.
Ja ir jautājumi, jautājiet. Njā. Iet un smieties man vēl aizvien ir visgrūtāk.
) Ieveda operāciju zālē, raudāju, ārdījos, cik nu bija manos spēkos, bet pēdējais, ko atceros no tās dienas bija, ka man uzlika anestēzijas masku un es aizmigu. Vēlāk pamodos, atceros, ka pirmais, ko prasīju bija melnā tēja ar cukuru un citronu. :D Tad jau sākās atlabšanas process utt, bet atceros, ka man palātā skudras rāpoja. Gan tajā, kurā biju pirms operācijas, gan tajā, kurā biju pēc operācijas. Kopumā laiku, ko pavadīju slimnīcā, atceros kā labu piedzīvojumu. :)